DŽEKS LONDONS - KAHEKILI KAULI

Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manām savus tur­pat tuvumā gaidošos apakšniekus, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.

— Nu? — Hārdmans Pūls strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sejas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām aizķērušās džina un piena lā­ses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko gribat? Nāciet tuvāk!

Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm skaņi šķindot un žvadzot, pie­nāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam iepretī, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlai­kus pauzdatnas nevilšu un neatskārstu līdztiesīguma ap­ziņu. īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai pat­riarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija sara­dojies pēc havajiešu paražām — gan sievu izraudzīdams, gan daudzos bērnus un mazbērnus izprecinādams. Vieg­lākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dus­mas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans» [1] bija pārtulkots havajiešu mēlē un skanēja «Kanaks Oolea».

Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās manietiie zālājā, ar lūdzošiem smaidiem cenzdamies noska­ņot viņu labvēlīgi.

— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.

Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārdmans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.

— Nu, Ilīopoi, ko tu gribi?

— Desmit dolāru, Kanak Oolea.

— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misionāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē! Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ceļā nokļūs ellē.

Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.

— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina cik grūti man sadabūt kow-kow jau vienai sievai un vi­ņas daudzajiem radiem.

— Kow-kow? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šodien neesat še dabūjuši kow-kow?

— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains ieze­mietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nākdams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kow-kow, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas» klintīm.

— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pievēr­sās vecajam, tai pašā reizē dodams meitenei zīmi, lai aiz- vēcina mušas viņam no otra sāna.

— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana atteica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani panest.

— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aizgājuši.

Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.

— Kow-kow virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplai­zīdams lūpas. — Poi bija pirksta resnumā, sivēns trekns, un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsālīti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pie- ēdies labu kow-kow. Mans vēders ir gluži smags. Tomēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kow-kow paša mājās, kur dzīvo mana sieva, kas ir tava ceturtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā mei­tiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bēr­niem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …

— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no bērēm uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.

— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.

Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta mo­nētu un izveicīgi iemeta pastieptajā saujā.

Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus dolārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija no­ķēris jaunu inežavērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā ar neskaitāmajiem radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.

— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».

— …un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopi­ņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses ber­zējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kov­bojs, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, kaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seg­los vai ari soļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paska­tās.

— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, —• Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam at­tiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģimene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmu­guriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — ir tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.

Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pē­dējo jociņu, viss vīru pulciņš, kuru augumi bija stalti, bet sirdis maigi bērnišķīgas, devās pie saviem zirgiem; palika vienīgi vecais, sarukušais sirmgalvis Kumuhana, kam bija likts gaidīt.

Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārd­mans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu; kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pa­sniegt to Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nošmakstināja lūpas.

— Daudz awa (pašdarināts alus) esmu izdzēris savā laikā, — viņš domīgi ieteicās, — Tomēr awa ir vienkārša cilvēka dzēriens, bet haole liķieris ir dzēriens virsaišiem. Awa nav tik stiprs un mīlīgs kā liķieris, tas nesatrauc kā piešu spēriens; liķiera karstums liek cilvēkam Izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču patīkami būt dzīvam.

Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja: