Džeks Londons: SPĀRNOTĀ ŠANTĀŽA

Aizvēris acis, Pīters Vinns ērti atlaidās krēslā, lai pār­domātu, kā tuvākajā nākotnē izvērst kampaņu pret viņam naidīgo finansistu grupu. Galvenā iecere bija ienākusi viņam prātā pagājušajā naktī, un tagad viņš tīksminājās ar sīkākām, maznozīmīgākām detaļām. Pārņēmis vietējās bankas, divu universālveikalu un vairāku kokzāģētavu kontroli, viņš līdz ar to kontrolē arī kādu jaunu dzelzceļa atzarojumu, kuram gan nav nosaukuma, bet kurš, nokļu­vis viņa rokās, dos iespēju sagrābt vairāk galvenās maģis­trāles jūdžu, nekā iedzīts gulšņu naglu minētajā atzaro­jumā. Tas bija tik vienkārši, ka viņš gandrīz vai iesmē­jās, kad viņam uzausa šī doma. Nebija nekāds brīnums, ka viņa vecie viltīgie ienaidnieki palaiduši garām tādu izdevību.

Bibliotēkas durvis atvērās, un ienāca kalsns, tuvredzīgs pusmūža vīrietis ar brillēm. Rokās viņam bija atplēsta aploksne un vēstule. Tas bija Pītera Vinna sekretārs, kura pienākumos ietilpa sašķirot un izlasīt sava saimnieka pastu.

— Šī vēstule atnāca ar rīta pastu, — viņš kā atvaino­damies iesāka un bikli ieķiķinājās. — Tas, protams, nav nekas svarīgs, bet man likās, ka jūs gribēsiet paskatīties.

— Lasiet! — Pīters Vinns pavēlēja, neatvērdams acis.

Sekretārs nokāsējās.

— Datēta ar septiņpadsmito jūliju, bet bez adreses. Sanfrancisko zīmogs. Rakstījis galīgs analfabēts. Pareiz­rakstība šausmīga. Es lasu:

«Misteram Pīteram Virinām.

Ser, ar cieņu nosūtu jums balodi, tas maksā lielu naudu. Tas ir lū-lū …»

— Kas tas ir — lū-lū? — pārtrauca Pīters Vinns.

Sekretārs ieķiķinājās.

— Nezinu gan. Tas varētu nozīmēt kaut ko vispā­rāko … Lasu tālāk:

«Esiet tik laipns, piekraujiet to ar pāris tūkstošiem do­lāru banknošu un palaidiet vaļā. Ja jūs to izdarīsiet, es jūs nekad vairs netraucēšu. Ja neizdarīsiet, nožēlosiet.»

Tas ir viss. Vēstule nav parakstīta. Es domāju, ka tā uzjautrinās jūs.

— Vai balodis jau atlidojis? — Pīters Vinns paintere­sējās.

— Vēl neesmu apjautājies.

— Tad pajautājiet.

Pēc piecām minūtēm sekretārs bija atpakaļ»

— Jā, ser, balodis atlidojis šorīt.

— Atnesiet to šurp.

Sekretāram gribējās domāt, ka tā ir āzēšana, bet Pīters Vinns, apskatījis balodi, sprieda citādi.

— Paskatieties uz to, — viņš teica, glāstīdams putnu, — Vai redzat, cik tam garš ķermenis un izstiepts kakls? īsts pasta balodis. Neko labāku man nav gadījies redzēt. Cik stipri spārni un muskuļi. Mūsu nepazīstamajam ko­respondentam taisnība: tas ir lū-lū. Ļoti negribas laist to vaļā.

Sekretārs atkal ieķiķinājās.

— Kāpēc jālaiž? Protams, jūs neatdosiet to vēstules rakstītājam.

Pīters Vinns papurināja galvu.

— Es atbildēšu. Es nevienam neļaušu draudēt man ne anonīmi, ne pa jokam.

Viņš uzrakstīja, uz papīra strēmelītes īsu vēstījumu: «Ejiet pie velna!» — parakstīja to un ielika aparātā, ar ko putns bija tālredzīgi apgādāts.

— Bet tagad lai lido. Kur ir mans dēls? Es gribu, lai viņš redz, kā balodis paceļas gaisā.

— Viņš ir lejā darbnīcā. Viņš nakti gulēja tur, un bro­kastis es arī nosūtīju viņam lejā.

— Viņš lauzīs kaklu, — Pīters Vinns piezīmēja it kā dusmodamies, it kā lepodamies un izgāja verandā. Stā­vēdams plato kāpņu augšgalā, viņš pasvieda skaisto ba­lodi gaisā. Putns ātri savicināja spārnus, brīdi palaidelē- jās kā neziņā, tad pacēlās gaisā. Augstu debesīs putns atkal pagrozījās, it kā nezinātu, uz kuru pusi lidot, tad, acīmredzot atradis pareizo virzienu, pāri ozoliem, kuri kā zaļi punkti klāja parkam līdzīgo apkārtni, traucās uz austrumiem.

— Skaisti, skaisti, — murmināja Pīters Vinns. — Gan­drīz vai žēl, ka palaidu vaļā.

