Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Pārējo laiku Maikls pavadīja savā plašajā nodalījumā kopā ar Džeku. Viņi tika labi aprūpēti, kā jau visi dzīv­nieki Sīdarvaildā, tika bieži sukāti un turēti tīrībā. Dže­kam bija tikai trīs gadi, un šādam vecumam viņš bija ļoti rāms. Vai nu viņš nekad nebija pratis rotaļāties, vai arī bija pilnīgi aizmirsis, kā to dara. No otras puses, viņš bija labsirdīgs un miermīlīgs un neatbildēja, kad Maikls sākumā gribēja uzsākt ķildu. Arī Maikls drīz vien pārtrauca agresīvos mēģinājumus un labprāt pacieta mie­rīgo kopdzīvi. Viņi nekādi neizrādīja savu draudzību. To­mēr abiem suņiem patika stundām gulēt nomodā, baudot vienam otra tuvumu.

Dažkārt Maikls dzirdēja Sāru kaut kur tālumā ar kādu strīdamies un raidām saucienus, kas nepārprotami bija domāti viņam. Reiz viņai izdevās izbēgt no uzrauga un sastapt Maiklu, kad tas nāca ārā no leopardu krātiņa. Ar spalgu prieka spiedzienu tā metās Maiklam ap kaklu, cieši piekļāvās un ķērcošā balsī sāka histēriski sūdzēt bēdas, kas viņai uzbrukušas ilgajā atšķirtības laikā. Leopardu dresētājs iecietīgi viņiem atļāva brītiņu pakavēties kopā. Bet Sāras uzraugs atrāva pērtiķīti nost, lai gan tā cieši turējās Maiklam ap kaklu, visu laiku spiegdama kā ne­gudra. Kad beidzot viņus izšķīra, Sāra mežonīgā nik­numā uzklupa savam uzraugam, kas nepaguva viņu lai­kus satvert aiz kakla siksnas, un dziļi iekoda tam īkšķī un rokas locītavā. Sī aina varen sasmīdināja visus ska­tītājus, bet Sāras spiedzieni un brēcieni tā satrauca leo­pardus, ka tie sprauslādami nikni metās krātiņa režģos. Kad Sāru nesa projām, viņa klusi, žēli raudāja kā līdz sirds dziļumiem sasāpināts bērns.

Kaut arī Maiklam bija labi panākumi darbā ar leopar­diem, Rauls Kaslemons tomēr viņu no Kolinza neatpirka. Pagāja vēl dažas dienas, un tad kādu rītu rēkoņa un mil­zīga kņada zvēru sektorā sacēla kājās visu arēnu. Uztrau­kums, kas sākās ar revolvera šāvieniem, drīz pārņēma vi­sus. Lauvas sāka rēkt un daudzie suņi neprātīgi riet. Visus mēģinājumus pārtrauca, jo dzīvnieki bija pārāk uzbudi­nāti, lai koncentrētos darbam. Vairāki vīri — viņu vidū arī Kolinzs — aizskrēja zvēru novietnes virzienā. Sāras uzraugs nometa zemē pavadu un skrēja līdzi.

— Varu saderēt, ka tas ir Alfonso! — Kolinzs uzsauca palīgam, kas skrēja kopā ar viņu. — Ralfam klāsies plāni.

Kad Kolinzs pieskrēja, gandrīz viss jau bija beidzies un tuvojās kulminācija. Kaslemonu pašreiz vilka ārā no krātiņa, un Kolinzs pieskriedams redzēja, kā vīri viņu nomet zemē, lai pagūtu aizcirst krātiņa durvis. Krātiņā uz klona drausmīgā cīņā bija saķērušies Alfonso, Džeks un Maikls — tādā kamolā, ka bezmaz nevarēja atšķirt, kas tur īsti cīnās. Cilvēki lēkāja ārpusē ap krātiņu, bak­stīja kamolu ar pīķiem, cenšoties cīkstoņus izšķirt. Krātiņa tālākajā kaktā abi pārējie leopardi laizīja brūces, šņāca un sita ar ķetnām pa dzelzs pīķiem, kas tiem liedza pie­dalīties kautiņā.

Sāras ierašanās un notikumi, kas tai sekoja, norisinā­jās dažās sekundēs. Vilkdama līdzi pavadu, mazā, zaļā pērtiķīte, astainā sievišķīgā būtne, kas pazina mīlestību un histēriju un bija attāla rada cilvēku cilts sievietēm, zibenīgi uzrausās pa dzelzs režģiem un pa režģu starpu iespiedās krātiņā. Tai pašā mirklī kamols uz klona pa­juka. Spēcīgs trieciens, kas varēja viņu arī sašķaidīt, Maiklu iesvieda krātiņa tuvākajā kaktā, un viņš palika tur guļam, mēģināja pietraukties kājās, tomēr turpat at­kal sabruka, jo no stipri sakostā un saplosītā pleca auma­ļām tecēja asinis. Sāra vienā lēcienā bija viņam klāt, apskāva viņu abām roķelēm un kā māte bērnu piespieda pie plakanajām, spalvainajām krūtīm. Kad Maikls centās atbrīvoties no skavām un nostāties uz sakostās priekš­kājas, Sāra viņu skarbā maigumā izbāra un visiem spē­kiem centās atturēt no kautiņa, vienlaikus niknumā zibo­šām acīm raidīdama negantus lāstus leopardam.

