Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Meistardresētājs apklusa, un lauvu īpašnieks jau vēra muti jautājumam.

— Padomu, kurš jums maksās, teiksim, trīssimt do­lāru, — Kolinzs pabeidza teikumu.

— Viens pats padoms? — sarunu biedrs aši noprasīja.

— Toties garantēju drošu iznākumu. Cik jums būtu jasamaksā par jauniem lauvām? Pieņemot manu padomu, jums rodas iespēja ar trīssimt dolāriem nopelnīt krietnu

naudu. Padoms ir gaužām vienkāršs, varu to pateikt tri­jos vārdos, kas nozīmētu simt dolāru par vienu vārdu.

— Pārāk dārgi, — lauvu īpašnieks atteica, — mums jānopelna iztika.

— Man arī, — Kolinzs sacīja, — tādēļ jau es šo darbu strādāju. Es esmu speciālists, un jūs maksājat speciālis­tam honorāru. Jūs būsiet mēms aiz brīnumiem, kad dzir­dēsiet, cik tas vienkārši; un es patiesi nesaprotu, kā jums pašam tas nav ienācis prātā.

— Bet ja nu nelīdzēs? —« lauvu īpašnieks šaubījās.

— Ja nelīdzēs, jums nevajadzēs maksāt.

— Nu labi, sakiet arī!

— Ievelciet krātiņā elektrību, — sacīja Kolinzs.

Sākumā lauvu īpašnieks nesaprata, tad viņam pamazām

atausa gaisma.

— Jūs domājat? …

— Tieši tā, — Kolinzs pamāja, — un nevienam tas nav jāzina. To lieliski var izdarīt ar baterijām. Jūs tās ierī­kosiet krātiņa grīdā. Un Aisedorai atliks vienīgi vaja­dzīgajā brīdī uzkāpt uz slēdža; un, kad strāva lauvām iešausies kājās, tie plosīsies un rēks uz nebēdu, un, ja tā nenotiks, atdošu atpakaļ ne tikai jūsu trīs simtus, bet pie­maksāšu vēl otrus trīs klāt. Es zinu, ko runāju. Esmu redzējis tā darām, un iznākums vēl nekad nav pievīlis. Lauvas lēkā kā pa karstiem ķieģeļiem. Tie palecas uz augšu, bet, tikko tiek atpakaļ zemē, saņem jaunu spē­rienu. Jums tikai vajadzēs viņus pieradināt pamazām, — Kolinzs brīdināja. — Parādīšu, kā jāierīko pievadi. Sā­kumā baterijām jābūt pavisam vājām, pēc tam jākļūst ar­vien stiprākām, līdz izrādes beigām strāvas stiprums visu laiku jākāpina. Lauvas nekad pie tā nepierādīs. Līdz pat mūža beigām tie spriņģos tikpat moži kā pirmajā reizē. Nu, ko teiksiet par to!

— Padoms ir trīs simtus vērts, — lauvu īpašnieks pie­krita, — un es būtu priecīgs, ja mācētu savu naudiņu tik viegli nopelnīt.

— Laikam vajadzēs taisīties no viņa vaļā, — Kolinzs teica Džonijam. — Droši vien Delmaram bija taisnība, apgalvojot, ka viņš ir pārāks par visiem, bet es neprotu to izdibināt.

To Kolinzs sacīja pēc tam, kad viņam atkal bija iznā­kusi cīņa ar Maiklu. Maikls, īdzīgāks nekā jebkad, piede­vām bija kļuvis arī nikns un gandrīz neizaicināts uzbruka cilvēkam, ko ienīda, un, lai arī vienmēr cieta neveik­smi, viņam tomēr izdevās iecirst zobus nīstajā pretiniekā, par ko saņēma vairākus belzienus pa žokļiem.

— Ļoti iespējams, ka šis suns ir īsta zelta dzīsla, — Kolinzs prātoja, — bet, lai mani pakar, neprotu atrast ceļu uz to. Viņš kļūst ar katru dienu neciešamāks. Pa­skaties uz viņu! Par ko viņš man tagad uzbruka? Es vi­ņam nekā ļauna nedarīju. Drīz viņš kļūs tik negants, ka sāks uzbrukt pat policistiem.

Pēc brītiņa pie Kolinza pienāca viens no viņa pansio­nāriem, cirtains jauneklis, kas Sīdarvaildā trenēja trīs dresētus leopardus cirka numuram, un lūdza Kolinzu pa­gādāt viņam erdelterjeru.

— Man palicis viens pats, — viņš paskaidroja, — un bez diviem suņiem es nejūtos drošs.

— Kas tad notika otrajam? — meistardresētājs apvai­cājās.

— Mans lielākais leopards Alfonso šorīt kļuva negants un briesmīgi apstrādāja suni. Man nekas cits neatlika kā izbeigt viņa mokas. Nabags bija uzšķērsts kā zirgs vēršu arēnā. Bet mani viņš ar to izglāba. Ja nebūtu bijis tā suņa, man būtu klājies plāni. Alfonso aizvien biežāk uz­nāk tādi melnie brīži. Šis jau ir otrais suns, kuru viņš nogalina, gribēdams uzbrukt man.

Kolinzs papurināja galvu.

— Erdelterjera man nav, — viņš sacīja, bet tad ierau­dzīja Maiklu. — Pamēģiniet šo īru terjeru, — viņš ieteica. — Pēc dabas tie diezgan līdzīgi erdeļiem. Diezgan tuvu rada.

