Džeks Londons: Saules dēls

Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sie­vām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapcie­moja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādī­jies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zau­dēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedo­māties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbau­dījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņē­musi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekā­das nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rū­pīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.

Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasais­tītu Koloniju klubā …

— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgrie­zis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.

— Un tad vecais Pārlejs sācis izrēķināties, — Grīfs turpināja. — Sašāvis trīs lodes tajā dienaszaglī leitnantiņā …

— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.

— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpo­tājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ri­bas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hi­kihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.

Kravas pārzinis pamāja ar galvu. — Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, un ne reizīti viņš nav izkustējies.

— Un tik krājis savas pērles, — kapteinis piemeti­nāja. — Viņš tak ir pilnīgi ārprātīgs. Man tirpas iet pār muguru, viņu iedomājot. īstais Fins.

— Kas tas tāds? — Malhels painteresējās.

— Vētru burvis — tāda ticība_ vismaz ir iezemiešiem. Pajautājiet, āre, Tai-Hotauri! Ej, Tai-Hotauri, kā tu domā — ko vecais Pārlejs var izdarīt ar vēju?

— Gluži to, ko darīt liels vētru velns, — kanaks at­bildēja. — Mans zināt. Ja viņš gribēt liels pūtiens, viņš darīt liels pūtiens. Ja viņš vējš negribēt, vējš nepūst.

— īsts vecs mags, — Malhels noteica.

— Ar tās pērles laime nebūt, — Tai-Hotauri pļāpīgi trieca, galvu nozīmīgi grozīdams. — Viņš teikt, ka viņš pārdot. Pulka šoneri sanākt. Tad viņš darīt liels negaiss, visi pagalam, jūs būt redzēt. Visi salu ļaudis tā domāt.

— Tagad taču ir vētru sezona. — Kapteinis Vorfīlds īgni pasmējās. — Iezemieši nav tālu no patiesības. Paš­laik jau noteikti kaut kas gatavojas, un es justos daudz labāk, ja «Malahini» atrastos tūkstoš jūdžu no šejie­nes.

— Mazliet jucis viņš ir gan, — Grīfs noslēdza stās­tījumu. — Esmu mēģinājis papētīt viņa uzskatus. Tie ir… nu, pavisam juceklīgi. Astoņpadsmit gadus viņš visas savas domas bija koncentrējis ap Armandu. Lielāko­ties viņš ir pārliecībā, ka meita dzīva, tikai nav vēl at­griezusies no Francijas. Tas arī viens no iemesliem, kā­pēc viņš tā tur ciet savas pērles. Un visu laiku viņš ne­ganti nīst baltos cilvēkus. Nespēj aizmirst, ka tie noga­linājuši viņa meitu; kaut gan lieliem laikposmiem aiz­mirst, ka viņa ir mirusi. Paklausieties! Bet kur tad jūsu vējš?

Buras virs galvas plandījās tukšas, un kapteinis Vor­fīlds īgni nomurdējās. Karstums jau tā bija nepanesams, tagad bezvējā tveice pilnīgi māca nost. Pār visu sejām strāvoja sviedri, te viens, te otrs ik pa brīdim dziļi ievilka elpu, nevilšus tvarstīdams vairāk gaisa.

— Tur jau tas nāk atkal — par astoņiem rumbiem mainījis virzienu! Klīveršotes šķērsām! Lēkšus!

Kanaki metās pildīt kapteiņa rīkojumu, un pēc pie­cām minūtēm šoneris jau atradās ieejas kanālā un pat virzījās pret straumi. Taču brīze tūdaļ noplaka, pēc tam uzpūta atkal no iepriekšējā virziena, tā ka visas šotes un falles vajadzēja no jauna savilkt atpakaļ.

— Re, kur nāk «Nuhīva»! — Grīfs ieteicās. — Viņi ir iedarbinājuši motoru. Paskat tikai, kā ķemmē pa virs­pusi!

