Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Pagaidām viņš vēl daudz apnicīgas dienas dabūja no­gulēt ģipsī, tomēr temperatūra visai augstu nesacēlās. Viņš tika priekšzīmīgi kopts. Taču tas netika darīts aiz sirsnības un mīlestības. Slima dzīvnieka rūpīga kopšana ietilpa Sīdarvaildas sistēmā, kas šai iestādei sagādāja lielisku slavu. Arī tad, kad Maiklam noņēma ģipsi, viņš nevarēja klausīt instinkta balsij un aplaizīt brūces, jo viņu joprojām turēja prasmīgi nosaitētos apsējos. Kad noņēma arī tos, nebija vairs brūču, ko laizīt; tikai dziļi plecā vēl mēnešiem smeldza sīva sāpe.

Hariss Kolinzs vairs nepūlējās Maiklam kaut ko iemā­cīt un kādu dienu aizdeva viņu par statistu artistu pārim, kam trupā trīs suņi bija nobeigušies ar plaušu karsoni.

— Ja derēs, varēsiet viņu dabūt par divdesmit dolā­riem, — Kolinzs sacīja trupas īpašniekam Viltonam Dei- visam.

— Bet ja nosprāgst? — Deiviss jautāja.

Kolinzs paraustīja plecus.

— Asaras viņa dēļ neliešu. Viņam nav iespējams nekā iemācīt.

Kad Maikls, būrī iesprostots, furgonā aizbrauca no Sī- darvaildas, viņam bija gaužām maz cerību vēl kādreiz turp atgriezties, jo Viltonam Deivisam cirka ļaužu aprin­dās bija nelāga slava par nežēlīgu apiešanos ar suņiem. Par suni, kas prata kādu sevišķi vērtīgu triku, viņš vēl cik necik rūpējās, bet vienkāršie statisti bija tik lēti, ka nelikās pūliņu .vērti. Tie maksāja no trim līdz pieciem dolāriem gabalā. Ar Maiklu bija vēl ļaunāk — Deivisam viņš nemaksāja nekā. Ja Maikls nobeigtos, Deivisam vie­nīgi vajadzētu sameklēt jaunu suni vietā.

Jaunās dēkas sākums Maiklam nelikās pārāk grūts, no­mocīja vienīgi šaurais būris, kurā viņš nevarēja piecelties kājās un kurš braucot lēkāja un kratījās, tā ka sadziju- šais plecs atkal sāka neciešami sāpēt. Ceļojums nebija tāls — tikai līdz Brūklinai, kur viņu nogādāja otrās šķi­ras teātrī, jo Viltons Deiviss bija otrās šķiras dresētājs, kas nekad netika nevienā lielā cirkā.

īstās mocības šaurajā būrī sākās tad, kad Maiklu ienesa lielā telpā virs skatuves un nolika kopā ar apmēram div­desmit tādos pašos būros ieslodzītiem suņiem. Tā bija no­žēlojama sabiedrība — izmocīti, visu dzīvesprieku zaudē­juši kranči. Daudziem bija jēlas galvas, kur bija trāpījuši Deivisa belzieni. Jēlumus neviens neārstēja, bet grims, ar ko jēlumus aizzieda izrāžu laikā, sadzīšanu nepavisam ne­veicināja. Daži suņi negaidot žēli iegaudojās, un pēc maza brītiņa visi pārējie sāka neganti riet, it kā tas būtu vie­nīgais mierinājums, kas viņiem būra šaurībā atlicis.

Vienīgi Maikls nekad nepiedalījās šai korī. Viena no Viņa grūtsirdības raksturīgākajām iezīmēm bija tā, ka viņš jau sen vairs nerēja. Viņš bija kļuvis pārāk nesabiedrisks, lai ar rejām izpaustu savu noskaņojumu; viņš nepiebied­rojās arī tiem īdzīgajiem suņiem, kas nemitīgi ņurdēja un caur būru režģiem žņieba zobus cits uz citu. Alaikla de­presija bija tik dziļa, ka viņam vairs negribējās pat nai­doties. Viņš vēlējās tikai vienu: lai viņu liek mierā; un pirmajās četrdesmit astoņās stundās viņu patiesi lika mierā.

Viltons Deiviss ar savu trupu bija ieradies pārāk agri — piecas dienas pirms jaunās programmas sākšanās. Gribē­dams izmantot brīvo laiku, lai apciemotu sievas radus Ņūdžersijā, viņš nolīga kādu skatuves strādnieku, kuram vajadzēja paēdināt un padzirdīt suņus. Strādnieks to arī būtu darījis, ja vien nelaimīgā kārtā nebūtu sakāvies ar bāra īpašnieku,, ja kautiņā viņam nebūtu ielauzts galvas­kauss un viņš nebūtu ātrās palīdzības ratos aizvests uz slimnīcu. Lai nelaime būtu pilnīga, teātri uz trim dienām slēdza, jo ugunsdzēsības iestādes pieprasīja izdarīt kaut kādu sīku pārbūvi.

