Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Tajos trīs mēnešos, ko Maikls pavadīja Mulkačija iestādē, tur divreiz norisinājās notikumi, kam nežēlībā līdzīgus grūti atrast. Neatkarīgi no tiem ik darbadienu mēģinājumu laikā arēnā skanēja «labo» lāču, lauvu un tīģeru dusmu un sāpju rēcieni, kad tos ar sitieniem pie­spieda strādāt, ziloņu taurēšana, kuriem ar bomju un dakšu palīdzību lika nostāties uz priekškājām vai sist bungas. Taču abi pieminētie izņēmuma gadījumi iedvesa šausmas un bailes visos dzīvniekos; to pašu laikam pie­dzīvotu cilvēki elles priekštelpā, klausoties, kā moku kambaros brēc un vaimanā viņu brāļi.

Pirmais gadījums bija ar lielu Bengālijas tīģeri. Brī­vībā džungļos dzimis, brīvībā dzīvojis, viņš ar savu drosmi un raksturu jutās kā kungs un valdnieks pār vi­siem dzīviem radījumiem, pat pār saviem ciltsbrāļiem, bet šeit viņu piemeklēja raizes un mocības bez gala; no slazda viņu pārvietoja šaurā būrī, kurā viņš uz ziloņu mugurām, vilcienā un kuģī tika vests pāri jūrām un kon­tinentiem, līdz nokļuva Mulkačija dzīvnieku pansijā. Dažs labs potenciāls pircējs bija viņu apskatījis, taču neviens neuzdrošinājās slēgt darījumu. Bet Mulkačijs pa­lika nelokāms. Viņā pašā iedegās cīņas kaisle, uzlū­kojot majestātisko, svītroto milzu kaķi. Viņa zvēriskā daba alka cīņas, alka pierādīt savu pārākumu, Pēc di­vām nedēļām, kas bija īsta elle tīģerim un visiem pārē­jiem dzīvniekiem, Mulkačijs nolēma sākt apmācības.

Bens Bolts, kā tīģeris tika nosaukts, sastapās ar Mul- kačiju saniknots un nevaldāms, bet arī gandrīz parali­zēts no astoņas nedēļas ilgā ieslodzījuma šaurajā būrī, kur nebija iespējams pakustēties. Mulkačijam būtu vaja­dzējis sākt ar tīģeri nodarboties tūliņ, bet viņu bija aiz­kavējušas paša kāzas un medusmēnesis. Pa šo laiku Bens Bolts, ievietots lielā betona un dzelzs režģu krā­tiņā, bija paguvis izlocīt kājas un atgūt muskuļos vin- grumu, kā arī stiprināties naidā pret divkājainajiem ra­dījumiem, kas salīdzinājumā ar viņu tik niecīgi un nožē­lojami tomēr bija pratuši ar ļaunu viltu viņu ieslodzīt un padarīt bezspēcīgu.

Šajā rītā, kad viņam bija lemts piedzīvot viskarstāko elli, viņš nepacietībā gaidīt gaidīja, lai tikai kāds tu­votos. Un cilvēki ieradās — apbruņojušies ar iepriekš izstrādātu plānu, ar cilpām un dzelzs dakšām. Pieci vīri iemeta pa režģu starpu krātiņā laso cilpas, kas palika uz klona guļam. Tīģeris rēkdams metās tām virsū un mi­nūtes desmit bija varens, mežonīgs, neuzvarams zvērs, kuram tomēr diemžēl trūka nožēlojamo divkājainu viltī­bas un pacietības. Tad viņam nedzīvās cilpas apnika un viņš sāka rēkt uz cilvēkiem, nemaz nepamanīdams, ka ar vienu pakaļkāju jau iekāpis cilpā. Nākamajā mirklī dzelzs dakša pacēla cilpu augstāk — un tā sažņaudzās ap tīģera kāju, radot sāpes un aizvainojot viņa lepnumu. Tīģeris salēcās un rēca kā neprātīgs. Viņš raustīja resno virvi tik neganti, ka tā sakarsa un sāka svilināt turētā­jiem plaukstas. Taču tie neapnikuši vilka cilpas no krā­tiņa ārā un meta no jauna iekšā, līdz tīģerim, pašam nemanot, arī otra kāja bija iepinusies cilpā. Nu viņš sāka trakot vēl daudz negantāk. Bet zvērs bija muļķis un piedevām nepacietīgs. Cilvēki bija gudri un pacietīgi, un pēc brīža cilpā nokļuva trešā un ceturtā kāja; dau­dzo vīru stiepts un rauts, tīģeris nogāzās uz sāniem un necienīgi tika pievilkts pie režģiem, un tikpat apkauno­joši pa režģu starpu izvilka viņa kājas, kas, tāpat kā drausmīgie ilkņi, bija viņa spēcīgākais ierocis.

Un tad viens nožēlojams divkājainis — pats Mulka­čijs — iedrošinājās atklāti un nekaunīgi ieiet krātiņā un tuvoties Benam Boltam. Tīģeris lēca tam pretī, jāteic gan, tikai mēģināja lēkt, bet nekur netika, jo visas četras kājas viņam atradās režģu starpā un viņš nespēja uz tām nostāties. Mulkačijs nometās tīģerim blakus ceļos, patiešām uzdrošinājās to darīt un pārmeta piekto cilpu zvēram pār galvu, un tā apvijās tam ap kaklu. Tad tī­ģera galvu pievilka pie režģiem, un tagad tā bija tikpat nevarīga kā kājas. Pēc tam Mulkačijs viņam pieskārās — pie galvas, pie ausīm, pie purna tikai collu no ilkņiem; un tīģeris nespēja nekā cita kā šņākt, rēkt un aizgūtnēm ķert gaisu, kad cilpa vilka elpu ciet.

Trīcēdams — ne aiz bailēm, bet trakā niknumā — Bens Bolts bija spiests paciest, ka viņam apliek ap kaklu platu biezas ādas siksnu, pie kuras bija piestiprināta resna, ļoti gara virve. Kad Mulkačijs bija izgājis no krā­tiņa, tīģerim veikli nomauca cilpas no kājām un kakla. Pēc šās apkaunojošās manipulācijas viņš atkal bija brīvs — savā krātiņā. Viņš saslējās pakaļkājās. Atguvis elpu, ierēcās no visa spēka. Cirta ar ķetnām pa virvi, kas viņam bojāja nervus, mēģināja noraut kakla siksnu, ap­vēlās guļus, vārtījās, satraucās arvien vairāk, jo visu laiku pinās virvē; pusstundu viņš cīnījās ar nedzīvo pre­tinieku, kamēr • pagalam piekusa. Tā savalda tīģerus.

Beidzot, pārguris no neciešamā nervu saspīlējuma, gandrīz slims aiz niknuma, viņš atmetās guļus krātiņa vidū, kulstīja asti un ar neizmērojamu naidu acīs sa­mierinājās ar nepatīkamo priekšmetu, kas viņam žņaudza kaklu, bet no kā viņš nespēja atbrīvoties.

Brīnīdamies — ja vien izbrīns ietilpināms tīģera garī­gajos pārdzīvojumos — viņš redzēja, ka krātiņa aizmu­gurē durvis atvērtas un pamestas vaļā. Nikns un aiz­domu pilns viņš vēroja spraugu. Tajā neparādījās nekas draudīgs vai briesmīgs. Taču viņš kļuva arvien aizdo­mīgāks. Divkājainie zvēri vienmēr izdarīja kaut ko tādu, ko viņš nebija nedz gaidījis, nedz varēja saprast. Viņš nolēma nekur prom nekustēt, bet tad no aizmugures tu­vojās klaigas un brēcieni, plīkšķēja pātagas un mugurā sāka durties garo dzelzs dakšu zobi. Vilkdams virvi no­pakaļ, Bens Bolts metās tuvākajā gaitenī, kas atradās tieši aiz krātiņu rindas, — nevis lai bēgot glābtos, bet lai beidzot piekļūtu saviem mocītājiem. Gaitenis bija tukšs un tumšs, bet tālumā spīdēja gaisma. Rēkdams viņš lieliem lēcieniem triecās turp, pa ceļam saceldams neiedomājamu troksni visos krātiņos, kur zvēri gan rēca, gan spiedza, ko mācēja,

Viņš sasniedza gaismu, kas viņu apžilbināja, un, garo asti nikni kuldams, pieplaka pie zemes, lai orientētos jaunajā situācijā. Taču viņš bija nokjuvis tikai citā krā­tiņā, lielākā par iepriekšējo, ļoti lielā krātiņā, plašā arēnā, kurai visapkārt stiepās režģi. Viņš tajā atradās viens pats, tikai pie griestu režģiem, trosēs piestiprināti, karājās septiņi lieli dzelzs krēsli, kas viņā tūliņ modi­nāja tik stipras aizdomas, ka viņš sāka uz tiem rēkt.

Pusstundu viņš drasēja pa arēnu — lielāko ierobežoto platību, kādā bija nokļuvis desmit gūstniecības nedēļās. Tad pa režģu starpu arēnā tika iestumts garš dzelzs stie­nis ar āķi galā — un garā virve nokļuva ārpusē stā­vošo vīru rokās. Desmit cilvēki satvēra virvi, un Bens Bolts būtu drāzies pie režģiem, lai tiem uzbruktu, ja tajā mirklī pa durvīm no pretējās puses nebūtu ienācis Mulkačijs. Starp Benu Boltu un šo radījumu nebija režģu, un Bens Bolts gatavojās uzbrukumam. Taču pat šajā brīdī tīģeri neatstāja aizdomas, jo sīkais, trauslais, divkājainais zvērs negrasījās bēgt, nepieplaka arī pie ze­mes, bet, kājās stāvēdams, gaidīja viņu.

Bens Bolts līdz uzbrukumam netika. Sākumā viņš pie­sardzīgi un viltīgi brīdi vilcinājās un, pie zemes pie- placis, asti kulstīdams, vēroja laupījumu, ko cerēja viegli iegūt. Mulkačijs bija apbruņojies ar garu patāgu un smailzarainām dzelzs dakšām. Aiz jostas viņam bija aiz­bāzta ar tukšām patronām pielādēta pistole.