Bet Pīters Vinns bija ļoti aizņemts cilvēks: viņa galvā rosījās tik lieli plāni, viņa rokās bija tik daudz grožu, ka viņš drīz vien aizmirsa šo gadījumu. Pēc trijām dienām uzsprāga gaisā viņa piepilsētas villas kreisais spārns. Sprādziens nebija sevišķi stiprs, no cilvēkiem neviens ne­cieta, bet ēkas spārns bija gruvešos. Visai villai bija izbi­rušas rūtis, un tā bija pamatīgi sapostīta. Ar pirmo rīta prāmi no Sanfrancisko ieradās kādi pieci seši detektīvi, bet pēc dažām stundām, ārkārtīgi uztraukts, pie Pītera Vinna iedrāzās viņa sekretārs.

— Tas ir klāt! — viņš aizelsies paziņoja; piere viņam bija norasojusi, acis aiz briļļu stikliem izspiedušās.

— Kas ir klāt? — jautāja Pīters Vinns.

— Tas …»tas ir lū-lū putns!

Finansists visu saprata.

— Vai jūs jau izskatījāt pastu?

— Pašlaik tieši izskatu, ser.

— Tādā gadījumā turpiniet, varbūt atradīsiet jaunu vēstuli no mūsu mistiskā drauga, baložu mīļotāja.

Vēstule tiešām bija. Tajā bija rakstīts:

«Misteram Pīteram Vinnarn.

Godājamo ser, netaisiet muļķības. Ja jūs nebūtu aušo­jies, jūsu būda nebūtu uzlidojusi gaisā. Ar cieņu daru jums zināmu, ka aizsūtu to pašu balodi. Izturieties pret viņu tikpat labi, par ko es pateicos jums. Piesieniet tam klāt piecas tūkstoš dolāru banknotes un palaidiet to vaļā. Nebarojiet putnu. Nemēģiniet arī sekot tam. Tagad tas zina ceļu un lidos vēl ātrāk. Ja jūs nedosiet naudu, sar­gieties.»

Pīters Vinns tiešām sašuta. Šoreiz viņš nesūtīja balo­dim līdzi zīmīti. Viņš ataicināja detektīvus un, paklausot viņu padomam, smagi apkrāva putnu ar skrotīm. Tā kā iepriekšējo reizi tas bija lidojis uz austrumiem, uz līča pusi, tad Tiburnā sagatavoja braucienam visātrāko ku­teri, lai varētu sekot balodim, ja tas lidotu pāri līcim.

Taču bija salikts par daudz skrošu, un balodis zaudēja spēkus, nesasniedzis krastu. Pēc tam pieļāva otru kļūdu — atstāja par maz skrošu, un putns, pacēlies augstu gaisā, aizlidoja uz austrumiem pāri Sanfrancisko līcim. Tas lidoja taisni pāri Eņģeļa salai, un, kamēr kuteris apbrauca salai apkārt, no baloža vairs nebija ne vēsts.

Tonakt bruņoti polismeņi apsargāja Pītera Vinna māju. Bet sprādziens nenotika. Taču agri no rīta Pīteram Vin­narn piezvanīja pa telefonu un pavēstīja, ka viņa māsas māja Alamedā nodegusi līdz pamatiem. Pēc divām die­nām balodis atkal bija klāt, šoreiz nesdams kaut ko līdzīgu kartupeļu kastei. Bija arī vēstule:

«Misteram Pīteram Vinnam.

Godājamais ser, tas biju es, kas nosvilināja jūsu māsas māju. Jūs esat sacēlis pamatīgu troksni, vai ne? Tagad atsūtiet man desmit tūkstošus. Summa visu laiku kļūs lie­lāka. Nekariet putnam klāt nekādus smagumus. Tik un tā jūs neizsekosiet balodim, turklāt tā ir dzīvnieka mocī­šana.»

Pīters Vinns bija gatavs atzīt sevi par uzvarētu. Detek­tīvi bija bezspēcīgi, un Pīters Vinns nezināja, pret ko vēr­sīsies šī nelieša nākamais trieciens, kas varbūt apdraudēs viņam tuvo un dārgo cilvēku dzīvības. Viņš pat piezvanīja uz Sanfrancisko, lai atsūta desmit tūkstošus dolāru lielās naudaszīmēs. Bet Pīteram bija dēls, Pīters Vinns jaunā­kais, ar tikpat stipriem žokļiem kā tēvam, ar tikpat ciešu nelokāmu apņēmību acīs. Viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs, bet jau īsts vīrietis, par kuru slepus jūsmoja un no kura baidījās vecais finansists, kas lepojās ar dēla panākumiem lidošanā un bažījās, ka tas var pāragri un slikti beigties.

— Pagaidi, tēv, nesūti naudu, — teica Pīters Vinns jaunākais. — Astotais numurs jau ir gatavs, un beidzot es esmu dabūjis -gātavu to ietaisi spārna virsmas samazi­nāšanai. Tā darbosies, un tas būs apvērsums gaisa kuģ­niecībā. Ātrums — lūk, kas ir vajadzīgs, bet vajadzīgas arī lielas nesošās virsmas, lai paceltos gaisā un uzņemtu augstumu. Esmu panācis gan vienu, gan otru. Pacēlies gaisā, es samazinu spārna virsmu. Jo mazāka nesošā vir­sma, jo lielāks ātrums. 5o likumu atklāja Lenglejs. Es to liku lietā. Es varu pacelties gaisā bezvējā, kad ir daudz gaisa bedru, varu pacelties vētrā un, regulējot spārnu platumu, varu sasniegt gandrīz jebkuru ātrumu, kāds man vajad2Īgs, īpaši ar rjauno Sengstera-Endholma motoru.