Telpā, kur atradās suņi, neviens neiegāja, un pēc da­žām stundām Maikls sāka just izsalkumu un slāpes. Laiks ritēja, un slāpes nomāca izsalkumu. Kad iestājās tumsa, suņi rēja un gaudoja bez mitas, bet garajās nakts stun­dās šo troksni nomainīja smilksti un žēla kaukšana. Vie­nīgi Maikls neizlaida ne skaņas un klusēdams pacieta visas mokas.

Atausa otras dienas rīts; gausi vilkās stundas līdz nā­kamajai naktij; un otrās nakts tumsa izraisīja tādas drausmas, ka to dēļ vien vajadzētu aizliegt dresēto dzīv­nieku izrādes visas pasaules cirkos un gadatirgu būdās. Nav zināms, vai Maikls sapņoja vai bija pusnemaņā, bet, lai būtu kā būdams, viņš pārdzīvoja vēlreiz gandrīz visu savu agrāko dzīvi. Viņš atkal bija kucēns un rotaļājās uz mistera Hagina mājas plašajām terasēm Merindžas plan­tācijā vai kopā ar Džeriju zagās gar džungļu malu uz upes krastu uzglūnēt krokodiīiem; mācījās no mistera Hagina un Boba, atdarinot Bidiju un Terensu, uzskatīt melnos cilvēkus par zemākiem un nicināmiem dieviem, kas pastāvīgi jāuzrauga.

Uz šonera «Eiženija» viņš burāja kopā ar kapteini Kel­laru, savu otro saimnieku, bet Tulagi ostas krastā iemīlē­jās stjuartā, kam bija burvja rokas, un kopā ar to un Kveiku aizbrauca tvaikonī «Makembo». Galvenais viņa vīzijās bija stjuarts uz kuģu un cilvēku fona, kur mijās Vecais Jūrnieks, Simons Nišikanta, Grimšovs, kapteinis Dons un sīkais, vecais Ā Mojs. Parādījās arī Skrepss un Kokijs, mazais, drosmīgais, pūkainais dzīvības kamoliņš, kurš tik vīrišķīgi nodzīvoja savu īso mūžu šai pasaulē. Maiklam likās, ka no vienas puses, cieši pieķēries, viņam ausī kaut ko čivina Kokijs, bet no otras puses viņu ap­skāvusi Sāra un nemitīgi tērgā, stāstīdama savu nebei­dzamo bēdu stāstu. Un pēdīgi viņš atkal juta pie ausu pa­matnēm pieskārāmies mīļotā stjuarta maigos burvja pirkstus.

— Man gan dzīvē nelaimējas, — Viltons Deiviss gau­dās, nolūkodamies uz saviem suņiem, kamēr gaiss vēl trīcēja no viņa lāstiem.

— Tā iet, ja uzticas piedzērušam skatuves strādnie­kam, — nesatricināmā mierā atteica viņa sieva. — Es ne­brīnīšos, ja mums tagad apsprāgs puse suņu.

— Nav laika pļāpāt, — apskaities nošņācās Deiviss, nomezdams svārkus. — Nu tikai, mīļā, pie darba! Jāsa­gatavojas uz visļaunāko. Visvairāk viņiem vajadzīgs ūdens. Pieliešu veselu toveri.

Kaktā pie krāna viņš pietecināja spaini pēc spaiņa un salēja ūdeni lielā cinkotā skārda vannā. Izdzirduši ūdeni guldzam, suņi sāka smilkstēt, ņaukstēt un ņerkstēt. Dažs ar pietūkušo mēli centās nolaizīt Deivisam roku, kad viņš tos citu pēc cita rava ārā no būriem. Vārgākie rāpus uz vēdera aizlīda pie vannas, bet spēcīgākie grūda tos nost. Visiem vietas nepietika, un stiprākie laka pirmie grūstī­damies, ņurdēdami, zobus žņiebdami. Viens no pirmajiem pie ūdens tika Maikls, kozdams citiem un pats saņem­dams kodienus, tomēr izmanījās ātri ielakt dzīvinošo valgmi. Deiviss lēkāja suņiem apkārt, pasperdams ar kāju dažu malā, lai visi dabūtu padzerties. Sieva viņam pa­līdzēja, gaiņājot suņus ar slotu. Tā bija īsta moku un sāpju elle, jo, kad ūdens bija cik necik atveldzējis izkaltu­šās rīkles, suņi atkal pilnā balsī sāk ņaukstēt un kaukt par savām sāpēm un ciešanām.

Vairāki suņi bija pārāk vārgi, lai aizvilktos līdz trau­kam, tādēļ Deiviss ūdeni pienesa tiem klāt, lēja un šļak­stīja mutē. Likās, tiem nekad nebūs gana. Bezspēkā suņi pakrita kur kurais, taču ik pa brītiņam viens otrs aizrā- poja līdz vannai, lai padzertos vēl. Deiviss pa to laiku bija iekūris uguni un sabēris lielā katlā kartupeļus.

— Te jau smird kā sesku alā, — misis Deivisa ietei­cās, uz mirkli apturējusi pūderslotiņu, ar kuru pašreiz apstrādāja degunu. — Zini, mīļais, mums viņus vaja­dzēs izmazgāt.