Džeks Londons: Saules dēls

Pārlejs paraudzījās barometrā, nokrikšķinājās un pa­šķielēja visapkārt uz saviem viesiem. Kapteinis Vorfīlds pārgāja pār istabu, lai arī paraudzītos.

— 29,75, — viņš nolasīja. — Vēl par pieciem noslī­dējis. Ak tu kungs! Tam vecajam sātanam ir bijusi tais­nība! Negaiss nāk, un manis nav uz kuģal

— Metas tumšs, — Aizekss gandrīz čukstēja.

— Godavārds! Tikpat kā uz skatuves, — Malhels teica Grifam, paraudzīdamies savā pulksteni. — Desmit no rīta, bet tumšs kā mijkrēslī. Aptumst zālē ugunis, sā­kas traģēdija. Kur ir svinīgā mūzika?

Par atbildi vēl viens dārdošs trieciens satricināja atolu un namu. Sapulcējušies gandrīz vai panikā traucās uz durvīm. Nespodrajā krēslā viņu sviedros vizošās sejas iz­skatījās spokainas. Aizekss smacīgajā tveicē dusujaini el­soja.

— Kas tad nu par steigu? — Pārlejs klukstēdams ņir­dza par aizejošajiem viesiem. — Vēl pēdējo malciņu, bra­šie džentlmeņi! — Neviens viņā neklausījās. Kad skrējēji bija sasnieguši ar gliemežvākiem apmaloto taku uz plud­mali, viņš vēl izbāza galvu pa durvīm un uzsauca: —Ne- piemirstiet, džentlmeņi, rītu pulksten desmitos vecais Pār­lejs pārdos savas pērles!

Notikums, kas norisinājās krastmalā, bija diezgan jo­cīgs.

Laiva pēc laivas steigšus pildījās ar cilvēkiem un trau­cās projām. Bija kļuvis vēl tumšāks. Nekustīgais bezvējš turpinājās, un ikreiz, kad pret ārējo piekrasti gāzās vil­nis, smiltis zem gājēju kājām nodrebēja. Pa liedagu ne­steidzīgi soļoja Nerijs Herings. Smīnēdams viņš vēroja kapteiņu un uzpircēju pārliecīgo steigsmi. Nerijam līdzi gāja trīs kanaki no viņa kuģa un arī Tai-Hotauri.

— Kāp laivā un ņem airi! — Kapteinis Vorfīlds tam pavēlēja.

Tai-Hotauri mundri pierikšoja klāt, bet Nerijs Herings ar saviem kanakiem palika stāvam pēdu četrdesmit at­statu un noskatījās.

— Mans vairs nestrādāt priekš jums, skiper, — Tai- Hotauri teica skaļi un nekaunīgi. Tomēr sejas izteiksme šiem vārdiem neatbilda, jo kanaks centīgi un zīmīgi mirk­šķināja acis. — Lamāt mans, skiper, — viņš teica pie­smakušā čukstā un atkal zīmīgi piemiedza acis.

Kapteinis Vorfīlds uztvēra šo repliku un sāka attiecīgi darboties. Viņš pacēla kā dūri, tā balsi.

— Tūdaļ kāp laivā, — viņš brēca, — vai es tevi sa- malstīšu mīkstu!

Kanaks iespītīgi parāvās atpakaļ, un Grifs stājās starpā, lai nomierinātu kapteini.

— Mans iet strādāt uz «Nuhīva», — Tai-Hotauri pazi­ņoja un pievienojās gaidošajai grupiņai.

— Nāc atpakaļ! — kapteinis draudīgi auroja.

— Viņš ir brīvs cilvēks, skiper, — ierunājās Nerijs Herings. — Viņš ir braucis uz mana kuģa agrāk un brauks atkal, tas ir viss.

— Nāciet, mums jātiek uz klāja, — Grīfs skubināja.

— Redziet, cik tumšs jau sameties!

Kapteinis Vorfīlds padevās, bet, kad laiva atīrās no malas, viņš tās pakaļgalā piecēlās kājās un pakratīja dūri pret krastu.

— Gan es vēl ar jums izrēķināšos, Nerij, — viņš klie­dza. — No visiem skiperiem šeit jūs esat vienīgais, kurš zog citiem kapteiņiem matrožus. — Apsēdies viņš klusā balsī ievaicājās: — Kas gan tam Tai-Hotauri padomā? Viņš kaut ko ir sagudrojis — bet kas tas varētu būt?

Kad laiva piebrauca pie «Malahini» borta, pār reliņu tiem pretī lūkojās Hermana pārbiedētā seja.

— Barometram drīz izkritīs dibens, — viņš pavēstīja.

— Būs briesmīgs pūtiens. Es jau sagatavoju arī stār- borta enkuru.

— Pārbaudiet arī pašu lielāko, — kapteinis Vorfīlds norīkoja, uzņemdamies savus pienākumus. — Hei, puiši, uzvelciet šo laivu uz klāja! Nolieciet ar dibenu uz augšu un pamatīgi nodrīvējiet!

