Džeks Londons: GABALS GAĻAS

Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minūti ilgai atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet elkoņus no­guldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders cilājās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekundanti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījās publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?

— Muskuļu vīkšķis, — Kings dzirdēja skaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!

Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stū­riem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt cīņu; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs at­kārtojums. Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings nesākot cīņu. Ja neskaita māņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš ne­darīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā skumīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pan­tos un turpināja saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi Vecums. Sendels bija Jaunība un šķērdēja savus spēkus ar Jaunības dāsno nevērību. Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sen­delam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt sa­vus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendelu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzska­tīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pelnīta nauda.

Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gartu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte jau bija pagajusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, at- klaja neaizsargātu vietu. Tai pašā mirklī Kinga acis un laba roka reizē izdarīja zibenīgu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar sa­liektu roku, lai belziens būtu stiprāks, pabalstot ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķermeņa svaru. Tas bija tā, it ka šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašavis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, no­gāzās kā vērsis. Publika noelsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu atzinību. Sis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīkšķis, bet spēja dot belzienus kā tvaika veseris.

Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skai­tīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs celties, un gaidīja, kamēr tiesnesis stāvēja, nolie­cies pār viņu, un skali skaitīja sekundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvē­dams pretī, varēja tikai nožēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk zoda smailei. Tad tas būtu bijis pilnīgs nokauts — un viņš varētu pārnest mājās trīsdesmit mārciņu sievai un bērniem.

Trīsminūšu raunds turpinājās, un Sendels pirmo reizi sāka respektēt pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvo­jās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija sīkums, bet sīkumu kopsum­mai jau ir nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpū­tas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā spiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pama­nījās pretinieku iemanevrēt savā stūrī, lai pats bez ka­vēšanās varētu apsēsties.

Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar pie­pūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan nepatīkama, jo krietna daļa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gausuma, nevē­rodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkus­toties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels va­rēja nogaidīt, kamēr noskaita deviņas sekundes.

Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats saprata, būs smagākā no visām līdz šim piedzīvotajām. Toms Kings gan bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nekad nezaudēja galvu, kurš prata izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas rungas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krum- šjus un apzinājās, ka katram belzienam jātrāpa, citādi krumšļi neizturēs līdz cīņas beigām. Kamēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz pretinieku, viņam iešāvās prātā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smagsvara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sendels nekad nekļūs par pasaules čem­pionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgā iespēja to iegūt bija — nopirkt to ar savu Jaunību; un, kad viņam šī pie­redze būs, tad Jaunība būs iztērēta tās pirkšanai.

Kings izmantoja katru priekšrocību, ko deva pieredze. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos sparīgi triecās pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas, triecienam ar plecu ir tāds pats efekts kā belzienam ar dūri, pat vēl krietni lielāks, ja ņem vērā spēku ietaupījumu. Klinčos Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laiz­dams to vaļā. Tiesnesis bija spiests iejaukties un atraut tos vienu no otra, pie tam Sendels ikreiz viņam cītīgi pa­līdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja val­dīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi straujās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstīdams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz vēzēja ar labo sev aiz muguras un trieca tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka patēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un ^nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.

Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķer­meni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu neskai­tāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pre­tinieka bicepsu mirklī, pirms sitiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grūdiena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sā­niem drāzās pret Sendela žokli; un trīs reizes Sendela ķer­menis visā smagumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi