Džeks Londons: SPĀRNOTĀ ŠANTĀŽA

— Gan tu vienā jaukā dienā lauzīsi kaklu, — iedroši­nādams piezīmēja tēvs.

— Kad es tev saku, tēt, — es lidošu ar deviņdesmit jū­džu ātrumu stundā … Jā, pat ar simt jūdžu ātrumu. Bet tagad paklausies! Es gatavojos izmēģinājuma lidojumam rīt. Bet es varu pacelties gaisā pēc divām stundām šodien pat. Stāsimies pie darba pēcpusdienā. Bet naudu pietaupi. Iedod man balodi, un es sekošu tam līdz pašam būrim, lai kur tas arī atrastos. Pagaidi, es tikai aprunāšos ar me­hāniķiem.

Viņš piezvanīja uz darbnīcu un nodeva rīkojumus tik skaidri un īsi, ka vecais vīrs jutās aizkustināts. Jānudien viņa vienīgais dēls bija tēvs kas tēvs, un vecais Pīters Vinns bez liekas lēnprātības atzina, ko īsti tas ir vērts.

Tieši pēc divām stundām jauneklis bija gatavs izlidot. Makstī viņam pie sāniem pielādēta un ar uzvilktu drošinā­tāju karājās lielkalibra automātiskā pistole. Viņš vēlreiz pārbaudīja un apskatīja savu aeroplānu, tad iekāpa ka­bīnē. Viņš iedarbināja motoru, un skaistā mašīna, mežo­nīgi rēkdama, aizdrāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā. Virzīdamies pa spirāli uz rietumiem un celdamies aizvien augstāk, viņš līkumoja, meta cilpas un manevrēja, lai būtu gatavs gaidāmo sacīkšu startam.

Starts bija atkarīgs no baloža. Pīters Vinns turēja to ciet. Šoreiz putnam nebija piekārtas klāt skrotis. Toties pie kājiņas tam bija piesieta pusjarda gara spilgta lente, lai vieglāk būtu izsekot, kurp tas lido. Pīters Vinns pa­laida putnu vaļā, un, lai gan zem tā kā pūķa aste plīvoja lente, tas viegli pacēlās gaisā. Balodis lidoja nešaubīgi. Tas jau trešo reizi lidoja mājup pa šo maršrutu un labi zināja ceļu.

Vairāku simtu jardu augstumā balodis pagriezās taisni uz austrumiem. Aeroplāns beidza mest lokus un sekoja tam. Sacīkstes bija sākušās. Paskatījies uz augšu, Pīters Vinns redzēja, ka balodis apdzen viņa mašīnu. Un viņš redzēja vēl kaut ko: aeroplāns pēkšņi kļuva mazāks. Tā spārni bija kļuvuši šaurāki. Darbojās paātrinātājierīce. Tagad tas vairs nebija lidaparāts ar milzīgi platiem spār­niem, ar kādiem tas bija pacēlies gaisā, bet vanagam līdzīgs slaids monoplāns, kas šūpojās uz gariem un ļoti šauriem spārniem.

Kad jaunais Vinns tik spēji sašaurināja spārnus, viņu gaidīja pārsteigums. Tas bija jaunas ierīces pirmais izmē­ģinājums, un, lai gan Pīters zināja, ka ātrums kļūst lie­lāks, tik strauju ātruma palielināšanos viņš nebija pare­dzējis. Rezultāts pārspēja visu gaidīto, un viņš nepaguva ne atjēgties, kad jau bija panācis balodi. Mazais spārnai- nis, nobijies no briesmīgā vanaga, kādu tas nekad nebija

redzējis, tūlīt šāvās augstāk, tāpat kā visi baloži, kas vienmēr cenšas pacelties augstāk par vanagu.

Mezdams lielus lokus, arī monoplāns kāpa aizvien aug­stāk debesu zilgmē. No apakšas bija grūti saredzēt ba­lodi, un jaunais Vinns baidījās izlaist to no acīm. Viņš pat nedaudz izlaida spārnus, lai ātrāk uzņemtu augstumu. Viņi cēlās aizvien augstāk un augstāk, kamēr balodis, pa­likdams uzticīgs savam instinktam, kā akmens nokrita vajātājam uz muguras. Ar to acīmredzot arī pietika, lai putns saprastu, ka mašīnas gludā virsma ir bez dzīvības, tāpēc tas mitējās planēt un traucās tālāk uz austrumiem.

Pasta balodis, atgriežoties mājup, attīsta ļoti lielu āt­rumu, un Vinns atkal sašaurināja spārnus. Un atkal viņš apmierināts konstatēja, ka panāk balodi. Taču šoreiz viņš ātri palielināja spārnu virsmu un laikus samazināja āt­rumu. Sajā brīdī sapratis, ka balodim neizbēgt, viņš sāka dungot kādu dziesmiņu un laiku pa laikam neapzināti no­murmināja: «Ir labi, ir labi! Vai es neteicu jums, ka būs labi?»

