Džeks Londons - Saules dēls

Un tad pēkšņi vējš pazuda. Viņus bija sasniegusi jo­ņojošā bezvēja josla. Grīfs uzrāva sērkociņu, un rāmajā gaisā liesmiņa bez kāda aizsega dega mierīgi, pat neplī- voja. Nolaidās bieza krēsla. Mākoņu klājs, kas jau stun­dām ilgi bija slīdzis zemāk un zemāk, nu šķita nogūlis tieši virs jūras līmeņa.

Uzbrāžoties vētras otrajai frontei, atkal «Roberta» pir­mā noraustījās sastieptajās ķēdēs, un tad aši cits pēc cita to pašu atkārtoja pārējie šoneri. Satrakotā jūra virda, balti putodama, klāta sīkiem šļakatu vilnīšiem. «Mala­hini» klājs drebēja zem cilvēku kājām. Sastriegtās falles rībināja pret mastiem kā bungas, visas tauvas un tro­ses sāka neganti dūkt kā milzu rokas skartas stīgas. Stā­vot ar seju pret vēju, elpu ievilkt nebija iespējams. Mal­hels, kas līdz ar citiem bija iespiedies pavēnī aiz kajītes virsbūves, nejauši pabāza galvu ārā, un vienā mirklī viņa plaušās ietriecās tāds daudzums saspiesta gaisa, ka viņš vairs nejaudāja dabūt to ārā un bezmaz noslāpa, kamēr izdevās aizgriezt galvu sānis.

— Kaut kas neticams! — viņš elsa, taču neviens viņu nedzirdēja.

Hermans ar vairākiem kanakiem četrrāpus centās aiz­kļūt līdz priekšgalam, lai iemestu vēl trešo enkuru. Grīfs piebikstīja kapteinim Vorfīldam un norādīja uz «Ro­bertu». Tā slīdēja ar visiem enkuriem, nākdama viņiem tieši virsū. Vorfīlds pielika muti Grifam pie auss un iekliedza:

— Mēs arī slīdam!

Grīfs pielēca pie stūresrata un strauji apcirta to ap­kārt, sagriezdams «Malahini» pa kreisi. Trešais enkurs aizkabinājās gruntī, un «Roberta» ar pakaļgalu pa priekšu aizslīdēja garām tikai jardus desmit no viņu borta. Viņi pamāja ar roku Pīteram Džī un kapteinim Robinsonam, kas līdz ar vairākiem matrožiem darbojās pa priekšklāju.

— Viņi lauž pušu ķēdes! — Grīfs kliedza kapteinim Vorfīldam. — Grib izkļūt ārā pa izeju! Neko nevar da­rīt! Enkuri aras gruntī!

— Mūsējie tagad tur! — kapteinis atkliedza atbildi. — Rau, kur «Kaktuss» uzgrūdās virsū «Mizijai»! Nu tiem ies plāni!

«Mizijas» enkuri līdz šim turēja stingri, taču pievieno­tais «Kaktusa» spiediens bija par lielu, un nu abi šo­neri, sakabinājušies kopā, aizšļūca pa balti putojošo viļ- ņotni. Varēja redzēt, kā abu kuģu matroži cērt un rauj, cenzdamies atsvabināt tos vienu no otra. «Roberta», at­brīvojusies no enkuriem, klīvera vietā uzvilkusi nelielu brezenta strēmeli, stūrēja uz ieeju lagūnas ziemeļrietumu galā. Grīfs ar kapteini Vorfīldu redzēja, ka «Roberta» izkļūst tai cauri un izbrauc atklātā jūrā. Bet «Miziju» ar «Kaktusu», kas tā ari nejaudāja tikt viens no otra vaļā, izstūma krastā kādu pusjūdzi no ieejas.

Vējš pūta arvien stiprāk un vēl tikai pieņēmās spēkā. Vienīgi sasprindzinot visus spēkus, bija iespējams brāzmā noturēties kājās, un, dažas minūtes rāpojuši pa klāju pretim vējam, matroži bija galīgi pārmocījušies. Her­mans ar saviem kanakiem pūlējās, cik spēka, saistīdami un nostiprinādami visu, ko vien varēja, un uzlikdami bu­rām papildcēziņus. Vējš raustīja viņu plānos krekliņus un plēsa tos nost no muguras. Cilvēki kustējās tik gausi, it kā ķermeņi būtu tonnām smagi, un ne reizi neatlaida vaļā no pietveres vienu roku, pirms nebija droši pieķērušies kur citur ar otro. Vaļējie trošu gali stīvi turējās līme­niski, un, ja vējam izdevās tos sapurināt, no virvju ga­liem atrāvās driskas un aizlidoja prom.

Malhels piedūrās Grifam un tad kapteinim, norādī­dams uz krastu. Stiebriem jumtie šķūņi bija nozuduši pa­visam, bet Pārleja nams grīļojās kā piedzēries. Tā kā vējš pūta atola garenvirzienā, māju kaut cik bija pa­sargājušas jūdzēm garās kokospalmu rindas. Taču mil­zīgie viļņi, kas nemitīgi gāzās pāri no ārpuses, pamazām ārdīja mājas pamatus un tricinot lauzīja tos gabalos. Nams jau šķiebās pār izskaloto smilšu nogāzi, tā bojā­eja bija nenovēršana. Sur tur kokospalmās karājās cil­vēki, piesējušies pie to stumbriem. Koki ne šūpojās, ne lo­cījās. Vēja pārliekti, tie tā arī stāvēja, tikai baismīgi vibrēja. Pa apakšu smiltīs putoja baltās bangu šļāces.

