Džeks Londons - GABALS GAĻAS

— Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.

Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ at­griezās.

— Bez ceturkšņa astoņi.

— Pirmā cīņa tur sāksies pēc dažām minūtēm, — Toms Kings teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp čempionu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.

Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.

— Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.

Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm. Viņš

pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā pie­spiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva izskatījās pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.

— Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic!

— Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.

Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms apskatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē pieder, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi bērne|i. Un nu viņš visu to pamet, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu ga|u savai dzīvesbiedrei un ma­zuļiem, — nevis kā mūsdienu strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pirmatnējā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.

— Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī jautās izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīs­desmit mārciņu — un es varu samaksāt visus parādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prēmijas pienākas zaudētājam. Arlabvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.

— Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.

Līdz Izpriecu klubam bija pilnas divas jūdzes, un soļo­dams Kings atcerejas, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko pa­rasti samaksaja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopa ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukā automobiļos! Bet viņš iet kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagatavošanās cīņai. Viņš ir vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs neder nekam, varbūt vienīgi par melnstrād- nieku, bet salauztais deguns un uztūkušās ausis pat tur viņam stājas ceļā. Viņš apjauta, ka kāro, kaut jel būtu izmācījies kādu_ amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos Toms apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas … skaudras, žilbinošas cīņas … atpūta un laiska izklaidēšanās pastarpēm … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež roku, visādi tipi jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti, lai pie­cas minūtes ar viņu parunātos… un pats slavas krāš­ņums — rēcošā publika, viesuļaini straujie finiši, ties­nešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.

Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bijuši vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jau­nība, kas traucas augšup, un tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakropļotiem krumšļiem un neskaitāmo garo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atcerē­jās to reizi, kad pie Raškatersu līča pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija sa­maksājis īri. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, Toms saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Stau­šeru Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Kas tur ko brīnīties, ka Staušeru Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.

Neko darīt, katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, tad ir cauri. Jā, Toma spēkos bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, bet viņš to izcīnījis daudz vai­rāk par savu tiesu — šo bargo, nežēlīgo cīniņu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri dzīslām atņem elastību un no jaunības atsperīgā lokanuma izveido cietus muskuļu mezglus, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturīguma pārmēru. Jā, viņš ir turējies sīvak nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gaitas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.

Toreiz viņu mēdza raidīt izmēģināšanai pret vecajiem un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pa­smiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušeru Bils, rau­dāja ģērbtuvē. Bet nu viņš pats ir vecais, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis

Sendels. Atbraucis no Jaunzēlandes, kur guvis vienu spī­došu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu sūta pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels sevi parādīs, viņam dos labākus pretiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko laimēt; tālab droši noskārstams, ka cīniņš ar viņu būs sīvs. Sendels tajā var laimēt itin visu — naudu, slavu, karjeru, bet Toms Kings ir tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga plašo ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nav nekā cita, ko lai­mēt, kā vien trīsdesmit mārciņu, lai samaksātu mājas īpaš­niekam un tirgotājiem. Tomam Kingam tā pārcilājot domas, viņa smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jau­nība, kas trauc augšup līksma un neuzvarama, tās mus­kuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepa­zīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jātaupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Jaunība iznīcina vecumu un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iz­nicina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadraga sitieni, un tad to savukārt atkal iznīcina jaunība. Jo jaunība arvien ir jauna. Vienīgi vecums noveco.

Kāslrīstrītā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē- slaistījās gar durvīm, bijīgi pavēra viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram:

— Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!

Iekšā iegājis, pa ceļam uz savu ģērbtuvi viņš uzdūrās sekretaram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blē­dīgu seju; tas paspieda viņam roku.

— Nu, kā jūties, Tom? — sekretārs apjautājās.

— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa sterliņu, viņš to tūdaļ uz vietas būtu atdevis par krietnu gabalu gaļas.