Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Senāk taču viņš arī rēja, — sacīja Villa.

— Kā tad, daudz vairāk nekā Džerijs, — Hārlijs pie­krita.

— Tie viņu atradinājuši no riešanas, — Villa secināja. — Cik daudz drausmīga viņš gan pārdzīvojis, ja pat riet vairs neprot!

Kalifornijas zaļais pavasaris jau bija pārvērties dzel­tenbrūnā vasarā, kad Džerijs, pastāvīgi skriedams pa laukiem un nogāzēm, iepazīstināja Maiklu ar Kennanu rančo vistālākajiem nostūriem un augstākajiem pauguriem Mēness ielejā. Savvaļas puķu paklājs saules izdedzināta­jās nogāzēs iznīka, oranžās magones izbaloja palsā zelta krāsā, bet slaidkātainās maripozas nolīka vējā līdz pat izkaltušajai zālei, uzmirdzot kā tauriņi krāšņiem spārniem īsā atpūtas brīdī starp lidojumiem.

Un Maikls, kas sekoja nekad nepagurstošajam Džeri­jam, visu laiku meklēja kaut ko, ko nevarēja atrast.

— Viņš kaut ko nemitīgi meklē, — Hārlijs sacīja Vil­lai. — Tas nav nekas dzīvs. Tas nav nekas, ko šeit va­rētu atrast. Vai tu nevari iedomāties, ko viņš tik neatlai­dīgi meklē?

Maikls meklēja stjuartu, bet neatrada viņu nekur. Ne­būtība turēja viņu noslēptu un nelaida vaļā, bet, ja Maikls būtu varējis doties desmit dienu braucienā ar tvaikoni pa Klusā okeāna dienvidu daļu uz Marķīza salām, viņš būtu atradis stjuartu un kopā ar viņu Kveiku un Veco Jūr­nieku, kas visi bez rūpēm dzīvoja Taiohae piekrastes para­dīzē. Niedru būdā un tās tuvumā Maikls būtu ieraudzījis daudz lutekļu — kaķus, kaķēnus, cūkas, ēzeļus un ponijus, pat papagaiļu pārīti un dažus pērtiķus, bet neviena suņa un neviena kakadu. Degs Dotrijs bija pasludinājis kate­gorisku tabu suņiem. Pēc Killeniboja, viņš paziņoja, viņam nekad nebūs cita suņa. Kveiks, nekā nepaziņodams, attei­cās no baltajiem kakadu, kurus dažkārt piedāvāja tirdznie­cības šoneru matroži.

Bet Maikls nerimās meklēt stjuartu un, izskraidīdams visas kalnu taciņas, uzrāpdamies virsotnēs un nolaizda­mies visdziļākajos kanjonos, joprojām gaidīja, ka viņam kaut kur pretim iznāks stjuarts vai arī viņš uzies smaku, kas viņu aizvedīs pie stjuarta.

— Viņš kaut ko meklē, kaut ko meklē, — ziņkārīgi at­kārtoja Hārlijs Kennans, jādams līdzās Villai un vērodams Maikla nenogurstošo meklēšanu. — Džerijs trenkā trušus uri dzen pēdas lapsām, bet tu pati būsi pamanījusi, ka Maiklu tas sevišķi neinteresē. Viņš meklē kaut ko citu. Viņš izturas kā cilvēks, kas pazaudējis ko ļoti dārgu un nezina, ne kur to pametis, ne kur īsti būtu jāmeklē.

Skriedams kopā ar Džeriju, Maikls iepazina meža un lauka dzīvi. Sī skriešana šķita viņa vienīgais prieks, jo rotaļās viņš nekad neielaidās. Sajūsma par rotaļāšanos viņam bija zudusi. Lai gan viņš bija vairākus gadus uz­stājies arēnā un daudz pārcietis Kolinza sāpju skolā, ne­var teikt, ka viņš joprojām būtu apātisks un drūms, nē, viņš tikai bija ļoti nosvērts un savaldīgs. Tiešo, spontāno spēju izpaust prieku viņš bija zaudējis. Tāpat kā leoparda nagu pēdas viņa plecā, kas mitrā un aukstā laikā lika vecajai rētai skaudri iesāpēties, tā viss pārciestais bija atstājis neizdzēšamas pēdas viņa dvēselē. Viņam patika Džerijs, viņš labprāt uzturējās kopā ar Džeriju un joņoja ar to plecu pie pleca; bet vadonis aizvien bija Džerijs, kas riedams un čaukstēdams vajāja medījumu, ar skaļām rejām nenorimstot lēkāja ap koku, kur četrdesmit pēdu augstumā tupēja vāvere. Maikls stāvēja blakus, ausījās, bet pats nekad sevišķu sajūsmu neizrādīja.

Tāpat viņš noskatījās šķietami baismīgajās sadursmēs — kaujās, ko Džerijs pa jokam izcīnīja ar Normāņu Virsaiti, lielo Peršeronas ērzeli. Tā bija tikai rotaļa, jo īstenībā Džerijs ar Virsaiti bija veci draugi; un, kaut arī ērzelis pieglaustām ausīm, it kā kodienam sagatavojies, lieliem lēcieniem trenkāja Džeriju pa visu aploku, tas nenotika tādēļ, lai nodarītu šunelim ko ļaunu, bet vienīgi lai go­dam notēlotu savu lomu šķietamajā cīņā. Džerijs gan vi­sādi izaicinājās Maiklu piedalīties jautrajā spēlē, tomēr nekā nepanāca. Maikls mierīgi sēdēja otrpus žoga un vē­roja notiekošo.