Tagad arī pār lagūnu visā garumā traucās milzīgas bangas. Tām bija gana vietas, kur ieskrieties desmit jū­džu garajā lagūnā no atola pievēja gala; no šiem triecie­niem šoneri slējās stāvus, un ūdens masas gāzās tiem pāri. Uzbrāžoties pašām lielākajām bangām, arī «Mala­hini» priekšgals ierakās vilnī, tā ka ūdens reizēm mutu­ļoja par vidusklāju līdz pat reliņa augšai.

— Nu ir laiks ieslēgt jūsu motoru! — Grīfs auroja; un kapteinis Vorfīlds, aizrāpies līdz mehāniķim, kas tu­rēdamies gulēja uz klāja, kliegšus sāka dot komandas.

Kad motors darbojās, dodams pilnu gaitu uz priekšu, «Malahini» sāka uzvesties labāk. Kaut gan kuģis arvien vēl raka priekšgalu viļņos, tomēr enkuri to vairs tik ne­žēlīgi neraustīja. Taču galīgi atslābināt enkura ķēdes ku­ģis nespēja ari tagad. «Malahini» četrdesmit zirgspēku jaudāja vienīgi kaut cik mazināt ķēžu saspriegumu.

Vējš tikai auga un pieņēmās spēkā. Mazā «Nuhīva» bija noenkurojusies sānis no «Malahini», mazliet tuvāk liedagam, tās motors vēl arvien nebija salabots, bet kap­teinis atradās krastā, un kuteris pārdzīvoja grūtus brī­žus. Tas rakās ūdenī tik bieži un tik dziļi, ka «Malahini» vīri ikreiz bažījās, vai tas vispār vēl parādīsies virs ūdens. Ap trijiem pēcpusdienā, kad «Nuhīva» vēl nebija iznirusi no iepriekšējā viļņa gāzmām, tai tūdaļ brāzās pāri nākamais, un kuģis vairs neparādījās virs ūdens.

Malhels paraudzījās uz Grifu.

— Ūdens ielauzis lūkas, — Grīfs auroja atbildi.

Kapteinis Vorfīlds norādīja uz «Vinifredu», mazu šo- nerīti, kas lēkāja un nira viļņos «Malahini» lagūnas pusē, un kaut ko kliedza Grifam ausī. Taču no viņa balss bija dzirdamas tikai atsevišķas neskaidras vārdu driskas ar klusuma starpbrīžiem, jo pārējos vārdus aiz­rāva vējš.

— Tāds sabirzis toveris … Bet enkuri turas… Kā vēl nav izjucis … Vecs kā Noasa …

Pēc kādas stundas Hermans norādīja uz «Vinifredu». Tam trūka vesela gabala no priekšvadņa līdz ar slīd- ragiem un fokmastu — enkuri raustīdamies bija tos at­lauzuši. Te gāzelēdamies viļņu ieplakās, te grūzdamies ar priekšgalu zem ūdens, nožēlojamais kuģa grausts sā­niski dzinās pa vējam.

Nu bija palikuši vairs tikai pieci kuģi, un no tiem vie­nīgi «Malahini» bija ar motoru. Baidīdamies piedzīvot tādu pašu likteni kā «Nuhīva» vai «Vinifreds», uz diviem kuģiem bija nolēmuši sekot «Robertas» paraugam — tie sacirta enkuru ķēdes un sāka tuvoties lagūnas ieejai. «Dollija» brauca pirmā, taču tās klīverburu vējš norāva un aiznesa, un kuģis ietriecās krastā atola novēja pusē netālu no «Mizijas» un «Kaktusa». Tomēr «Moana», ne­ļaudama šim skatam sevi iebaidīt, devās tai pašā ceļā un piedzīvoja to pašu gala iznākumu.

— Labs gan motoriņš, ko? — kapteinis Vorfīlds rēca savam saimniekam ausī.

Grīfs pasniedzās un paspieda viņam roku.

— Tas sevi pilnīgi atmaksā! — viņš brēca par atbildi. — Vējš iegriežas no dienvidiem, nu mums vajadzētu kļūt vieglāk.

Lēnām, bet neatlaidīgi, arvien pieņemdamies stiprumā, vējš mainīja virzienu un tagad pūta no dienvidiem — dienvidrietumiem, līdz visi trīs atlikušie šoneri ar priekš­galiem rādīja tieši uz krastu. Pārleja mājas graustu vējš bija norāvis, iegāzis lagūnā un nu dzina viņiem virsū. «Malahini» tas aizvirzījās garām, bet krakšķēdams ietrie­cās «Paparā» kādu ceturtdaļjūdzi aiz «Malahini». Uz cie­tušā kuģa priekšklāja vīri sāka drudžaini rosīties, un pēc minūtēm piecpadsmit nama grausts bija atsvabināts un aizpeldēja, taču paņēma sev līdzi «Paparas» bugspritu un fokmastu.