Sānos iespiedies dzelzs pīķis lielo leopardu saniknoja vēl vairāk. Viņš trieca pīķim ar ķetnu, bet, kad nespēja to atvairīt, metās tam virsū un iekodās ar zobiem dzelzī. Ar nākamo lēcienu viņš ieklupa krātiņa režģos un ar vienu ķetnas vēzienu pārplēsa roku uzraugam, kas viņu bija bak­stījis ar pīķi. Pīķis nokrita zemē, un ievainotais atlēca sā­nis. Alfonso drāzās atpakaļ pie Džeka — nožēlojama pre­tinieka, kas tobrīd vairs tikai elsa un raustījās agonijā.

Maikls tomēr kaut kā bija nostājies uz trim veselajām kājām un visiem spēkiem mēģināja atraisīties no Sāras apskāviena un steberēt uz priekšu. Satracinātais leopards jau gatavojās lēcienam, kad viņu atkal aizkavēja dzelzs pīķis. Šoreiz viņš tūliņ bruka virsū cilvēkam un tādā negantībā ieķērās režģos, ka sadrebēja viss krātiņš.

Piesteidzās vēl citi vīri ar dzelzs pīķiem, bet Alfonso nebija savaldāms. Sāra redzēja zvēru tuvojamies un spie­dza, cik spalgi vien spēja. Kolinzs izrāva kādam palīgam no rokas revolveri.

— Nešaujiet! — iekliedzās Kaslemons, sagrābdams Ko­linza roku.

Leopardu dresētājs bija briesmīgi apstrādāts. Viena roka viņam nevarīgi karājās gar sāniem, bet no ievainojuma galvā acīs tecēja asinis; viņš centās tās noslaucīt pret Kolinza plecu, lai kaut ko spētu saredzēt.

— Leopards pieder man, — viņš pretojās, — un ir simt slimu pērtiķu un nīgru īru terjeru vērts. Gan mēs arī vi­ņus izvilksim no krātiņa! Ļaujiet… Lūdzu, vai kāds ne­izslaucītu man acis, es nekā neredzu. Esmu izšāvis visas tukšās patronas. Vai kādam vēl nav dažas?

Vienu mirkli Sāra gribēja iespraukties starp Maiklu un leopardu, kuru vēl joprojām atturēja dzelzs pīķi, bet nā­kamajā mirklī pagriezās tieši pretī milzu kaķa atplestajai rīklei, it kā ar saviem spiedzieniem cerētu uzbrucēju iebiedēt vai atturēt.

Maikls, vilkdams pērtiķiem līdzi, ņurdēdams, saboztu spalvu pameimuroja uz trim kājām pāris soļu uz priekšu, taču ievainojums plecā bija tik smags, ka suns pakrita. Un tad Sāra paveica savu varoņdarbu. Ārprāta niknuma iekliegdamās, viņa ielēca drausmīgajam kaķim tieši purna, plēsdama un skrāpēdama ar visām četrām, bet ar zobiem iekozdamās tam ausī. Pārsteigtais leopards pacēlās pa­kaļkājās un ar priekšķetnām pūlējās noraut mazo velnēnu, kas neparko nelaidās vaļā.

Mazās, zaļās pērtiķītes cīņa un dzīve ilga tikai sekun­des desmit. Bet Kolinzam ar to pietika, lai atgrūstu krā­tiņa durvis, satvertu Maiklu aiz pakaļkājas un izrautu ārā.

Ja Sīdarvaildā ķirurģiskā palīdzība Maiklam būtu sniegta nevērīgi un rupji, kā to bija darījis Delmars, suns dzīvs nebūtu palicis. īsts prasmīgs un drosmīgs ķirurgs izdarīja viņam operāciju, kas drīzāk gan atgādināja vivi- sekciju, jo, lāpīdams sakropļoto plecu, atļāvās tādus pa­ņēmienus, kādus nemūžam nebūtu atļāvies, ja operējamais būtu cilvēks, bet Maiklam tie izglāba dzīvību.

— Klibs viņš paliks uz visiem laikiem, — sacīja ķir­urgs, slaucīdams rokas un nolūkodamies uz Maiklu, kas gulēja nekustīgs, gandrīz no galvas līdz astei ieģipsēts. — Brūcēm, kuru ir ļoti daudz, drīz jāsāk dzīt. Ja viņam ceļas temperatūra, nelieciet velti mocīties. Cik tāds suns ir vērts?

— Viņš nekā neprot, — Kolinzs atbildēja. — Aptuveni piecdesmit dolāru, bet tagad droši vien ne tik. Klibam sunim nekā vairs nevar iemācīt.

Taču dzīve pierādīja, ka abi viri kļūdījušies. Maiklam nebija lemts palikt klibam uz visu mūžu, kaut gan arī vēlākajos gados plecs bija jutīgs un miklā laikā viņš tiešām viegli piekliboja. Viņam bija nolemts celties cenā un kļūt par pirmā lieluma zvaigzni, kā Harijs Delmars to tika pareģojis.