Džeks Londons: GABALS GAĻAS

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo—- šķērsām pār žokli, šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies par Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nā­vīgā pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlas un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs ka no inilziga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņa uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vel varētu piecelties.

Vienīgi Jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taus­tījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz ple­ciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā, ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aiz­sedzis visvārīgākās vietas, viņš uzmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vai­rāk laika.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr ties­nesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri Jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja vi­ņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par mata tiesu svārstīda­mies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal piemi­nēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu tādu ēdis, pirms jādod izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas neizdevās ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmugu­riski atstreipuļoja līdz virvēm un pieturējās. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinā­jās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribasspēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja klausīt. Un pats no sava bel­ziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakriz- dams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis — un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie pretinieka, lai nesabruktu uz grīdas.

Kings pat nelūkoja atbrīvoties. Viss pulveris bija iz­šauts. Viņš bija pagalam. Un Jaunība ņēma savu tiesu. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja Jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stip­rāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotas acis redzēja cimdoto dūri drāžamies pret viņa žokli un griba skubinaja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja bries­mas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu._ Li­kās, ka tai piekārts simtmārciņu svina gabals. Ta necēlas, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā' dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī viņu ap­ņēma nesamaņas melnais šķidrauts.

Kad Toms atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un dzirdēja publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds viņam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auk­sta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumš|i iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti no­susināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudinošais izsalkums, bet mil­zīgs vārgums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dzi­ļumā, un tā izstrāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no sakāves. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panacis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un talab viņš visu zaudēja. Viss tikai gaļas gabala dēļ.

Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt iz­līst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts iz­rāpās starp virvēm un smagi nolēca uz grīdas, cieši seko­dams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie halles ieejas kāds jauns puisis viņu uzru­nāja.

— Kāpēc jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad šis jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis vaicāja.

— Ek nu, ej ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpieniem uz trotuāra.

Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bārdāmas, dzirdēja dau­dzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nā­kot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad at­meta ar roku un aizgāja savu ceļu.

Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš nu tik tiešām ir kļuvis vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atkrita uz sola, jo spēkus atņēma doma, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To pa­nest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam likās, ka šai tiešamībai stāties pretī nav iespējams.

Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriek­tajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā raustīja arvien negantāk. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sariesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūg­tas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas tajā sen pa­gājušajā vakarā bija viņam palīdzējis ņemt savu tiesu. Nabaga vecais Staušeru Bils! Tagad Toms spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.

[2] vienmēr tas pats. (Latiņu v.)