— Vai gatavs? — kapteinis pajautāja mašīnistam pus- portugālim, kas bija izbāzis galvu un plecus pa nelielo lūku priekšgalā no kajītes virsbūves un ar netīru pakulu vīkšķi rauša sviedrus no sejas.

— Kārtībā, — tas atsaucās.

— Tad laid vaļā!

Mašīnists nozuda savā alā, un tūdaļ aiz borta sāka sprakšķināt un pukšķēt tvaika izvadcaurule. Taču šoneris tik un tā priekšgalā noturēties nejaudāja. Mazais kuterī- tis noskrēja trīs pēdas, kamēr šoneris nobrauca divas, drīz tas jau bija līdzās un pamazām aizvirzījās priekšā. Pa «Nuhīvas» klāju rosījās tikai iezemieši, un baltais, kas stūrēja, izsmiedams pamāja ar roku reizē sveicienu un atvadas.

— Tas ir Nerijs Herings, — Grīfs teica Malhelam. — Tur tas garais tēvainis pie stūresrata — pats nekau­nīgākais un bezsirdīgākais nelietis visās Paumotu salās.

Pēc minūtēm piecām pašu apkalpes kanaku līksmes saucieni lika visu acīm atkal pievērsties «Nuhīvai». Tās motors bija apklusis, un tagad šoneris to atkal apdzina. «Malahini» matroži salēca vantīs un ar gaviļu klaigām pavadīja kuteri, kuram tie nu pabrauca garām. «Nuhīva» vējā apcirtās apkārt un līdz ar bēguma straumi sāka slī­dēt atpakaļ, dzīdama putu valni ap priekšvadni.

— Mums gan ir varens motors, — Grīfs paslavēja, kad viņu priekšā pavērās lagūna un kurss tika mainīts, lai nokļūtu enkurvietā.

Kapteinis Vorfīlds bija acīm redzami iepriecināts, kaut gan par atbildi tikai norūca:

— Gan tas atmaksāsies, nav ko bīties.

«Malahini» iebrauca te stāvošās mazās flotes pašā centrā, pirms atrada vietu, kur iespējams izmest enkuru.

— Te ir Aizekss ar «Dolliju», — Grīfs piezīmēja, ar roku pamādams sveicienu. — Un Pīters Džī ar «Ro­bertu». Tas jau nu nevarēja nociesties neatskrējis uz šādu pērļu izsoli. Un re, kur Fransini ar «Kaktusu»! Visi pērļu uzpircēji klāt kā naglas. Nu gan vecais Pārlejs varēs uzsist cenu.

— Vēl viņi nav savu motoru salabojuši, — kapteinis Vorfīlds iepriecināts nopurpināja.

Viņa acis pāri lagūnai meklēja tikai «Nuhīvas» buras, kas rēgojās starp reti augošo palmu lapotnēm.

Pārleja māja bija liela divstāvīga karkasu ēka, celta no Kalifornijas baļķiem, ar cinkota skārda jumtu. Tas proporcijas tik ļoti neatbilda atola slaidajām aplocēm, ka nams šķita izburbis no smilšu sēres dzīlēm un rēgojās tai pāri kā augonis. Tiklīdz enkurs bija izmests, «Mala­hini» vīri tūdaļ devās pieklājības vizītē uz krastu. Pāre- jie kapteiņi un uzpircēji jau staigāja pa lielo zāli, aplū­kodami pērles, kas rītdien tiks izsolītas. Paumotiešu kal­potāji — Hikihoho iemītnieki un saimnieka sievas radi­nieki — slīdēja pa zaļi, piedāvadami viskiju un absintu. Un visai šai raibajai publikai pa vidu, ņirdzīgi smīnē­dams un nemitīgi tarkšķēdams, staigāja pats Pārlejs — kādreiz staltā un varenā vīra sarucis grausts. Iedubu- šās acis drudžaini mirgoja, un iegrimušie vaigi izskatījas kā dobumi. Mati uz galvas šķita augam atsevišķos kum­šķos, arī ūsas un ķīļbārdiņa bija lēkšķaini izdēnējušas.