Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Tev taisnība, dārgumiņ, — vīrs piekrita, — jo drī­zāk, jo labāk. Tas mums jāizdara, kamēr kartupeļi vā­rās un dzisīs. Es viņus noberzīšu, bet tu izslaucīsi. At­ceries plaušu karsoni un slauki labi rūpīgi!

Mazgāšana notika ātri un nesaudzīgi. Paķēris tuvāko suni, Deiviss to iemērca vannā, no kuras suņi tikko bija dzēruši. Ja suņi baidījās vai centās pretoties, Deiviss uz- belza tiem pa galvu ar beržamo suku vai dzelteno ziepju gabalu, ar ko viņš tos mazgāja. Katram sunim pietika ar pāris minūtēm.

— Dzer, nolādētais, temp, ja tev ticis par maz, — Dei­viss šķendējās, grūzdams suņus ar galvu netīrajā ūdenī.

Likās, viņš vaino pašus suņus par viņu riebīgo iz­skatu un kraupainumu un uzskata to visu par perso­nisku apvainojumu.

Maikls nepretojās, kad viņu iebāza vannā. Viņš sa­prata, ka mazgāšana ir nepieciešama un parasti tiek uz­spiesta ar varu, kaut gan Sīdarvaildā tas notika daudz kārtīgāk, nemaz nerunājot par Kveiku un stjuartu, kas peldināšanu padarīja par mīlestības izpausmi. Viņš pa­cietīgi izturēja bēršanu, un viss būtu beidzies labi, ja Deiviss nebūtu pagrūdis viņu zem ūdens. Maikls strauji izcēla galvu no ūdens un draudīgi ieņurdējās. Sitienam paceltā roka ar lielo suku palika pusceļā, un Deiviss pārsteigumā iesvilpās.

— Oho! — viņš iesaucās. — Paskaties, mīļumiņ, kas mums te pagadījies! īru terjers, kuru es dabūju no Ko­linza. Nekam nederīgs. Kolinzs pats to teica. Statists. Lien ārā! — viņš pavēlēja Maiklam. — Šoreiz tev pie­tiks, mister Sumpurni! Bet vari nešaubīties — drīz tu no manis dabūsi tā, ka tev zaļš gar acīm nogriezīsies.

Kamēr kartupeļi dzisa, misis Deivisa ar skarbiem brī­dinājuma saucieniem valdīja izsalkušos suņus. Maikls drūmā noskaņā apgūlās nomaļus un neklupa barā arī tad, kad suņiem atļāva ķerties pie kartupeļiem. Deiviss atkal lēkāja bara vidū, triekdams projām stiprākos un alkatīgākos.

— Ja viņi sāks kauties pēc tam, kad esam tik daudz viņu labā darījuši, tad tikai gāz pa ribām, mīlulīt, — viņš pamācīja sievu, — Se tev! Vai vēl līdīsi, vēl! — viņš uzbļāva lielam, melnam sunim, nikni iesperdams tam ar kāju pa sāniem. Dzīvnieks sāpēs iekaucās, aiz­bēga drošībā un pa gabalu žēli noskatījās uz kūpošo barību. — Nu vairs neviens nevarēs teikt, ka es savus suņus turu netīrus, — Deiviss, pie izlietnes stāvēdams un rokas mazgādams, noteica. — Vai tev, dārgā, nelie­kas, ka šai dienai diezgan strādāts? — Misis Deivisa piekrītot pamāja. — Mēģinājumiem būs laika gana rīt un aizparīt. Nav kur steigties. Šovakar uznākšu vēlreiz un izvārīšu viņiem kliju putru. Pēc divu dienu gavēņa jāiedod stingrāka barība.

Kad kartupeļi bija apēsti, suņus atkal uz divdesmit četrām stundām ieslodzīja būros. Skārda dzeramos trau­kus piepildīja ar ūdeni un vakarā turpat krātiņos viņiem bagātīgi izsniedza kliju virumu ar suņu cepumiem. Maik­lam tā bija pirmā barība pēc ilga pārtraukuma, jo no kar­tupeļiem viņš drūms un īgns bija atteicies.

Mēģinājums notika uz skatuves, un Maikls piedzīvoja nepatikšanas jau pašā sākumā. Numurs bija iecerēts tā, ka, priekškaram paceļoties, visi divdesmit suņi sēž uz puslokā novietotiem krēsliem. Kamēr aiz priekškara sa­sēdināja suņus, avanscēnā uzstājās citi mākslinieki, tā­tad vajadzēja izturēties pavisam klusu. Toties tūliņ pēc priekškara pacelšanās suņiem vajadzēja visiem korī riet.

Maiklam savā statista lomā nebija nekas jādara, tikai jāsēž uz krēsla. Bet vispirms viņu vajadzēja piedabūt uz krēsla apsēsties, un Deiviss komandu pastiprināja ar bel­zienu pa žokli. Maikls nikni ierūcās.

