Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Lauva un jērs, — sacīja kāds cits. — Saka, tā bū­šot tūkstošgadu miera valstībā, kad lauva un jērs apgul­sies viens otram blakus — viens otram blakus, mana mīļā sirds. Un še mēs redzējām priekšvēstnešus, redzē­jām cilvēku, kas aizsteidzies laikam priekšā. Kaķi un žur­kas! Padomā vien! Tas pierāda laipnas, labas dvēseles lielo spēku. Es tūliņ pat padomāšu, kādus dzīvnieciņus varētu iegādāties mūsu bērniem, mūsu miera valstības palmu zariem. Lai jau no mazām dienām mācās būt labi pret suņiem, pret kaķiem, jā, pat pret žurkām, nemaz jau nerunājot par sīkiem putniņiem būrīšos!

— Bet, — viņa mīļā sirds, kas sēdēja blakus, iebilda, — vai atceries, ko teicis Bleiks:

Par sarkanrīklīti krātiņā slēgtu Uz zemi debesis brēc.

— Nekad, ja pret to izturas mīļi, manu dārgumiņ. Tū­liņ pasūtīšu pāris trušu, vienu vai divus kanārijputniņus; un — kādu suni, pēc tavām domām, mums derētu iegā­dāties, ar ko mūsu bērniņiem parotaļāties?

Bet viņa mīļā sirds skatījās uz savu nesatricināmo, labestībā pašapmierināto un pašpaticīgo laulāto draugu un neviļus atcerējās pati sevi — jauniņu lauku skolotāju, kas ar savu dievekļu — Ellas Vīleras Viloksas un lorda Bairona grāmatām somā un ar kvēlu sapni sacerēt «Kaisles vārsmas» bija ieradusies Topekā, kur dzīve viņu bija salauzusi tai brīdī, kad viņa izgāja par sievu pie solīdā, padzīvojušā veikalnieka, kas tagad sēdēja vi­ņai līdzās un jūsmoja par izrādi, kurā kaķi ar žurkām saticīgi rāpoja pa virvi, un kas nemaz nenojauta, ka viņa ir tas krātiņā ieslodzītais sarkanrīklītis, par kuru uz zemi debesis brēc.

— Jau uz žurkām riebjas paskatīties, — sacīja mis Merla Merivezera, — bet paraugieties, kā viņš bendē kaķus! To, ka pēdējās divās nedēļās viņam trīs nobeigu­šies, es zinu skaidri. Lai nu arī vienkārši sētas kaķi, to­mēr dieva radībiņa. Viņus nobeidz boksa sacīkstes.

Ar kaķu boksa sacīkstēm, kurām publikā vienmēr bija ārkārtīgi panākumi, ik vakaru noslēdzās Dakvorta at­rakcija. Divus kaķus, kam priekšķepas bija iemauktas boksa cimdos, nolika uz galda «draudzības mača» izcī­ņai. Kaķi, kurus izmantoja numurā ar žurkām, šim no­lūkam, protams, nederēja. Šie bija citi — sprigani un enerģiski… līdz zaudēja spriganumu un enerģiju vai arī saslima un nobeidzās. Publikai tā bija aplam uzjaut­rinoša izrāde, četrkājaino radījumu rotaļīgā cīņa, kurā tie ļoti komiskā veidā padarīti līdzīgi divkājainajam ra­dības kronim — cilvēkam. Bet kaķi šo rotaļas prieku neizjūta. Pirms izrādes viņus aiz kulisēm kaitināja un rīdīja vienu pret otru, tā ka viņi jau priekšlaikus sāka plūkties. Viņu sitienos bija gan dusmas un sāpes, gan apjukums un bailes. Cimdi drīz vien noslīdēja no ķepām, un, kad priekškars nolaidās, viņi viens otru skrāpēja, plēsa un koda tik nešpetni, ka spalva vien putēja. Publi­kas acīs šis šķietami pārsteidzošais fināls bija galvenais efekts, un, kad smieklu un aplausu vētrā priekškars vēl­reiz pacēlās, publika ieraudzīja Dakvortu un skatuves strādnieku, kas, liekas, nebija gaidījuši priekškaru pa­ceļamies, vēdinām cīkstoņiem ar dvieli gaisu kā īstiem bokseriem.

Taču kaķi, diendienā uzstājoties, kautiņā viens otru tā saplosīja un saskrāpēja, ka brūces, kas nekad nepaguva sadzīt, inficējās un sāka pūžņot, līdz dzīvniekiem miesa bija vienos jēlumos. Reizēm tie drīz nobeidzās vai arī kļuva tik vārgi, ka neskatījās virsū ne žurkai, un tad viņiem lika staigāt pa virvi kopā ar apdullinātajām, iz- badinātajām žurkām, kas bija pārāk nespēcīgas, lai bēgtu. Un, kā teica mis Merla Merivezera, stulbā pub­lika smējās kā kutināta un aplaudēja Dakvorta dresēto kaķu un žurku pamācošajai izrādei.