Uz visu šoneru klājiem vīri rosīgi darbojās. Visās ma­lās žvadzēja pārbaudāmās enkurķēdes. Te viens, te otrs kuģis pagriezās un izmeta otru enkuru. Tie, kuriem, tā­pat kā «Malahini», bija trešais enkurs, sagatavoja arī to, lai varētu izmest, kad kļūs redzams, no kura rumba vējš pūš.

Arējās bangotnes rēkoņa nemitīgi pastiprinājās, kaut gan lagūna gulēja rāma kā spogulis. Pārleja lielajā namā, kas zvilnēja uz smilšu sēres, nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Tāpat pamestas stāvēja arī laivu būdas, kopras šķūņi un nojumes pērleņu glabāšanai,

— Man būtu liela patika pacelt enkurus un braukt prom, — Grīfs teica. — Ja te apkārt būtu atklāta jūra, es tā arī darītu. Bet kā ziemeļos, tā austrumos stiepjas atolu virknes, un mēs esam ieslēgti. Tad jau izdevīgāk šķiet palikt tieši še. Kā jūs domājat, kapteini Vorfīld?

— Pilnīgi piekrītu jums, lai gan lagūna nav nekāds dzirnavu dīķis, kur droši paglābties. Kaut zinājis, no kuras puses tā nāks! Oho! Viens Pārleja kopras šķūnis gatavs gan.

Viņi ieraudzīja stiebriem jumto šķūni paceļamies aug­šup un apveļamies, bet putu vērpete, pāršļākusies pāri smilšu korei, ieplūda lagūnā.

— Gāžas pāri! — Malhels izsaucās. — Un tas vēl tikai sākums. Re, kur nāk atkal!

Šķūņa grausts šoreiz apmeta kūleni un nogāzās smil­tīs. Trešais vilnis salauzīja to šķembās un pa nogāzi aizskaloja uz lagūnu.

— Ja sāks pūst, vismaz kļūs drusciņ vēsāks, — Her­mans nomurdēja. — Te jau nav vairs ko elpot. Pekles karstums. Esmu izžuvis kā plītskrāsnī.

Ar smago dunci, ko nēsāja makstī pie jostas, viņš pār­šķēla dzeramo kokosriekstu un iztukšoja tā saturu. Ari pārējie centīgi sekoja šiin paraugam, tikai reizi pārtrauk­dami sūkšanu, lai noskatītos, kā sagrūst kāds no Pār­leja gliemežvāku šķūņiem. Barometra atzīme patlaban rādīja 29,50.

— Jādomā, esam visai tuvu zemspiediena apgabala centram, — Grifs iepriecināts piezīmēja. — Līdz šim man ne reizes nav gadījies nokļūt pašā viesuļvētras sirdī. Jums arī, Malhel, tas būs interesants piedzīvojums. Ba­rometrs krītas tik strauji, ka negaiss acīmredzot būs va­rens.

Kapteinis Vorfīlds norēcās, un visu acis pievērsās vi­ņam. Kapteinis tālskatī lūkojās garenvirzienā pāri lagū­nai uz dienvidaustrumiem.

— Tur tā nāk, — viņš mierīgi noteica.

Nemaz nevajadzēja tālskata, lai saskatītu. Pār lagū­nas virsmu šķita joņojam dīvaini aprisēta dūmaka. Gar abām atola malām tādā pašā ātrumā to pavadīja strauja kokospalmu saliekšanās un lidojošu lapu spieti. Vējbrāz- mas priekšējo malu uz lagūnas virsmas iezīmēja blīva, tumša, vēju kulta ūdens josla. Tās avangardā kā strēl­nieku priekšpulki šaudījās žiglas atsevišķas vēja sīpas.

Aiz šās joslas traucās kādu ceturtdaļjūdzi plata ūdens lāma, kas šķita rāma kā spogulis. Tad atkal sekoja tumša, vēju kulta ūdens svēdra, bet aiz tās visa lagūna virda baltās, viruļainās putās.

— Kas tā par rāmu ūdens svītru? — Malhels vaicāja.

— Bezvējš.

— Bet tā taču joņo tikpat ātri kā vējš, — otrais iebilda.

— Tai tas jādara, citādi vējš to apsteigs, un tad vairs bezvēja nebūs. Šī ir vētra ar divkāršu fronti. Es reiz šādu te brāzmu piedzīvoju pie Savajām. Tā bija īsta du- bultfrontes vētra. Blākš! Uzgāzās trieciens, tad acumirklis klusuma un atkal jauns brāziens. Stāviet stingri un tu­rieties cieši! Nu tā tūlīt būs klāt. Skat, kas notiek ar «Robertu»!

«Roberta» ar vaļīgām enkurķēdēm gulēja vairāk vēja pusē, un brāziens to šķērseniski patrieca uz priekšu kā salmiņu. Tad ķēdes ar šausmīgu rāvienu to apstādināja, sagriežot bugspritu pret vēju. Pirmais vēja grūdiens no­raustīja šoneri pēc šonera, arī «Malahini», līdz tos sa­turēja stingri nostieptās ķēdes. Kad «Malahini» enkuri ar grūdienu aprāva tā slīdēšanu, Malhels un pat vairāki kanaki nogāzās no kājām.