Džeks Londons: SPĀRNOTĀ ŠANTĀŽA

Svešais nestrīdējās pretī, tāpēc ka dīvainais viesis prata pārliecināt. Pēc Vinna norādījumiem, kurus visu laiku draudīgi atgādināja pistole, ievainotais pagatavoja kaut ko līdzīgu žņaugam un pārsēja sev kāju. Vinns palīdzēja viņam iekāpt lidaparātā, bet pats aizgāja pie baložu bū­das un paņēma putnu, kuram pie kājas vēl karājās lente.

Vinnam bija gadījies ļoti paklausīgs gūsteknis. Gaisā viņš sēdēja stīvs no bailēm. Kaut gan svešais bija spār­notās šantāžas lietpratējs, viņš pats nebija piemērots lidošanai un, lūkodamies uz tālu apakšā slīdošo zemi un ūdeņiem, pat nemēģināja uzbrukt savam sagūstītājam, kurš tagad bija neaizsargāts, jo ar abām rokām vadīja monoplānu.

Gūsteknis tikai centās ciešāk piespiesties pie sava sē­dekļa.

Skatīdamies debesīs ar ļoti spēcīgu binokli, Pīters Vinns vecākais ieraudzīja virs izrobotās Eņģeļa salas uzkalnu grēdas parādāmies dēla monoplānu. Tas ātri kļuva aizvien lielāks. Pēc dažām minūtēm viņš uzsauca turpat stāvo­šajiem detektīviem, ka lidaparātā sēž kāds pasažieris. Strauji nobremzējis pret gaisa spilvenu, monoplāns no­laidās.

— Mana ierīce darbojas lieliski! — iesaucās jaunais Vinns, kāpdams' laukā*no kabīnes. — Vai redzēji, kā es pacēlos gaisā? Es gandrīz vai apdzinu balodi. Viss ir kār­tībā, tēt! Nu, ko es teicu? Viss kārtībā!

— Bet ko tu esi atvedis līdzi? — jautāja tēvs.

Jauneklis paskatījās uz savu gūstekni un tūlīt atcerējās.

— Ā, tas ir tas baložu mīļotājs, — viņš sacīja. — Es domāju, ka polismeņi parūpēsies par viņu.

Pīters Vinns klusēdams paspieda dēlam roku un noglās­tīja balodi, ko dēls bija iedevis viņam. Vēlreiz noglāstījis skaisto putnu, viņš teica:

— Izstādē dabūs pirmo godalgu.