Tomēr lidojums neritēja nemaz tik gludi. Gaiss labā­kajā gadījumā ir nedrošs atbalsts, un lidaparāts pilnīgi negaidot zem asa leņķa iegāja gaisa strāvā, kura kā vir­pulis plūda pa caurvējainajiem Zelta Vārtiem. Vispirms tā ķēra labo spārnu: spējš grūdiens pasvieda monoplānu uz augšu, sašķieba un tikko neapgāza to. Taču Vinns veikli iztaisīja virāžu un ātri, kaut gan bez liekas steigas, mainīja spārnu leņķi, nospieda priekšējo horizontālo stūri un pagrieza pakaļējo vertikālo stūri tā, lai uzņemtu vēja triecienu. Kad mašīna bija izlīdzinājusi gaitu un pilnīgi iegājusi neredzamajā gaisa plūsmā, viņš atkal mainīja spārnu leņķi, pagrieza atpakaļ stūres, vēlreiz sašaurināja par dažiem jardiem spārnu virsmu un traucās pakaļ ba­lodim, kas šajos dažos aizķeršanās mirkļos bija paguvis atrauties no viņa.

Balodis lidoja taisni uz Alamedas apgabala krasta pusi, un pie paša krasta Vinnu gaidīja jauns pārbaudījums. Viņš iekļuva gaisa bedrē. Viņš arī agrāk bija iekļuvis gaisa bedrēs, bet tik lielu kā šī viņam nebija gadījies redzēt. Viņš neizlaida no acīm balodim piesieto lenti un pēc šīs krāsainās auduma strēmeles noteica, cik daudz tuvojas zemei. Krītot viņam vēderā kņudēja, kā tolaik, kad viņš, zēns būdams, pirmo reizi bija braucis ar ātr­gaitas liftu. Taču Vinns līdz ar citiem pilotēšanas noslēpurniem bija apguvis likumu, ka dažkārt, lai paceltos aug­stāk, vispirms ir jānolaižas zemāk, un, lai riskanti necī­nītos par atbalstu, Vinns padevās smaguma spēkam. Ne­zaudēdams aukstasinību, viņš droši nospieda priekšējo horizontālo stūri, un monoplāns ar degunu pa priekšu gāzās tukšumā. Krītot tas šķēla gaisu kā naža asmens. Ātrums ik mirkli šaušalīgi pieauga. Tā viņš uzkrāja spēku, kam vajadzēja viņu glābt. Strauji parāvis uz augšu priek­šējo un pakaļējo horizontālo stūri, viņš dažās sekundēs pacēlās blīvākos gaisa slāņos un izkļuva no bedres.

Apmēram piecsimt pēdu augstumā balodis pārlidoja pāri Berklijas pilsētai un tuvojās Kontrakostas pakalniem. Līdz ar putnu celdamies aizvien augstāk, jaunais Vinns saskatīja Kalifornijas universitātes, savas universitātes, pagalmu un ēkas.

Virs Kontrakostas pakalniem viņam atkal gandrīz vai atgadījās nelaime. Tagad balodis lidoja zemu, un tur, kur putnam ceļu aizšķērsoja eikaliptu birze, to pēkšņi pa­svieda kādas simt pēdas augstāk. Vinns saprata, ko tas nozīmē. Balodis bija iekļuvis augšupejošā gaisa strāvā, kas pacēlās simtiem pēdu virs tās vietas, kur stiprais rie­tumu vējš atsitās pret augsto eikaliptu sienu. Viņš steig­šus līdz pēdējam sašaurināja spārnus un vienlaikus mai­nīja lidojuma leņķi tā, lai viņu nepārsteigtu šī gaisa strāva. Tomēr monoplānu trīssimt pēdas mētāja no vie­nas puses uz otru, kamēr briesmas palika aiz muguras.

Balodis pārlidoja pāri vēl divām uzkalnu grēdām, un Pīters Vinns ieraudzīja to nolaižamies pie nelielas būdi­ņas kāda uzkalna nogāzē. Viņš teica paldies liktenim par šo klajo vietu. Tur bija ne vien ērti nolaisties: tā kā no­gāze bija stāva, tur tikpat ērti varēja arī pacelties gaisā.

Cilvēks, kas lasīja avīzi, tikko bija ieraudzījis atgrie­zušos balodi, kad izdzirdēja arī Vinna motora troksni un ieraudzīja milzīgo monoplānu ar izplestiem spārniem; tas laidās lejup, piepeši apstājās uz gaisa spilvena, kurš bija radies pēc horizontālo stūru nolaišanas, vēl noplanēja dažus jardus, tad pieskārās zemei un beidzot apstājās da­žus soļus no viņa. Bet, ieraudzījis kabīnē mierīgi sēžam jaunu cilvēku, kas pagriezis pret viņu pistoli, nepazīsta­mais metās bēgt. Viņš nebija paguvis aizskriet līdz būdas stūrim, kad viņam kājā trāpīja lode un viņš saļima.

— Ko jūs gribat? — viņš drūmi jautāja, kad Pīters Vinns pienāca klāt.

— Gribu pavizināt jūs savā jaunajā mašīnā, — atbil­dēja Vinns. — Ticiet man — tā ir lū-lū.