Džeks Londons - GABALS GAĻAS

viņš izmantoja atļautās deviņas sekundes un atkal piecē­lās kājās — gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un ma­zāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemi­tīgi centās izmantot savu lielāko bagātību — Jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīves- spēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos aizstāja ar viltību, ar ilgu gadu cīņās dzimušu gudrību un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai ne­izdarīt nevienu lieku kustību, bet arī pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēkus. Atkal un atkal, izdarīdams maņu kus­tības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķermeni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, pieliekties vai ieņemt aizsardzības pozu. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad neļāva atpūs­ties Sendelam. Tā bija Vecuma stratēģija.

Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus belzie­nus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, at­vilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un gāzdams ar saliektu labo slaidu sānisku sitienu pa galvu. Ķēra tas pā­rāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīsta­mais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa ap­ziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa da­ļiņu viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes izgaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu piemidzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikro­skopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.

Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, turēdams pretinieku daļēja apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrā­dāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pret­sitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš pa­spēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik precīzi aprē­ķināts, ka dūre triecās Sendelam sejā tieši tai brīdī, kad viņš strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūle­niski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas izdevās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildija nepārtraukta sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš arvien vēl turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kāds policijas virs­nieks, satrūcies par šausmīgo dauzīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda bei­gas, un Sendels stīvām kājām aizsteberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spē­cīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmu- gurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.

Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpo­dams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, ties­nesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mār­ciņām. Taču šajā atpūtas minūtē Sendels atkal atgūsies.

Jaunība ņem savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to bija dzir­dējis, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Šos vār­dus teica frants, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija un uzplikšķinājis uz pleca. Jaunība ņem savu tiesu! Tam frantam bija taisnība. Un tovakar, sen senis, viņš pats bija Jaunība. Šovakar Jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos tā kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minū­tes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Iz­spīlētās artērijas un sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekama stipruma viņam bija trūcis jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Vi­ņam nebūtu vajadzējis iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Viņa sirdī pamazām cēlās dziļš, šausmīgs naids pret miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz pa­rāda. Vecam vīram tik grūti doties cīņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču ir tīrais nieks, tas maksā, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozī­mēja trīsdesmit mārciņu.

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu,

kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvo­damies ļāva Sendelam ieņemt cīņas stāju. Tieši to jau Kings kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sānsitienu no pietu­piena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza no apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triek­dams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādā­kos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja pretinieks centās doties klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu roku no apakšas, kamēr ar otru tūdaļ trieca sāncensi virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.

Šoreiz publika pilnīgi trakoja, un nu šī publika piede­rēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: «Sadod, Tom!» — «Gāz viņam! Gāz!» — «Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš ir rokā!» Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ tad arī ļaužu bars ap ringu maksā savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevī. Tā viņam bija vienīgā izdevība — tagad vai nekad! Viņa spēki strauji zuda, un viņš 'paļāvās tikai uz to, ka paspēs no­gāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš atskārta, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz ma­lām to pildīja Jaunība un izturība, neizšķiests spars un Jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kajas rava krampji un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gaza savus ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trapīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpiina roka,

ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni; un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.