JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bums!

Šāviņš aiztraucās debesīs, atstādams aiz sevis mirdzošu asti.

Nedaudz par zemu un pa kreisi no mērķa.

Kaprālis uzmanīgi pārbīdīja sviras.

Bums!

Šāviņš novilka spožu švīku virs helikop­tera, kurš turpināja celties augstāk. Bonds noliecās uz priekšu un pārslēdza ieroci uz automātisko šaušanu. Viņa roka kustējās negribīgi. Pilotam tas nozīmēja drošu nāvi. Un atkal viņam nākas nogalināt.

Bum! Bum! Bum! Bum! Bum!

Debesis iekrāsojās liesmaini sarkanas. Lidaparāts tomēr vēl cēlās augšup pret mē­nesi un pagriezās uz ziemeļiem.

Tad pie astes rotora uzplaiksnīja dzelte­na uguns, un nogranda sprādziens.

- Trāpīts! - virsnieks noteica. Un paņē­ma nakts binokli, ar kuru var redzēt tum­sā. - Astes propellers ir norauts, - viņš sacīja un satraukti piebilda: - Velns lai pa­rauj! Izskatās, ka tagad kabīne griežas lī­dzi lielajam rotoram. Pilotam tā ir īsta elle.

- Vēl kaut kas? - Bonds noprasīja, jopro­jām skatīdamies uz lidaparātu, kurš virpu­ļoja gaisā.

- Nē, ser, - virsnieks atbildēja. - Gribētos notvert viņu dzīvu, ja vien varēsim. Izska­tās gan, ka… jā, viņš ir zaudējis kontroli pār lidaparātu. Ātri gāžas lejā. Laikam kaut kas lēcies ar galvenā rotora lāpsti­ņām. Lūk, kur nāk.

Bonds atrāva galvu no tēmēkļa un ar plaukstu piesedza acis, lai tās neapžilbinā- tu mēness spožā gaisma.

Jā. Tur tas bija. Aptuveni tūkstoš pēdu augstumā rēca lidaparāta motors un grie­zās propellera lāpstiņas, taču no tā vairs nebija nekāda labuma. Helikopters, vairāk atgādinādams dzelžu mudžekli, kūleņoja lejup no debesīm kā piedzēries.

Džeks Spengs. Vīrs, kurš bija pavēlējis nogalināt Bondu. Kurš bija pavēlējis noga­lināt Tifāniju Keisu. Virs, kuru Bonds bija redzējis tikai vienu reizi, pavadot dažas mi­nūtes viņa pārkurinātajā Hetongārdenas birojā. Misters Rufuss B. Seije. No "Diman­tu nama". Eiropas biroja viceprezidents. Vīrs, kurš katru svētdienu spēlēja golfu Sa- ningdeilā un reizi mēnesī brauca uz Parīzi. "Priekšzīmīgs pilsonis" - par viņu bija teicis M. Misters Spengs no Mirdzošās bandas, kurš tikko bija noslepkavojis cilvēku. Savu pēdējo upuri. Bet cik daudzus viņš bija no­galinājis iepriekš?

Bonds spēja iztēloties ainu šaurajā pilo­ta kabīnē, kur lielais vīrs ar vienu roku tu­ras pie vadības paneja, bet ar otru vēl rausta kloķus, skatīdamies uz augstuma mērītāja adatu, kura strauji slīd pāri sim­tu atzīmēm. Viņa acīs noteikti parādījies šausmu spīdums, bet simttūkstoš mārci­ņu vērtie dimanti kabatā ir tikai lieks svars. Tāpat kā ierocis, ko viņš bija tik stingri turējis labajā rokā jau kopš jaunī­bas gadiem.

- Laikam viņš iekritīs atpakaļ tajā pašā krūmā, - sauca kaprālis, cenzdamies pār­kliegt motora klaboņu debesīs.

- Ar viņu ir cauri, - kapteinis atbildēja, taču runāja tā, it kā teiktu to drīzāk pats sev, nevis Bondam.

Viņi nolūkojās, kā helikopters kumuro- dams gāžas lejup, un aizturēja elpu, kad tas ar negantu brīkšķi nogāzās uz priekš­gala, ienirdams krūmā tik nikni, it kā mes­tos virsū ļaunākajam ienaidniekam, un tad dārdēdams šļūca vēl divdesmit jardus uz priekšu, kamēr rotora lāpstiņas kapāja dzeloņainos zarus.

Katastrofas izraisītā trokšņa atbalsis vēl nebija apklusušas, kad pašā krūma vidū atskanēja dobjš rībiens, un tam sekoja uz­liesmojums, kas iepletās debesīs kā aizvien pieaugoša uguns lode, padarot mēnesi blā­vu un nespodru, bet viss līdzenums ietinās oranžā spožumā.

Kapteinis ierunājās pirmais.

- Uh! - viņš izjusti izdvesa un, lēni nolai­dis nakts binokli, pagriezās pret Bondu.