Kāds liels šimpanze, kurš reiz bija strādājis vienā cirkā ar Maiklu, necieta, ka viņu ietērpj drēbēs. Tāpat kā zirgs, kas pretojas apaušu uzlikšanai, kļūst itin rāms, kad viņam tie galvā, tāpat arī lielais pērtiķis cīnījās tikai ģērbšanas laikā. Apģērbts viņš nepretodamies izgāja arēnā un izdarīja visu, kā nākas. Nomocīšanās iznāca, kamēr dabūja viņam drēbes mugurā. īpašnieks un divi cirka strādnieki piesēja viņu pie sienā iedzīta dzelzs riņķa un ģērbjot vēl žņaudza ciet rīkli, kaut gan īpaš­nieks viņam jau sen bija izdauzījis priekšzobus.

Maikls izjuta visas šīs nejēdzības, kaut arī pašam ne­vajadzēja tās piedzīvot, Viņš tās uzņēma kā dzīves ne- izbēgamību, tāpat kā gaismu un tumsu, kodīgo salu uz klajajiem, no vēja neaizsargātajiem staciju peroniem, noslēpumaino, nezināmo pasauli, kas viņam atklājās miegā un dziesmās, tāpat kā uzņēma neizprotamo Ne­būtību, kurā bija pazudusi Merindžas plantācija, kuģi un okeāni, daudzi cilvēki un stjuarts.

33. NODAĻA

Divus gadus Maikls dziedādams apceļoja Savienotās Valstis, pelnīdams sev slavu un Džeikobam Hendersonam bagātību. Viņiem nekad nebija brīvdienu. Viņu panā­kumi bija tik spoži, ka Hendersons noraidīja vilinošus piedāvājumus doties pāri Atlantijas okeānam un uzstā­ties Eiropā. Taču brīvdienas Maiklam pienāca negaidot, kad Hendersons Čikāgā saslima ar tīfu.

Maiklam tas nozīmēja trīs mēnešu atvaļinājumu, kuru viņš, gan labi kopts, tomēr krātiņā ieslodzīts, pavadīja Mulkačija dzīvnieku pansijā. Mulkačijs, viens no Kolinza apdāvinātākajiem audzēkņiem, bija pēc sava skolotāja priekšzīmes iekārtojis līdzīgu uzņēmumu Čikāgā; tur valdīja tāda pati tīrība, tikpat pedantiski higiēnas un sanitārie noteikumi, tāda pati zinātniska cietsirdība. Maikls tika nevainojami aprūpēts un saņēma lielisku ba­rību, tomēr gribot negribot vientuļais cietumnieks juta visapkārt sāpju un šausmu atmosfēru, kurā mocījās dzīvnieki, kas padarīti nelaimīgi cilvēku izpriecas labad.

Mulkačijs allaž mēdza atkārtot paša sacerētus aforis­mus, piemēram:

«Ticiet man — ja dzīvnieku nesalauzīs sāpes, viņu ne­salauzīs nekas. Sāpes ir vienīgais skolotājs.»

«Kā zirgu var atradināt no speršanas, tā lauvu no ko­šanas.»

«Ar putekļu slotiņu zvēra pretestību nesalauzīsi. Jo biezāks pakausis, jo smagāka runga vajadzīga.»

«Viņi vienmēr centīsies pretoties. Atcerieties, ka preto­šanos var izdzīt vienīgi ar koku.»

«Siržu saites starp dresētājiem un viņu dzīvniekiem! Tās, dēls, ir pasaciņas avīžu reportieriem. Vienīgā man zināmā siržu saite ir resna stiba ar dzelzs uzgali.»

«Jūs, protams, varat iemācīt zvēru ēst jums no rokas. Tikai pieskatieties, ka viņš neaprij roku līdzi! No tā vis­labāk izvairīties ar tukšu patronu, ko ēšanas laikā iešauj zvēram purnā.»

Dažu dienu visa apkārtne skanēja no zvēru dusmu un sāpju rēcieniem un spiedzieniem arēnā, līdz visi dzīv­nieki krātiņos kļuva nervozi un nelietojami. Tā kā Mul­kačijs pastāvīgi lielījās, ka spējot savaldīt visnevaldā­māko zvēru, tad visgrūtākajos brīžos viņu allaž aici­nāja palīgā. Viņš bija iemantojis slavu, ka prot uzvarēt pat tad, kad visi citi cietuši neveiksmi, un ar bezbailību, nežēlību un viltību šo slavu pastāvīgi no jauna uzspod­rināja. Viņš neatstāja neizmantotu nevienu līdzekli, un, ja viņš no kāda zvēra atteicās, tad tas nozīmēja, ka ar šo dzīvnieku vairs nekas nav iesākams. Tādam dzīvnie­kam bija nolemts atlikušo mūža daļu pavadīt iespros­totam zvērnīcā, kur viņš, šauro krātiņu bez mitas no viena gala līdz otram mērīdams, ar nikniem rēcieniem pauda savu sarūgtinājumu un neizmērojamo naidu, dzī­dams apmeklētājiem tīksmas satraukuma trīsas pār mu­guru.