— Es gan uzticos tikai erdeļiem, kad jāstrādā ar plē­soņām, — leopardu dresētājs iebilda.

— īru terjeri strādā ar lauvām. Piemēram, šis. Pavēr­tējiet augumu un svaru! Un, ticiet man, drosmes viņam netrūkst. Viņš nenobīsies ne no kā. Izmēģiniet! Es jums viņu aizdošu. Ja suns jums derēs, pārdošu to par lētu naudu. Iru terjers ar leopardiem būs kaut kas jauns.

— Ja viņš ar lielajiem kaķiem meklēs kašķi, tad var atvadīties no dzīves, — Džonijs sacīja Kolinzam, kad leo­pardu dresētājs aizveda Maiklu,

— Ko lai dara, arēna varbūt zaudēs spožu zvaigzni,— Kolinzs noteica, plecus paraustīdams, — bet vismaz man viņš būs no kakla nost. Ja suns kļūst par tadu rugum- podu, ar viņu ir cauri. Ar tādu nekas vairs nav iesākams. Man tādi gadījušies arī agrāk.

Un Maiklu aizveda iepazīties ar Džeku, pie dzīvības palikušo erdelterjeru, un sākt kārtējo mēģinājumu ar leo­pardiem. Lielajos, plankumotajos kaķos Maikls uzreiz no­jauta mūžsenu ienaidnieku un vēl nebija iedzīts krātiņā, kad kakla āda nervozi saspringa un uz muguras katrs matiņš saslējās. Mirklis, kad krātiņā ieveda jaunu suni, bija satraukuma pilns visiem notikuma līdzdalībniekiem. Cirtainais leopardu dresētājs, kurš afišās dēvējās par Raulu Kaslemonu, bet draugu vidū tika saukts par Ralfu, jau atradās krātiņā. Ar viņu kopā tur bija erdelterjers, bet ārpusē stāvēja vairāki ar dzelzs pīķiem un garām dakšām apbruņoti vīri. Šos ieročus, kas tika turēti gata­vībā, viņi ik pa brīdim iegrūda pa režģu starpu krātiņā, lai biedētu leopardus, kurus pret pašu gribu spieda mēģi­nāt priekšnesumu.

Par Maikla nelūgto ierašanos zvēri jau pirmajā mirkli izrādīja sašutumu sprauslādami, garās astes šaudīdami un gatavodamies lēcienam. Taču dresētājs tūliņ uzsauca asu komandu un pacēla pātagu, bet ārpusē stāvošie vīri pacēla pīķus un biedējot stūma tos pa režģu starpu krā­tiņā. Leopardi, rūgtā pieredzē iepazinuši dzelzs garšu, palika pieplakuši guļam, sprauslāja un nikni kulstīja astes.

Maikls nebija gļēvulis, viņš neslēpās, glābiņu meklē­dams, cilvēkam aiz muguras. Bet viņš bija arī pārāk sa­prātīgs, lai pats uzbruktu milzīgajiem radījumiem. Viņš tikai, spalvu sabozis, stīvām kājām pārslāja šķērsām pāri visam krātiņam, pagriezās tieši pret bīstamajiem zvēriem un tikpat stīvi aizgāja atpakaļ un nostājās blakus Dže- kam, kas sasveicinādamies viņu laipni apostīja.

— Tas ir īstais, — dresētājs nomurmināja nervozi sa­springtā balsī, — to viņi nenobeigs.

Situācija bija gaužām saspīlēta, un Ralfs izturējās ļoti piesardzīgi, neatļāvās straujas kustības un visu laiku pa­turēja acīs gan leopardus un suņus, gan ārpusē stāvošos vīrus ar pīķiem un dakšām. Viņš piespieda mežonīgos ka­ķus piecelties un pašķirties. Paklausot viņa komandai, Džeks iegāja leopardu vidū, bet Maikls neaicināts — no brīvas gribas viņam sekoja. Tāpat kā Džeks, viņš visu laiku ļoti uzmanīgi vēroja apkārtni.

Viens leopards — Alfonso — piepeši Maiklam nikni uzšņāca. Suns nesatrūkās, tikai vēl vairāk saboza spalvu, atžņieba zobus un klusi ieņurdējās. Tai pašā mirklī Al­fonso draudošā tuvumā parādījās pirmais dzelzs pīķis — un leoparda dzeltenās acis pārmijus paraudzījās uz Maiklu un uz pīķi, un zvērs neuzbruka.

Pirmā diena bija visgrūtākā. Pēc tam leopardi pie­ņēma Maiklu, tāpat kā bija pieņēmuši Džeku. Nekādu mī­lestību un laipnību, protams, ne viena, ne otra puse neiz­rādīja. Maikls drīz saprata, ka šeit cilvēki un suņi nostā­jušies pret kaķiem un ka cilvēkiem un suņiem jāturas kopā. Ik dienu viņš stundu vai divas pavadīja krātiņā, vē­rojot mēģinājumu, kurā viņam un Džekam vienīgais darbs bija modri stāvēt sardzē. Lāgiem, kad leopardi likās la­bākā prātā, Ralfs pat sadrošināja abus suņus apgulties. Toties citās dienās viņš visu laiku uzmanīja, lai suņi būtu ik mirkli gatavi mesties starp viņu un iespējamiem uz­brucējiem.