- Tā, ser, - viņš skumji noteica. - Tas nu ir padarīts. Es baidos, ka pienāks rīts, līdz mēs varēsim tikt tur klāt. Un paies vēl vai­rākas stundas, kamēr pabeigsim rakņāša- nos pelnos. Un šis blīkšķis noteikti jau ir sacēlis kājās franču robežsargus, kuri me­tīsies šurp neiedomājamā ātrumā. Laimīgā kārtā mums ar viņiem ir visai labas attie­cības, bet, lai tās saglabātu, šoreiz nāksies papūlēties. - Virsnieks iedomājās tos papī­ru plūdus, kuri sekos, rakstot nebeidza­mos ziņojumus. Viņš, jau tos apcerēdams vien, jutās noguris vēl vairāk. Tomēr viņš izturējās pavisam lietišķi. Šai dienai noti­kumu jau tāpat bija diezgan. - Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs mazliet no- snaustos, ser?

- Ejiet vien! - Bonds atbildēja un ieskatī­jās pulkstenī. - Jūs darīsiet prātīgi, apgul­damies zem mašīnas. Saule lēks apmēram pēc četrām stundām. Es pats vēl nejūtos noguris. Labāk uzmanīšu, lai uguns nesāk plesties plašumā.

Virsnieks veltīja izbrīna pilnu skatienu šim mierīgajam, noslēpumainajam vīram, kurš tik pēkšņi bija ieradies protektorātā tieši tad, kad saņemtie signāli par kontra­bandistu tikšanos izraisīja lielu jezgu. Šis misters Bonds bija atlidojis veikt misiju, kurai piešķirts "absolūtas prioritātes" sta­tuss. Ja viņam pat miegs nav nepiecie­šams… Taču tam visam nav nekāda sakara ar Fritaunu. Tā bija vienīgi Londonas darī­šana.

- Pateicos, ser, - virsnieks noteica un no­lēca no mašīnas kāpšļa.

Bonds lēnām noņēma kājas no pedāļiem un atlaidās ērtāk dzelzs seglos. Neko nedo­mādams, joprojām nenovērsdams skatienu no šaudīgajām liesmām, viņš iebāza roku no garnizona komandiera aizlienētā, izbalē­jušā hakikrāsas krekla kabatā, sataustīja šķiltavas un cigarešu paciņu, izņēma vienu cigareti, aizdedza to un atlika paciņu un šķiltavas atpakaļ kabatā.

Tātad tagad dimantu kontrabandas kanā­lam pienācis gals. Un pēdējā lappuse jau pār­šķirta. Bonds ievilka dziļi plaušās cigaretes dūmus un klusā, garā strūklā izpūta tos caur zobiem. Seši līķi bankā. Spēle beigusies.

Bonds pacēla roku un ar plaukstu no­slaucīja mitro pieri. Tad atglauda atpakaļ valgo matu šķipsnu, kas krita pāri labajai uzacij. Viņa nogurušajās acīs un novājēju­šās sejas skarbajos vaibstos atspīdēja sar­kanās uguns atblāzma.

Tātad šī lielā, sārtā liesma iezīmēja Mir­dzošās bandas galu, un arī viņu pasakai­najiem darījumiem ar dimantiem pienācis gals. Taču vēl bija tie dimanti, kuri patla­ban svila pašā karsto liesmu speltē. Tie pa­liks, un tad sāksies to ceļš pasaulē. Var ga­dīties, ka liesmās tie būs zaudējuši krāsu, taču netiks iznīcināti, būdami tikpat mūžī­gi kā nāve.

Un Bonds pēkšņi atcerējās cilvēku, ku­ram reiz bija B asinsgrupa, un viņa nedzī­vās acis. Tās bija melojušas. Nāve būs vienmēr. Taču arī dimanti ir mūžīgi.

Bonds attālinājās no mašīnas un sāka lēnām iet uz lāktījošās uguns pusi. Klusībā viņš drūmi uzsmaidīja pats sev. Visas šīs atskārsmes par nāvi un dimantiem likās gaužām pārgudras. Bondam tās nozīmēja vairs tikai to, ka beidzies kārtējais piedzī­vojums. Piedzīvojums, kuram par epitāfiju varētu likt Tifānijas Keisas izteicienu: 'Tas izklausās labāk, nekā ir dzīvē."

Jans Flemings DIMANTI IR MŪŽĪGI Romāns

Apgāds "Artava", LV 1007. Rigā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472. Licence Nr. 2-0356.

[1] 1 colla - 2,5 cm. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezī­mes un tulkojumi.)

[2] 1 angļu jūdze - 1,6 km.

[3] 1 pēda - 30 cm.

[4] 1 jards -90 cm.

[4]1 pinte - 0,75 1.

[5] es gaidīšu. (fr. vai.)

[6] dzīve sārtos toņos. (fr. vai.)

"aprīlis portugālē. (fr. vai.)

[8] es nezināju tam beigu. (fr. vai.)

[9]british overseas airways corporation - britu aizjū­ras aviokorporācija.

[10] uzvārda spengs rakstība angļu vai. Ir Spang, bet spangle nozīmē vizulis, rotāt ar vizuļiem.