DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

— Liķierī ir siltums Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cilvēks ir vecs.

— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.

Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja:

— Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad es varētu būt tikpat jauns kā tu.

— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls sacīja.

— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?

— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kempbels dzīvoja Ho­nolulu,

— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es šo skotu labi atceros, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa wa~ hine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl ta­gad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūrnieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve Pele noskaitās uz Pai- eas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedojuši viņai zivis no sava dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piepildīts ar lavu uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.

— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs, tātad astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.

— Jā, Kanak Oolea, — Kumuhana nomurmināja, lep­numā cenzdamies dižīgi izriezt iekritušās krūtis.

— Un tu esi ļoti gudrs.

— Jā, Kanak Oolea.

— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.

— Jā, Kanak Oolea.

— Tātad tu arī zināsi.,. — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar bālgani zilo acu ciešo skatienu jo iespaidīgāk ietek­mētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Ka­raliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis sačukstamies, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patie­sībā.

— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.

— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?

— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir alii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis ir piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab ne­liks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o, Kanak Oolea, es neteikšu «jā», es neteikšu «nē». Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.

— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uz­teica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pa­vēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie tam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sie­viete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vīrietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslē­pumiem, kā astoņkājis piesūcas pie sāļainas klints. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pastāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas ru­nās, tā ka vispēdīgais malahini (jaunpienācējs) drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.

Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet nerazdams iespēju, kā izvairīties no to loģiskā spēka.

— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.

— Jā vai nē? — Hārdmands Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.

Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pavērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.

— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!

Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā, tomēr seja, kas iz­skatījās cieta kā akmens, pauda jautājumu: «Jā vai nē?»

Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klau­sītāja. Lūpas viņam bija izžuvušas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt apslapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunā­ties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija saprotams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svi­nīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pašam pieliekt galvu, lai saklausītu:

— Nē.

Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.

— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam — tūda|! '— Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja:

— Tagad pastāsti man visu šo notikumu!

— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā wa- hine būs atnākusi un atkal aizgājusi!

Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aizgā- jis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gaidīja stāstījumu. Kumuhana piespieda roku pie krūtīm un īsiem starplaikiem dobji ieklepojās, gaidīdams uzmun­drinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats:

— Senajās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja no­mira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pateikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad nomira Kahekili, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki tu­rēja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?

— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja piekrastē, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna dedzinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna tecināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, lika izraut cukur­niedres ar visām saknēm un iedēstīt tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu lielgabaliem ..

— Tieši tas bija laiks, kad nomira Kahekili, — Kumu­hana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par sena­jām dienām daudz ko zini labāk nekā mēs, vecie kanaki.

— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts turpi­nāja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdes­mit, es tikko kā biju piebraucis krastā bezklāja laivā pēc tam, kad «Melnais princis» bija sadedzis.

— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkārtoja.

— Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastmalā. Arī Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keawe (mauzoleju) Konā …

— Un labu laiku vēlāk atvesti uz Karalisko mauzoleju Honolulu, — Pūls papildināja.

— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai die­nai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir kūluši baltās putās Vaikiki bangotni, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi ska­tīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.