Džeks Londons - GABALS GAĻAS

Kad Toms Kings iznāca no ģērbtuves un sekundantu pavadībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogo­juma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī sveicienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur vir­vēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz saliekamā soliņa. Ties­nesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši Bols ir viņa tiesnesis. Abi viņi ir veči. Ja arī Kings bliezīs Sendelam mazliet niknāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var pajau­ties, — tas to neievēros.

Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca to teiktos izaicinājumus.

— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Ziemeļsidne- jas izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.

Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sen­dels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi paraudzījās viņā pāri ringam, jo pēc da­žām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr Kings maz ko varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Sejas vaibsti bija vīrišķīgi skaisti, tos vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķermeņa vareno uzbūvi.

Jaunais Pronto iegāja vienā stūrī, tad otrā, paspiezdams pretiniekiem roku, un nolēca no ringa platformas. Izsau­kumi turpinājās. Tikai Jaunība te kāpa ringā cauri vir­vēm — nepazīstama, bet nesātīga Jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz savu spēku un veik­lību, grib mēroties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem savas neuzvaramības kalngalos Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja kā apmāts, nespēdams aiz- gaiņāt Jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco ķermeņiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā Jaunība —, un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu lejupvedošo taku, kamēr no aizmugures nemitīgi spiežas virsū mūžīgā Jau­nība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, no­grūž vecos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — Jaunība, kurai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.

Kings pavērsās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Ties­neša». Tad viņš pastiepa rokas, lai sekundanti Sids Sali- vens un Cārlijs Beitss uzmauc viņam cimdus un cieši sa­sien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uz­raudzīja, iepriekš kritiski pārbaudījis Kinga pirkstu apsē­jus. Viens Kinga sekundants Sendela stūrī pildīja tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings, turp paskatījies, ieraudzīja iemiesotu Jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās, zīdainās ādas izlocīdamies slīd šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzī­vībā, un Toms Kings zināja, ka šī dzīvība vēl nav iz- sviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās Jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk tikpat jauna, kā tās uzsākusi.

Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēsliem nolēca no ringa, viņi paspieda viens otram roku un acu­mirkli ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā smalki centrēts tērauda atsperu mehānisms, Sendels lēca klāt, atkāpās un lēca atkal, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; izvairīdamies no pretsitiena, zibe­nīgi aizdejoja atpakaļ un atkal draudīgi uzbruka. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija žilbinoša izrāde. Publika at­zinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jau­niešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk samaksloti, lai būtu bīstami. Acīmredzot Sendels gribēja no paša sakuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tadu paņēmienu mēdz lietot Jaunība, kas savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uzbrukumos, cenzdamās satriekt pretinieku ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.

Sendels lēca klāt un rāvās prom, lēkāja šur, tur un visur veikls, karstasinīgs — dzīvs baltas miesas un zve­ļošu muskuļu brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slī- dējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezdamies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — iznīcināt Tomu Kingu, kas stā­vēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings panesīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina Jaunību — tagad, kad pašam Jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav da­rāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagum- dams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīko­jās ļauni, tomēr pēc boksa spēles likumiem pavisam go­dīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sargāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galv­virsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trā­pījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījās spēlē, šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, šobrīd Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pa­gātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.

Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par viesuļvētrai līdzīgo uzklu- pienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu, bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairīšanu un pie- liekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai nopurināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netē­rēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam no- kūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uz­drīkstēties tam atmaksāt. Visas Kinga kustības bija rā­mās un metodiskas, un acis, kas gausi valbījas zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai ap­stulbušā cilvēka izskatu. Tomēr šīs acis redzeja it visu — vairāk nekā divdesmit gadu, ko viņš pavadījis ringa, tas bija vingrinātas visu saskatīt. Šīs acis nedzirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.