Džeks Londons: NOGALINĀT CILVĒKU

— Runājiet! Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neizdomājat vēl kaut ko? Kāpēc nelūdzat, lai es jūs atlaižu?

— Es lūgtu, — viņš atbildēja, aplaizīdams sausās lū­pas, — es lūgtu, ja …

— Ko — ja? — viņa pavēloši jautāja.

— Es domāju par vārdu, kuru jūs man atgādinājāt. Kā jau teicu, es lūgtu jūs, ja jūs būtu kārtīga sieviete.

Viņa nobālēja.

— Esiet uzmanīgāks! — viņa brīdināja.

— Jums pietrūks dūšas nogalināt mani, — viņš nicīgi sacīja. — Sī pasaule ir pārāk pretīga vieta, ja pa to dau­zās tādi cilvēki kā jūs, bet, manuprāt, tā nav tik pagri­musi, lai jūs drīkstētu ielaist man lodi pierē. Jūs esat draņķīga sieviete, bet jūsu nelaime ir tā, ka esat vāja. Nav grūti nogalināt cilvēku, bet jūs neuzdrošināsieties to darīt. Un ar to jūs paspēlējat.

— Esiet uzmanīgāks ar vārdiem! — viņa atkārtoja. — Citādi, es brīdinu, jums klāsies slikti. No manis ir atkarīgs, vai jums būs viegls vai bargs sods.

— Kaut kas nav kārtībā ar dievu, — viņš it kā starp citu iebildēs, —- ja viņš ļauj vaļu tādiem kā jūs! Nesa­protu, kāpēc viņš ļauj taisīt tādus jokus ar nabaga cilvēci. Ja es būtu dievs …

Viņa spriedelējumus ar savu ienākšanu pārtrauca pār­valdnieks.

Kaut kas noticis ar telefonu, kundze, — viņš pazi­ņoja. — Vai nu vadi sagājuši kopā, vai kas cits, bet cen­trāle neatbild.

— Ejiet un pasauciet kādu no kalpotājiem, — misis Setlifa pavēlēja. — Aizsūtiet pēc policijas, bet pats nāciet šurp.

Un viņi atkal palika vieni.

— Vai jūs nebūtu tik laipna un neatbildētu uz vienu jautājumu, mem? — vaicāja Lūks. — Kalpotājs ieminējās kaut ko par zvanu. Es visu laiku skatījos uz jums kā ka­ķis un neredzēju, ka jūs būtu pieskārusies zvanam…

— Tas ir zem galda, jūs nabaga muļķīt! Es piespiedu to ar kāju.

— Paldies, mem. Man šķita, ka esmu redzējis tādus cilvēkus kā jūs, un tagad esmu pārliecināts par to. Es izstāstīju jums visu no tīras sirds, bet jūs visu laiku krā­pāt mani.

Viņa nicinoši iesmējās,.

— Turpiniet vien. Sakiet, ko gribat. Tas ir ļoti inte­resanti.

— Jūs rādījāt man mīlīgas actiņas, izlikāties labiņa un laipna un, izmantojot to, ka valkājat nevis bikses, bet svārkus, nesāt mani cauri. Un visu laiku ar kāju spiedāt zvana pogu zem galda. Nu, bet ir arī kāds mierinājums. Labāk būt nabaga Hjūgijam Lūkam un desmit gadus no­sēdēt cietumā nekā būt jūsu ādā. Elle ir pilna ar tādām sievietēm kā jūs, mem.

Brīdi bija klusums un vīrietis nenolaida acu no misis Setlifas, it kā pētītu viņu un mēģinātu kaut ko izlemt.

— Turpiniet, — viņa uzstāja, — sakiet kaut ko!

— Jā, mem, es teikšu kaut ko. Katrā ziņā teikšu. Vai zināt, ko es darīšu? Es piecelšos no krēsla un iešu ārā pa durvīm. Es atņemtu jums revolveri, bet jūs varat pastrā­dāt muļķību un nospiest mēlīti. Lai revolveris paliek jums.

Tas ir labs. Kā jau teicu, es iziešu pa durvīm. Un jūs ne­šausiet. Vajag būt dūšai, lai nogalinātu cilvēku, bet jums tās nav. Tagad sagatavojieties un pamēģiniet nospiest mēlīti. Es jums neko nedarīšu. Es iziešu pa šīm durvīm. Es jau eju.

Nenovērsdams skatienu no sievietes, viņš atgrūda krēslu un lēni piecēlās. Gailis mazliet pacēlās. Viņa ska­tījās uz revolveri. Viņš arī.

— Piespiediet stiprāk, — viņš deva padomu. — Gailis vēl nav aizgājis līdz pusei. Spiediet vēl un nogaliniet cil­vēku. Nogaliniet cilvēku, kā jau teicu, lai smadzenes iz- šļakstās pa visu grīdu, vai iztaisiet viņā caurumu dūres lielumā. Lūk, ko nozīmē nogalināt cilvēku.

Gailis pacēlās rāvieniem, bet lēni. Vīrietis pagrieza muguru un bez steigas gāja uz durvju pusi. Viņa pacēla revolveri, tēmēdama Lūkam mugurā. Gailis divas reizes pacēlās līdz pusei un negribīgi nolaidās.

Pirms iziešanas Lūks pie durvīm vēlreiz pagriezās. Viņa lūpās rotājās niecinošs smaids. Viņš paklusi nolamāja misis Setlifu, gandrīz vai stiepdams neatkārtojamo, aiz­skarošo vārdu, kurā ielika visu savu riebumu pret šo sie­vieti.