Džeks Londons: GABALS GAĻAS

Ar pēdējo maizes gabaliņu Toms Kings rūpīgi uzslau- cīja no šķīvja miltu niērces pēdējās atliekas un tad ilgi, apdomīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms pieceļas no galda, viņu māca apziņa, ka nepārprotami ir izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aiz­mirstu, ka palikuši bez vakariņām. Sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku šķiras sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.

Toms Kings apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās, par viņa svaru, tad gluži mehāniski viņš iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuju smagā nasta to apgrūtinātu. Tomam bija smagnējs ķermenis un flegmātisks izskats, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas ne­bija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu ra­žojums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.

Taču tieši Toma Kinga seja nekļūdīgi lāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis ringa kalpībā un tādējādi attīstījis izteiktas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts ne­paliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas — gandrīz bez kontūrām — veidoja uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlumam sejā. Smagais žoklis izvirzījās uz priekšu kā dzīvniekam. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, saraukto uzacu apakšas. Toms Kings jau pats bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere bija slīpa, īsi apcirptie mati atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un neskaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķkāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gandrīz divkāršos apmēros, bet bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilganmelnu nokrāsu.

Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju tumšā alejā vai vientuļā vietā varētu nobīties. Tomēr Toms Kings ne­bija noziedznieks un nekad nebija neko ļaunu pastrādājis. Viņš izvairījās no kautiņiem, dzīvoja vienkārši un nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris un visu savu zvērisko plēsīgumu taupīja profe­sionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsir­dīgs cilvēks un savās jaunības dienās, kad naudas bija papilnam, ar pārāk plašu roku, lai pašam tas būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sagādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika pulcējās un maksāja par to, lai redzētu izrādi, kā divi vīri ar sitieniem gāž viens otru gar zemi. Uzva­rētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkāslas sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna — ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un izcīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat nedomāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.

Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, ta­gad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams sa­vas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un kropļoti — skaidri liecināja, kādam nolūkam tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artē- rijam, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tam pārak daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elastību, un līdz ar venu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš atri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnī­ties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sa­sprindzinājumā traucas otrs — vēl mežonīgāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā — divdesmitajā raundā, kad publika aurodama slienas kājās, bet viņš drāžas, belž, vairās, gāž pār pre­tinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas, saņem sitienu brāzmas pats, bet visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē ban­gojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laika piepampušas, arvien atkal atslāba, tomēr pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Toms Kings lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšjos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skaistumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sa­dragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar iesauku Velsas Briesmonis.

Atkal viņš sajuta savu izsalkumu.

— Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu gaļas! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.

— Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.

— Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.

— Ne par puspensu. Berks teica … — Sieva sastomī­jās.

— Sper vien laukā! Kot šis teica?

— Šis domājot, ka Sendels tevi šovakar piebeigšot un tavs rēķins jau tik un tā esot liels diezgan.

Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš netika vaļā no domām par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un izbarojis tam bezgala daudz gaļas. Toreiz gan Berks viņam būtu devis uz parāda pat tūkstoš gaļas gabalu. Bet laiki mainījušies. Toms Kings kļūst vecs, un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.

Jau no rīta pieceldamies viņš bija jutis kāri pēc gaļas, un šī kāre nemazinājās. Šodienas cīņai viņam trūka pie­tiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti — un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tik, cik gribas. Ja radās izdevība, viņš pa dienai bija šo to pa­strādājis — smagus darbus un rītu agrumos skrējis ap rātslaukumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija tre­nēties bez partnera. Pie tam vēl, ja mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sen- delu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Izpriecu kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis trīs mārciņas sterliņu — prēmijas daļu zaudētājam — un at­teicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aiz­ņemties dažus šiliņus no veciem biedriem, kas būtu de­vuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu izlikties to nesaprotam, — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam butu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam cil­vēkam, kuram četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā divdesmitgadīgam.