DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. To­nakt mēs dzīrojām — Anapuni un es —, tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi — tāpat kā visi kanaki un vuahine, kuri dzīroja līdz ar parasta­jiem matrožiem un vaļu mednieku kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala [2] . Mēs dzīrojām, sēdēdami uz paklājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiati (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa lie­dags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus dau­dzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā izkaltēti ķirbji.

Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ieraudzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nākam Me- laiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kādās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz Viņu, pie tam Anapuni atradās vi­ņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo karstumu; bet toreiz, tajā brīdī, mans trakais prāts iz­lēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es ar abām rokām sagrābšu Anapuni rīkli, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem mahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.

Melaija bija skaista jaunava, augums kā virsaišmeitai un pat vēl jaukāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļējām mutēm. Kas viņai bija par gaitu! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o, Ka­nak Oolea, par sievieti Helēnu, kuras dēļ izcēlies Trojas karš. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mū­riem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši stāstīt, kad esi iedzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.

Kas par gaitu! Mēnesnīcā blāvās medūzas, līgodamās bangotnē, vizmoja tāpat kā petrolejas spuldzes pie ram­pas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpoda­mās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gaitā bija kaut kas dižens un karalisks — it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plū­dums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pasātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo ga­dalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cil­vēka ausij, kurš mirst ātri, nenodzīvojis ilgu mūžu.

Anapuni bija viņai'tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis saucienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl galīgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pievilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl ietu dejot ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslī­cināts seklajā bangotnē.

Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums netur­pinātos.

— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.

— Jā, — Kumuhana teica. — Bet nu jau pagājuši dau­dzi gadi, kopš šī kvēle manī galīgi izdzisusi. Es to atce­ros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pa­gājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.

Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plan­dījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečuk­stēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visgarām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinādama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju saskatīt. Un es sa­ņēmu kopā visu savu gribasspēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau ne­nāktu pie manis.

Bet tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries virsaiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Melaiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, ne­pacēlu ne roku, ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu projām, — un Anapuni arī ne. Pro­tams, mēs bijām vienkārši ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab divi vienkāršie vīri, kuri kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kuriem alkas pēc sievietes ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, pieļauj virsaitim, kaut arī tas bijis augstākais visā zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šie divi vīri baidās tūdaļ uz vietas nosist šo virsaiti, kas ir viens pats? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sievieti — bet kas tas ir? Un kāpēc tā ir?

— Es tev atbildēšu, — Hardmans Puls teica. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tā­lab tiem nedaudzajiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitības noslēpums. Visā pasaulē vir­saiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt dau­dzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, nedariet šitā! Strā­dājiet — un' strādājiet tā, kā mēs jums sakam, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet liku­miem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebutu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokartoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepa­liktu pēc jums, ja mēs tagad visu nenokārtotu un ne­noteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un paze­mībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Šis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tā­pēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sakām — tagad un šo­dien, nevis dzīrot un dejot hula šodien, bet jamsu dēstīt rit vai kādā citā no daudzām bezrūpīgām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Tas viss ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, ka­mēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»

— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un ap­ņem tevi, bet tu pat lāgā neapģiedi, ka tas ir mākonis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, — Kumuhana purpināja» — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.