DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā sa- tumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzer­ties — kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uz­šļāc uz cepšanai sakarsētiem akmeņiem. Šausmīga ir nā­kamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūža ilgumu esmu pavadījis kopš tā laika, kad pēdējo reizi vēl spēju neprātīgi pietempties, kā to var tikai jau­nībā, jo jaunība nepazīst mēra un nebaidās no sekām.

Mums ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltīs aizmidzis, ne arī zagšus steidzās mājup no tikšanās ar mīļāko; neviena laiva ne­bija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vislabāk ķe­ras tieši bēguma un paisuma mijā. Kad mēs aiz hoiau no­nācām pie tās vietas, kur Lielais Kamehameha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pār­segtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, daudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās virpuļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Ka­hekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.

— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gu­bernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lū­gumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.

— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumuhana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki patvērās savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat ska­ļāk elpot, jo, atrazdamies starp mājas sienām, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karotāji un arī no kuģa dezertējušie haole, ta ka vara lielgabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.

Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs ne­tālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā bei­dzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija raduši tā pūlēties; tad viņi lika man rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriekstus. Viņi pa­dzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.

Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts gluži jaunā, noeļļotā un nopernicotā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedo­mādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahekili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvē­juši virsējo dēli, kas aizsedz stiklu. Iespējams, ka viņi ne­maz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem, bet vai nu šā vai tā — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.

«Te jau ir tikai viens moepuu,» teica priesteris Eopo, paskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas di­benā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.

«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Sis bija vienīgais, ko varējām notvert.»

Un tad es zināju. Nu zināju visu: mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa paguva to pateikt man. Bet viņš, bū­dams melns savā sirdī, tīšām nebija man neko teicis.

«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»

Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mā­jās, tātad skaitoties tabu, un ka paiešot varbūt vairākas dienas, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka likums pieprasot divus moepuu.

Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pasāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stū- resvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un padzērās.

«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelādzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet manas iekšas nebūs izkaltušas kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, at­cerēdamies harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O, Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.

— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārdmans Pūls atsaucās, — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.

— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahekili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpa­kaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpināja.

— Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sau­sumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un aug­šējās pasaules, lai tie apgādātu un lolotu mirušo alii, kas taps viņiem uzticēts, un lai tie piepildītu lāstus — šauša­līgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja viņi uzdrošinātos nelie­tīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.

Vai tu zini, Kanak Oolea, priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui-Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tēvu viņš sauca dažreiz par Akalanu un dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik loti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.

— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls pa­skaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus pries­teri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pirmajos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Havaju un apmetas tajā uz palikšanu.

— Liela ir tava gudrība, o, Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, pries­teris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …

— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts. — Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā —, pirms kļuvāt par tagadējo tautību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlantīda vēl pacē­lās virs okeāna, līdz jaunajai Havaju salai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atce­ries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?