Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Maikls nejuta pret viņu ne patiku, ne naidu. Kopā viņi apceļoja Savienotās Valstis un ne reizes nesanīdās. Ne­kad Hendersons nepacēla pret Maiklu balsi, un Maikls nevienu pašu reizīti pret viņu brīdinoši neieņurdējās. Viņi gluži vienkārši turējās kopā, eksistēja kopā, jo apstākļi bija viņus kopā saveduši. Nekāda sirsnība, protams, vi­ņus vienu pie otra nesaistīja. Hendersons bija saimnieks. Maikls bija Hendersona kustams īpašums. Maikls viņam bija bezdvēseles būtne, tāpat kā bezdvēseles būtne bija viņš pats.

Taču Džeikobs Hendersons bija godīgs, strādīgs un metodisks. Ik dienu, ko viņi nepavadīja nebeidzamajos ceļojumos, viņš Maiklu kārtīgi izmazgāja un pēc tam tik­pat kārtīgi izslaucīja. To darot, viņš nekad nesteidzās un neizturējās rupji. Maikls netika skaidrībā, vai viņam pel­dināšana patīk vai nepatīk. Tā bija viņa dzīves sastāv­daļa, tāpat kā Hendersona dzīves sastāvdaļa bija Maikla mazgāšana.

Maikla darbs nebija grūts, bet gaužām vienmuļš. Ja nerēķina bezgalīgos ceļojumus no pilsētas uz pilsētu, viņš uzstājās septiņus vakarus nedēļā un vēl divreiz pēcpus­dienas izrādēs. Priekškars pacēlās, viņš palika uz skatuves viens, kā daždien pieklājas slavenam solistam. Hendersons publikai neredzams stāvēja aiz kulisēm un uzmanīja iz­rādes gaitu. Orķestris spēlēja četras no piecām dziesmām, ko Maiklam bija iemācījis stjuarts, un Maikls tās dziedāja, jo viņa modulētās gaudas tiešām līdzinājās dziedāšanai. Nevienu dziesmu viņš neatkārtoja un nodziedāja vienu vie­nīgu piedevu, proti, «Mājas, mīļās mājas». Kamēr pub­lika aplaudēja un sajūsmā dauzīja ar kājām pa grīdu, su­minot suņu Karuzo, uz skatuves iznāca Džeikobs Hender­sons, paklanījās un ar stereotipu smaidu pauda prieku un pateicību. Tad viņš tēlotā biedriskumā apskāva Maikla plecus, un, pirms priekškars nolaidās pēdējo reizi, Hen­dersons un Maikls abi vēlreiz paklanījās.

Bet Maikls bija un palika cietumnieks mūža ieslodzī­jumā. Labi barots, labi peldināts un izvadāts pa āru, viņš tomēr ne mirkli nedabūja izbaudīt brīvību. Ceļojumos viņš dienas un naktis pavadīja krātiņā, kurš tagad gan bija pietiekami liels, lai viņš tajā varētu brīvi nostāties visā augumā un apgulties, nesavilcies trijos līkumos. Reizēm viesnīcās un mazās pilsētiņās Maikls tika izlaists no krā­tiņa un dzīvoja pie Hendersona istabā. Dažkārt, ja tai pašā programmā nebija citu priekšnesumu ar dzīvniekiem, viņš dienas trīs vai nedēļu viens pats brīvībā uzturējās dzīvniekiem paredzētā telpā tai teātrī, kur viņi uzstājās.

Taču nekad viņam neradās iespēja kaut uz mirkli brīvi izskrieties, nedomāt par krātiņu, aizmirst sienas, kas viņu turēja gūstā, pie kakla siksnas piestiprināto pavadu. Skaistā laikā Hendersons pēcpusdienās izveda viņu pa­staigāties, Bet vienmēr pavadā, Un gandrīz vienmēr viņi aizgāja uz kādu parku, kur Hendersons pavadas galu pie­sēja pie sola, uz kura pats sēdēja, iegrimis Svēdenborgā, Maiklam netika atvēlēts pat drusciņ paskrieties. Citi suņi skraidīja savā vaļā, rotaļājās vai izplūcās. Ja tie pienāca pie Maikla, gribēdami viņu apostīt vai tuvāk iepazīties, Hendersons ikreiz uz brītiņu pārtrauca lasīšanu un aiz­trenca suņus.

Kā daždien uz mūžu cietumā ieslodzītam ar dzīvu mi­roni par cietumsargu, Maiklam ar laiku visa pasaule kļuva pelēka. Viņa nīgrais drūmums pārvērtās par dziļu grūt­sirdību. Viņu vairs neinteresēja ne pati dzīve, ne brīvība. Nevar teikt, ka viņš būtu dzīvi vērojis ar žultainusarūg- tinājumu, nē, viņš gluži vienkārši to vairs neredzēja. No dzīves noslēgts, viņš to ignorēja. No laba prāta viņš ļāva sevi pārvērst par marioneti, par vergu, kas ēda, tika pel­dināts, ceļoja krātiņā, paklausīgi izpildīja savu atrakciju un daudz gulēja.

