DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls skaidroja. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kā­lab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās liellopu tūkstošiem, kurš apmaina ganus, kad uznāk lie­tus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vienojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, karakuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīstami? Kāpēc neviens cits cil­vēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, bet neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vai­rāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?

— Nu esmu ticis laukā no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai manāmi noskaidrojoties. — Tagad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es nāku uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus, lai tiek mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darbaspēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koka paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai četrus, vai piecus, vai desmit, vai divpa­dsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka nekur vairs nederam, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kow-kow mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.

Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un paskubināja:

— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virsaitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turēdams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami pretoties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija bija iečukstējusi Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri tā, ka viņas mati aizsedza tā seju?

— Ka miris Kahekili. To viņa bija pačukstējusi Ana­puni. Ka miris Kahekili, tikko kā miris, un ka virsaiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšā, apspriežas, kur apglabāt viņa kaulus \in miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pie­ņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esam izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens ceļš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rū­pētos par viņu ēnainajā viņpasaulē.

— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja. — Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms deviņiem gadiem.

— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija no­gāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana papildināja. — Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt mak­šķeru āķus no viņu žokļa kauliem vai bultu galus no viņu štilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelītes. Ieskaties, o, Kanak Oolea!

Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā jutīgā orgāna virspuse no saknes līdz pat galiņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.

— To izdarīja jau pēc misionāru ierašanās, vairākus gadus pēc tam, toreiz, kad nomira Keopuolani. Bez tam es toreiz izsitu sev četrus priekšzobus un ar degošu koka mizu iededzināju puslokus uz sava ķermeņa. Un, kurš to­nakt uzdrīkstējās parādīties ārpus durvīm, to virsaiši no­galināja. Tāpat ne gaismiņu nedrīkstēja redzēt kādā mājā, ne mazākais čuksts vai čabējiens nedrīkstēja atskanēt. Pat suņus un cūkas nosita, ja tie taisīja troksni, un tajā naktī arī haole kuģu zvaniem ostā nebija atļauts zvanīt. Viņās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja nomira kāds alii.

Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Ko­nukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matro­žiem gan sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cilvēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienīgais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks, tāds kā Anapuni vai es, būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?

Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogali­nātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; rēkdams viņš sāka baurot kādu dziesmu par jūru, es satrūcies paraudzījos viņā, un, kad pēc tam at­kal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur varēja nedēļām ilgi slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.

Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. Un es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķī un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās virsotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotnē varēja noskūpstīt tiem uzacis. Milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.

Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta basas kājas papēža spēriens sānos. Kaut arī biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzē­rienu, šis spēriens rnan vis nesagādāja nekādu patīkamo sajūtu. Dzīrotāji kanaki un wahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; mil­zīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.

Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzslējos sēdus un sāku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš noprasīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spārdīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abam pusēm —, tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka ir miris Kahekili. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humuhumu no Manoas.

Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pār paklāja malu novēlās uz smiltīm. Viņš norukšķējās kā cūka, lūpas viņam pavērās un mēle visā garumā izslīdēja no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mē­les, mani no jauna pārmāca nelabums. Šausmīga gan ir nākamā diena 'pēc noclzīrotas nakts. Es karšu un žuvu vie­nās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smil­tīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcošajiem pirkstiem, un Humu­humu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.