DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu,

— kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man nāca ik bridi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.

Un vecais virs drebulīgā falsetā sāka dziedāt senlaicīgu melodiju ar lauztiem toņiem.

— Maoru nāves dziesma — neapšaubāmi, — Pūls pa­skaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! At­kārto vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski!

Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lēnām tulkoja angļu valodā:

Bet nāve nav nekas jauns,

Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui.

Toreiz Pata-tai skaļi smējās

Un pamodināja zemes garu dievu,

Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē.

Tā pienāca vakara mijkrēšļi.

— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani to­mēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā dunci, ar ko mani nodurt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla roku. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atminoties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gribēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet domās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritumiem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Bet nemi­tīgi manā iztēlē rādījās harpūnista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pēdējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.» Es tomēr pat nemēģināju padzer­ties, jo viņi bija virsaiši, bet es — vienkāršs cilvēks.

«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Nav divu moepuu, tātad nebūs arī neviena.»

«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.

Bet Eopo papurināja galvu un atbildēja:

«Mēs nevaram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»

«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.

«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un atņemt pusi viņam veltītā upura.»

Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani ne­nokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala laimīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Melaiju, jau sāku gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja apsēsties laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!

Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.

— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un nebija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pa­kaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur rūti varējām sare­dzēt Kahekili seju un galvu; viņš smīnēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidī­jās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.

«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Met pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!».

Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš redzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla dunci, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kuļājās harpūnista smilšainā mēle.

Bet, pirms vēl duncis paguva krist un ieurbties manī, nāca notikums, kas mani izglāba. Akai, gubernatora Boki pusbrālis, kā tu vēl atcerēsies, bija stūresvīrs laivā un tādējādi, sēdēdams pakaļgalā, atradās vistuvāk zārkam ar mirušo, kas negribēja grimt. Viņš, vai traks aiz bailēm, grūda uz priekšu airi, gribēdams atbīdīt tālāk zārkā ieslēgto alii, kas šķita paliecamies, lai gāztos laivā iekšā. Aira gals trāpīja stiklu. Stikls saplīsa,,»

— Un zārks acumirklī nogrima, — Hārdmans Pūls iejaucās, — jo gaiss, kas to turēja virs ūdens, izplūda caur saplēsto stiklu.

— Zārks acumirklī nogrima, jo kuģa galdnieks to bija taisījis kā laivu, — Kumuhana apstiprināja. — Un es, kas jau biju moepuu, vēlreiz kļuvu par cilvēku. Es paliku dzīvs, kaut gan tūkstoškārt nomiru aiz slāpēm, iekām no­kļuvām atpakaļ Vaikiki piekrastē.

Un tā, o, Kanak Oolea, Kahekili kauli neguļ vis Karalis­kajā mauzolejā. Tie atrodas Molokai kanāla dibenā, ja vien sen nav izšķīduši peldošā gļotu duļķē vai arī, jau iznīkušu koraļļpolipu ķermenīšu uzsūkti, nav iemūrēti pašā koraļļu rifā. No cilvēkiem es esmu vienīgais dzīvais, kurš redzēja Kahekili kaulus nogrimstam Molokai kanālā.

Klusuma brīdī, kāds iestājās, Hārdmans Pūls ieslīga dziļās pārdomās, bet Kumuhana vairākkārt palaizīja sau­sās lūpas. Beidzot viņš pārtrauca klusumu:

— Un divpadsmit dolāru, Kanak Oolea, ēzelim, lieto­tiem segliem un iemauktiem?

— Šie divpadsmit dolāri būtu tavējie, — Pūls atteica, pasniegdams sirmgalvim sešarpus dolāra, — ja vien man stallī starp dažādiem krāmiem nekarātos tieši tādi iemaukti un segli, kādu tev vajag, un tos es tev atdošu. Par sešarpus dolāriem tu vari nopirkt tīri palabu ēzeli no pake (ķinieša) Kokako ciematā, viņš man vēl vakar teica, ka tāda esot ēzeļu cena.

Viņi palika sēžam, Pūls apcerē nogrimis, vēl un vēlreiz apdomādams tikko dziedēto maoru nāves dziesmu, it īpaši rindiņu «Tā pienāca vakara mijkrēšļi», kas ar savu daili sniedza viņam dziļu mierinājumu, bet Kumuhana laizīja lūpas, lai rādītu, ka gaida vēl ko vairāk. Pēdīgi viņš pār­trauca klusumu:

— Ilgi es tiku runājis, o, Kanak Oolea. Manā mutē nav vairs tik daudz valguma kā tolaik, kad biju jauns. Tā vien liekas, ka no jauna mani pārņēmušas slāpes, kādās mocījos, gara acīm skatīdams harpūnista mēli. Džins ar pienu, o, Kanak Oolea, būtu ļoti patīkams mēlei, kas līdzi­nās tā harpūnista mēlei.

Smaida ēna pārlaidās pār Pūla seju. Viņš sasita plauk­stas, un mazā meitene atskrēja skriešiem vien.

— Atnes glāzi džina ar pienu vecajam Kumuhanam! — Hārdmans Pūls pavēlēja.