Taču lepnums Maiklam palika — tīrasiņu būtnes lep­nums; tāds pats lepnums, kāds piemita Ziemeļamerikas indiāņiem, kurus nosūtīja vergot Rietumindijas plantācijās un kuri mira nesūdzoties un nesalauzti. Arī Maikls sa­mierinājās ar krātiņu un dzelzs ķēdi, jo nespēja tos pie­veikt ar muskuļu spēku un zobiem. Viņš izpildīja savu verga darbu uz skatuves un klausīja Džeikobam Hender- sonam; bet viņš šo saimnieku nemīlēja un no tā nebijās. Un tādēļ viņš noslēdzās sevī. Viņš ļoti daudz gulēja, grima grūtsirdībā un klusēdams panesa briesmīgo vientulību. Ja Hendersons būtu centies iekarot Maikla mīlestību, viņam tas droši vien būtu izdevies; bet Hendersona sirdi spēja aizkustināt vienīgi Svēdenborgā fantastiskie murgojumi, un Maikls viņam bija tikai eksistences līdzeklis.

Reizēm vajadzēja paciest grūtības. Maikls tās pacieta. Visgrūtākais bija braucieni pa dzelzceļu ziemā, kad nā­kamajā rītā pēc pēdējās izrādes viņam krātiņā vaja­dzēja gaidīt vilcienu, kas viņu aizveda uz nākamo pil­sētu, uz jaunām izrādēm. Kādu nakti uz stacijas platfor­mas Minnesotā no vienas suņu trupas divi suņi nosala. Arī Maikls sasala ragā, sevišķi spīvi aukstums koda leo­parda saplosītajā plecā; bet viņš bija labāk barots un la­bāk kopts, tādēļ izturēja un palika dzīvs.

Salīdzinājumā ar citiem dresētajiem dzīvniekiem vi­ņam klajās stipri labāk. Viņš nesaprata un nenojauta, cik ļauni apietas ar daudziem dzīvniekiem, ar kuriem viņš uzstājās vienā programmā. Viena trupa, ar kuru kopā viņš uzstājās veselus trīs mēnešus, modināja sašutumu pat cirka artistu vidū. Pat cietsirdīgākie izjuta dziju rie­bumu gan pret programmu, gan pret dresētāju, kaut arī publika Dakvortu un Dakvorta dresēto kaķu un žurku trupu vienmēr uzņēma ar sajūsmu.

— Dresētikaķi! — nošņācās mazā velosipēdiste Perla Laperla. — Ādavnieki, badmiras, nekas cits. Nabaga kaķi ir spīdzināti un dauzīti, kamēr paši pārvērtušies par žur­kām. Man lai nestāsta, es zinu.

— Dresētas žurkas! — Anandeilas viesnīcas bārā sa­šutis šķendējās akrobāts Manuels Fonseka, atteikdamies sadzert ar Dakvortu. — Ticiet man, tās žurkas ir ap­dullinātas. Kādēļ tās nelec nost no nostieptās virves, bet rāpo starp diviem kaķiem? Tādēļ, ka tām vairs nav iekšā tik daudz pulvera, lai nolēktu. Tikko noķertas žurkas viņš sadzirda ar kaut kādu draņķa dziru un pēc tam badina, tā ietaupot barības tiesu. Viņš tās nekad nebaro. Man ne­viens nekā neiestāstīs, ko es zinu, to zinu. Kāpēc gan citādi viņam vajadzētu četrdesmit vai piecdesmit žurku nedēļā! Zinu arī, no kurienes viņam tās piegādā, ja pilsētā nav iespējams nopirkt.

— Ak debestiņ! — sašutusi iesaucās mis Merla Merive- zera, akordeoniste, kas uz skatuves izskatījās pēc seš­padsmitgadīgas meitenes, bet privātā dzīvē saviem maz­bērniem atzinās, ka viņai jau pilni četrdesmit astoņi. —Ak debestiņ, es nu gan, dieva vārds, nesaprotu, kā publikai tas var patikt! Pati vakarrīt redzēju, ka no trīsdesmit žurkām septiņas bija pagalam — badā nosprāgušas. Viņš taču nepavisam tās nebaro. Rāda uz skatuves pussprāgušas žurkas, kas aiz bada vairs tikai pusdzīvas rāpo pa virvi. Tikai tāpēc viņas ir tik gaudenas. Būtu viņām vēderā kaut drusku maizes un siera, tad zinātu gan, kā nolēkt un aiz­bēgt no kaķiem. Kad nāve zobu galā, viņas pēdējiem spē­kiem lūko aizrāpties pa virvi, cerēdamas paglābties, tā­pat kā mirstošs cilvēks rāptos prom no tīģera, kurš gra­sās viņu aprīt. Un stulbā publika, ak debestiņ, sēž un ap­laudē tādai pamācošai izrādei!

Bet ko publika?

— Kādus brīnumus labestīgs cilvēks var izdarīt ar dzīvniekiem, — baņķieris sacīja ķesterim. — Ar labu viņos var iedēstīt tīri cilvēcisku mīlestību. Kaķi un žurkas taču nīdušies kopš pasaules radīšanas. Bet šovakar, raugi, mēs paši redzējām tos kopā sarežģītā rotaļā — un kaķis ne reizītes netīkoja uzbrukt žurkām, nedz arī žurkas bijās no kaķiem. Cilvēka labestība! Kāds spēks ir cilvēka la­bestībai!