Džeks Londons - Saules dēls

— Godavārds! — Malhels tikko dzirdami pačukstēja. — Garkājains Napoleons Trešais, tikai tāds sakaltis, ap- gruzdis un sačervelējies. Un kur tad plušķains! Nav brī­nums, ka viņš šķiebj galvu uz vienu pusi. Cenšas notu­rēt līdzsvaru.

— Būs pamatīgs pūtiens, — ar šādiem vārdiem sirm­galvis apsveicināja Grifu. — Jums gan laikam varen kā­rojas pērļu, ja tadā diena braucāt šurp?

— Šo pērļu dēļ var skriet kaut vai uz pašu elli, — Grīfs smaidot laipni atsaucās, ļaudams acīm slīdēt pār galdu, uz kura bija izlikts pērļu klāsts.

— Ir jau viens otrs arī devies šādā ceļā pērļu labad, — vecais Pārlejs irgodams trieca. — Apskatiet šo te! — Viņš norādīja uz prāvu nevainojami veidotu pērli ne­liela valrieksta apmēros, kura gulēja atsevišķi uz zamš­ādas paklajiņa. — Tahiti man par to piedāvāja sešdes- mittūkstoš franku! Rīt man par to solīs tikpat un vēl vairāk, ja tik visi nebūs aizpūsti pa gaisu. Nu jā, šo pērli atrada mans brālēns — brālēns no sievas puses. Viņš, zināt, bija iezemietis. Bez tam viņš bija ari zaglis. Viņš to noslēpa. Bet tā bija mana. Viņa brālēns, kas bija arī mans brālēns,— te jau mēs visi esam saradoju­šies, — viņu nokāva un ar pērli aizbēga kuterī uz Noo- Nau. Es tam sekoju, bet, pirms vēl tur nokļuvu, Noo-Nau virsaitis pērles dēļ jau bija nomiedzis manu brālēnu. Ja, jā, uz šī galda ir reprezentēti daudzi nelaiķi. Iedzeriet, kaptein, jūsu seja man nav pazīstama! Laikam gan jauns iebraucējs salās?

— Tas ir kapteinis Robinsons no «Robertas», — Grīfs viņus iepazīstināja savā starpā.

Pa to laiku Malhels sasveicinājās ar Pīteru Džī.

— Man pat prātā nebija ienācis, ka pasaulē var būt tik daudz pērļu, — Malhels teica.

— Tik daudz kopa vienā reizē man arī nav gadījies redzēt, — Pīters Džī atteica.

— Kāda tām varētu būt vērtība?

— Piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši sterliņu mār­ciņu — bet tas tikai mums, uzpircējiem. Parīzē… — Viņš savilka plecus un sacēla uzacis par zīmi, ka šāda summa vispār nav aptverama.

Malhels notrausa sviedrus no pieres. Visi bija pārplū­duši sviedriem un elpoja smagi. Pasniegtajos dzērienos nebija ledus gabaliņu, viskijs un absints tika malkoti remdeni.

— Jā, jā, — Pārlejs vurvulēja. — Uz tā galda guļ daudzi nelaiķi. Es šīs pērlītes pazīstu — visas līdz pē­dējai. Apskatiet tur tās trīs! Tik ļoti saderīgas, vai ne tā? Kāds nirējs no Austrumsalas man tās izzvejoja nedē­ļas laikā. Nākamā nedēļā viņu nokampa haizivs, norāva šim roku, un asins saindēšanās paveica pārējo. Un šī te paprāvā neregulārā pērle — nekas sevišķs, būšu vēl lai­mīgs, ja man rīt par to piesolīs divdesmit franku; bet tā ir nākusi no divdesmit divu pēdu dziļa ūdens. Nirējs bija no Raratongas. Pārspēja visus niršanas dziļuma re­kordus. Izvilka to no divdesmit divu pēdu dziļuma. Es viņu vēl redzēju. Bet plaušas viņam bija pārplīsušas, vai arī tā bija embolija, jo pēc divām stundām viņš nomira. Nomira kliegdams. Jūdzēm tālu to varēja dzirdēt. Tik spēcīgu iezemieti vēl nebiju redzējis. Kāds pusducis manu iezemiešu ir nomiruši ar kesona slimību. Un mirs vēl daudzi cilvēki, mirs vēl daudzi.

— Eh, beidziet ķērkt, Pārlej! — kāds kapteinis uzrājās. — Nekāda pūtiena jau nebūs.

— Bijis es vēl spēka gados, es nekavētos ne mirkli — rautu ārā enkuru un lasītos projām jo ātrāk, jo labāk, — sirmgalvis atteica vecīgā falsetā. — Jā, jā, bijis es spēka gados, kad vēl vīns iet pie sirds. Bet kur nu jums to saprast! Jūs visi paliksiet te kā iemieti. Es jūs ar ne­maz nebrīdinātu, ja ticētu, ka būsiet ar mieru braukt pro­jām. Vai tad nu klijānus kāds var padzīt no maitas! Iedzeriet vēl pa lāsītei, mani brašie jūrnieki! Jā, jā, uz ko gan visu cilvēks nav spējīgs pāris sīku gliemeņgrau- diņu dēļ! Re, kur tās guļ, skaistulītes! Izsole būs rītu, punktīgi desmitos. Vecais Pārlejs rīko izpārdošanu, un maitu lijas jau pulcējas… vecais Pārlejs, kurš savās dienās bija stiprāks vīrs par jebkuru no šitiem un kurš vēl skatīs lielu tiesu no šitiem mirušus.