— Ak tā gan, ko? — Deiviss ieņirdzās. — Sumpurnis meklē kašķi? Nu, vai zini, es tev ieteiktu kļūt prātīgam, lai man tevi vairs nebūtu jāsauc par Sumpurni, bet es varētu tevi saukt par Labo Sunīti. Tu, mīļumiņ, pievaldi pārējos, kamēr es Sumpurņa kungam iemācīšu ābeces gudrības!

Jo mazāk tiks stāstīts par pērienu, ko Maikls saņēma, jo labāk. Viņš mēģināja cīnīties, bet tas bija bezcerīgi, jo tika piekauts līdz nemaņai. Sadauzīts un asiņains viņš uzlēca uz krēsla un visu mēģinājuma laiku nosē­dēja, drūmi ierāvies sevī. Nosēdēt klusu līdz priekškara pacelšanai viņam nebija grūti. Bet, kad priekškars pa­cēlās, viņš liedzās piedalīties pārējo suņu histēriskajā riešanā un ņaukstēšanā.

Suņi, lāgiem pa vienam, lāgiem divatā, trijatā vai gru­pās, nolēca no krēsliem un demonstrēja parastos suņu dresūras trikus — staigāja uz pakaļkājām, lēkāja, kli­boja, dejoja valsi un meta kūleņus. Dusmas Viltonam Deivisam bija ātras un roka smaga, par ko liecināja ne- izdarīgāko suņu spalgie sāpju kaucieni visā mēģinājuma laikā.

Sajā dienā un nākamās dienas priekšpusdienā notika trīs gari mēģinājumi. Maikla mocības pagaidām bija bei­gušās. Pēc komandas viņš klusēdams uzlēca uz krēsla un klusēdams sēdēja.

— Tas tikai pierāda, mīļumiņ, kādus brīnumus var panākt, ja viņiem drusku iezilina ādu, — Deiviss lie­līgi sacīja sievai. Taču ne vīram, ne sievai pat prātā nevarēja ienākt, kādu traci Maikls sacels viņu pirmajā izrādē.

Aiz priekškara viss bija sagatavots programmas sāk­šanai. Suņi rāmi tupēja uz krēsliem, Deiviss ar sievu uzmanīja, lai tie būtu klusi kā pelītes, bet avanscēnā Diks un Deizija Belli iepriecināja priekšpusdienas izrā­des skatītājus ar dejām un dziesmām. Viss gāja labi, un publika pat nenojauta, ka aiz priekškara sēž vesela suņu trupa, bet tad Diks un Deizija orķestra pavadījumā sāka dziedāt «Aizved mani uz Rio».

Maikls nespēja pretoties. Tāpat kā tajās senajās die­nās, kad Kveiks viņu rosināja ar mutes bungām, stjuarts ar mīlestību un Harijs Delmars ar mutes harmoniku, tagad viņu rosināja orķestra skaņas un abu dziedātāju balsis, atmodinot viņā pazīstamās dziesmas meldiju, ko viņam bija iemācījis stjuarts. Par spīti paša gribai, par spīti drūmajam prātam, nezināms spēks paplēta viņa žok­ļus, ietrīsināja balss saites, un viņš sāka vilkt līdzi.

Pirmie publikā klusi sāka smieties bērni un sievietes, tiem pievienojās pārējie, un drīz nevaldāmas smieklu šal­tis noslāpēja Dika un Deizijas balsi. Viltons Deiviss, lā­dēdamies neiedomājamiem vārdiem, metās pie Maikla. Bet Maikls turpināja uzņemto dziesmu, un klausītāji smējās locīdamies. Maikls vēl joprojām gaudoja, kad viņu trāpīja pirmais sitiens. Pārsteigumā un sāpēs viņš neviļus spalgi iekaucās.

— Gāz, lai vairs neceļas, mīļais, — misis Deivisa skubināja.

Un tad sākās karaliska kauja. Deiviss sita nežēlo­dams, tā ka sitienu troksnis atbalsojās zālē, tāpat kā tur atbalsojās Maikla ņurdoņa un rēcieni. Publika, reiz sā­kusi smieties, vairs neklausījās Dikā un Deizijā. Viņu numurs bija izgāzies. Arī Deivisa priekšnesums «sa­gāja dēlī», kā izteicās pats Deiviss. Maikls dabūja tā, ka patiesi gandrīz vairs necēlās. Bet publika otrpus aiz­kara līksmoja un gavilēja.

Dikam un Deizijai dziedāšana bija jāpārtrauc. Skatī­tāji gribēja redzēt, kas notiek aiz priekškara, nevis avanscēnā. Kāds skatuves strādnieks aiz skausta aizvilka projām galīgi sadauzīto Maiklu, priekškars pacēlās, un publika ieraudzīja veselu suņu ansambli, tukšs bija tikai viens krēsls. Puikas, kas sēdēja publikā, pirmie ievēroja tukšo vietu, ātri aptvēra sakarību ar nule notikušo jezgu un sāka skaļi saukt pēc pazudušā suņa. Pārējie skatī­tāji piebiedrojās, suņi rēja kā negudri, vispārēja jautrība uz piecām minūtēm aizkavēja priekšnesumu, un, kad tas beidzot sākās, suņi strādāja izklaidīgi un negribīgi, bet Viltons Deiviss vai plīsa aiz dusmām.