«Kam tādas rotaļas vajadzīgas?» prazdams runāt, būtu jautājis Maikls, kuram bija nolaupīts rotaļāšanās prieks.

Bet, ja kādreiz vajadzēja paveikt kaut ko nopietnu, tad Maikls bija pārāks par Džeriju. Tā kā apkārtnē bija ieva­zāta mutes un nagu sērga un cūku holera, tad svešiem suņiem bija aizliegts tuvoties Kennanu rančo. Maikls to drīz vien aptvēra un izsprieda klejotājsuņiem ātru tiesu. Neieriedamies, pat ar ieņurdēšanos nebrīdinot, viņš nāves klusumā drāzās tiem virsū, koda, notrieca tos no kājām, iz- vārtīja putekļos un padzina. Tas bija apmēram tas pats, kas melno uzmanīšana, pakalpojums dieviem, kurus viņš mīlēja un kuri no viņa šādu darbu gaidīja.

Viņš nemīlēja Villu un Hārliju tādā kaislā pašaiz- mirstībā, ar kādu bija mīlējis stjuartu, bet pieķērās viņiem sirsnīgi un rimti. Viņš neuzskatīja par nepieciešamu locī­ties un grozīties vai smilkstoši riet, lai izpaustu savas jū­tas. To viņš atstāja Džerija ziņā. Maikls turpretim dziļā, klusā priekā baudīja laimi būt kopā ar Villu un Hārliju un saņemt viņu mīlestību, kad Džerijs savu daļu bija sa­ņēmis. Visjaukākie brīži bija tie, kad viņš kopā ar Villu vai Hārliju sēdēja pie kamīna, galvu vienam no viņiem pie ceļiem piespiedis, un kad saimnieki ik pa brīžam noglāstīja viņam galvu vai pabužināja saburzīto ausi.

Džerijam ļoti patika rotaļāties ar bērniem, kas lāgiem uzturējās pie Kennaniem. Maikls bērnus piecieta, kamēr tie viņu lika mierā. Ja tie kļuva uzmācīgi, Maiklam spalva uz skausta sabozās, viņš dobji ieņurdējās un gāja projām.

— Es tiešām nesaprotu, — Villa kādreiz prātoja. — Viņš taču bija tik rotaļīgs, jautrs un draišķīgs. Viņš bija daudz nerātnāks un temperamentīgāks par Džeriju un arī daudz skaļāks. Droši vien viņš varētu pastāstīt veselu šausmu stāstu par to, kas noticis laikā starp viņa dzīvi Tulagi un to dienu, kad mēs viņu ieraudzījām uz «Orfeja» skatuves.

— Šī varbūt ir sīka zīmīte par to, kas noticis, — at­teica Hārlijs, norādīdams uz Maikla plecu, ko leopards bija saplosījis tajā dienā, kad nomira Džeks un mazā, zaļā pērtiķīte Sāra.

— Viņš taču rēja, es skaidri atceros, bieži rēja, — Villa turpināja. — Kādēļ viņš tagad vairs nerej?

Hārlijs atkal norādīja uz suņa saplosīto plecu.

— Arī to tu vari šeit izlasīt, tāpat kā varbūt no sim­tiem citu zīmju, kas nav atstājušas redzamas pēdas.

Taču pienāca laiks, kad viņi atkal dzirdēja Maiklu re­jam — turklāt ne tikai vienu, bet divas reizes. Un abas šīs reizes bija gatavais sīkums pret to vienu, kad Maikls neieriedamies ar darbiem pierādīja savu mīlestību un pie­ķeršanos tiem, kas viņu bija izpestījuši no krātiņa, aiz­veduši no rampas ugunīm un dāvinājuši viņam brīvību Mēness ielejā.

Bet pirms tam viņš nebeidzamos skrējienos kopā ar

Džeriju iepazina rančo malu maliņas, iepazina saimniecību un apkārtni, sākot ar vistu kūtīm un pīļu dīķiem un bei­dzot ar Sonomas kalna augstāko virsotni. Viņš uzzināja, kur riesta laikā mēdz noslēpties brieži, kādā gadalaikā tie siro pa plūmju, vīna un ābeļu dārziem, kad tie meklē visdziļākos kanjonus un visgrūtāk atrodamos slēpņus un kad iznāk klajos meža ielokos, joņo pa kalnu nogāzēm un niknā divkaujā aplauž viens otram ragus. Džerija va­dībā, allaž skrienot pa šaurajām taciņām brāļa pēdās kā pavadoņsuns, viņš iepazinās ar lapsu, jenotu un zebiekstu dzīves veidu un ierašām. Viņš uzzināja, ka ir tādi putni, kas ligzdo uz zemes, un iemācījās atšķirt ielejas paipalas parašas no kalnu paipalas parašām, iepazina fazānus. Viņš uzošņāja no mājas aizbēgušu kaķu midzeņus un re­dzēja, ka kalnu fermu suņi pārojas ar koijotiem.