— Bet tad ir gan riebīgs vecs negantnieks! — «Ma­lahini» kravas pārzinis pačukstēja Pīteram Džī.

— Un kas pavisam, ja arī uznāk vētra? — sacīja «Dol- lijas» kapteinis. — Hikihoho vēl ne reizes nav aizpūsta jūrā.

— Jo vairāk iemeslu ticēt, ka nu tas var notikt, — atcirta kapteinis Vorfīlds. — Es tai vis negribētu uzti­cēties.

— Kurš tad nu ķērc? — Grīfs pārmetoši noteica.

— Man gauži negribētos zaudēt jauno motoru, pirms vēl tas sevi atmaksājis, — kapteinis Vorfīlds drūmi at­bildēja.

Pārlejs apbrīnojami veikli izlocījās caur ļaužu drūzmu zālē līdz barometram pie sienas.

— Uzmetiet aci, mani brašie jūrnieki! — viņš izsau­cās līksmā triumfā.

Tuvāk stāvošais paskatījās barometra rādījumu. Sa­triecošais efekts bija skaidri lasāms viņa sejā.

— Nokritis par desmit, — vairāk viņš neko neteica, bet visas sejas kļuva tramīgas, un tā vien izskatījās, ka visiem gribētos tūdaļ mesties uz durvīm.

— Ieklausieties! — Pārlejs pavēloši teica.

Klusumā, kāds iestājās, ārējā bangotne šķita kļuvusi neparasti skaļa. Bija dzirdama dārdoša rēkoņa.

— Sāk celties lielas bangas, — kāds ierunājās, un tū­līt visi kā viens saplūda pie logiem.

Caur pareto kokospalmu virkni vīri raudzījās uz jūru. Cita pēc citas milzīgas, līdzenas bangas vēlās pret ko­raļļu piekrasti. Dažas minūtes visi kā sastinguši vēroja neparasto ainu, sarunādamies klusinātās balsīs, un šajās pāris minūtēs nepārprotami ievēroja, ka bangas milst arvien lielākas. Tas šķita baismīgi — pilnīgā bezvējā milstošas bangas —, un cilvēku balsis nevilšus kļuva vēl klusākas. Visi satrūkās, kad vecais Pārlejs pēkšņi iever- velējās:

— Vēl ir laiks iziet jūrā, brašie džentlmeņi! Kuģus pār lagūnu var pārvilkt tauvās ar laivām.

— Būs jau labi, vecais, — ieteicās «Kaktusa» stūrma­nis Dārlings, gadus divdesmit piecus vecs ziedoša pa­skata jauneklis. — Pūtiens būs uz dienvidiem un paies garām. Mēs nejutīsim ne vēsmiņas.

Telpā nošalca it kā atvieglojuma nopūta. Atkal atsā­kās sarunas, balsis kļuva skaļākas. Daži uzpircēji pat at­griezās pie galda un turpināja pētīt pērles.

Pārleja griezīgie krikšķi kļuva vēl spalgāki.

— Pareizi, pareizi, —viņš urdīja. — Lai ari pasaulei gals klāt, jūs tik pērciet un pārdodiet!

— Mēs rītu tās tik un tā nopirksim, — Aizekss apgal­voja.

— Tad jus pirkumu varēsiet kārtot ellē.

Sapulcējušos neticīgie smiekli nokaitināja veco vīru.

Viņš nikni apcirtās pret Dārlingu.

— No kura laika tādi puikas kā jūs kaut ko sajēdz par vētrām? Un kur ir tas cilvēks, kurš būtu grafiski attēlo­jis Paumotu negaisu ceļus? Kurā grāmatā jūs varat tos sameklēt? Es kreisēju pa Paumotu salām jau tad, kad ve­cākais starp jums vēl nebija piedzimis. Es zinu. Austrumu rajonos negaisa centrs virzās tik plašā aplī, ka veido gandrīz taisnu līniju. Šeit, rietumdaļā, tas met asu leņķi. Atcerieties jūras karti. Kā tad varēja notikt, ka deviņ­desmit pirmajā gadā vētra nopostīja Auri un Hiolau? Leņķis, brašo puis, asais leņķis! Pēc stundas vai divām, augstākais, trim sāks pūst vējš. Paklausieties, kas tur no­tiek!

Truls, dārdošs trieciens satricināja atola koraļļu pa­matnes. Māja sadrebējās. Iezemiešu kalpotāji ar viskija un absinta pudelēm rokās bailīgi saspiedās pūlītī, it kā palīdzību meklēdami, un izbijušies skatījās pa logiem uz vareno viļņu plūsmu, kas šļakstot uzbrāzās tālu krastā līdz pat kāda kopras šķūņa stūrim.