JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Patlaban tuvojās pēdējais no viņiem - tas, kurš bija devis rīkojumu nogalināt Bondu un Tifāniju. Tas, kurš - pēc M. rīcībā nonā­kušajām ziņām - bija izveidojis dimantu kontrabandas kanālu, organizējis dārgak­meņu pārdošanu un gadiem ilgi darbinājis paša radīto mehānismu.

M. bija izdevies pa Gaisa spēku ministri­jas speciālo līniju sazvanīt Bondu pēdējā brīdī pirms izlidošanas no Boskombas uz Frītaunu. Bonds runāja komandiera kabi­netā, kurā no ārpuses ielauzās reaktīvās lidmašīnas rēkoņa, tai pārbaudot dzinējus.

- Man prieks, ka esat atgriezies sveiks un vesels.

- Paldies, ser.

- Kas tā par dubultslepkavību uz "Kara­lienes Elizabetes" klāja? Par to rakstīts vi­sās avīzēs, - M. balsī ieskanējās kaut kas vairāk par aizdomām.

- Tie abi bija gangsteru sūtītie slepkavas, ser. Ceļoja ar izdomātiem vārdiem - kā Vinters un Kiteridžs. Manas kajītes stjuarts stāstīja, ka abi sastrīdējušies kāršu spēles laikā.

- Vai jums šķiet, ka stjuarta stāstītais atbilst patiesībai?

- Izklausījās ticami, ser.

Sekoja klusumbridis.

- Vai arī policija ir tādās pašās domās?

- Es neesmu ticies ar policistiem, kuri iz­meklē šo lietu, ser.

- Es aprunāšos ar Vellensu.

- Jā, ser, - Bonds atbildēja. Viņš sapra­ta, ka tā M. mēģina pateikt, ka - gadījumā, ja gangsterus nošāvis Bonds, - tiks darīts viss, lai ne aģents, ne Slepenais dienests izmeklēšanā netiktu pieminēti.

- Šā vai tā, - M. sacīja, - tie divi bija sīki ļautiņi. Ne lielās zivis kā tas Džeks Spengs vai Rufuss Seije, vai ABC, vai kā nu vēl viņš sevi dēvē. Gribu, lai jūs dabūjat viņu rokā. Cik noprotu, Spengs devies apmeklēt kontrabandas kanāla sākumu. Lai to likvi­dētu. Varbūt - lai kādu nogalinātu. Kanāla galā ir tas zobārsts. Mēģiniet saņemt ciet abus. Pagājušajā nedēļā šo zobārstu ap­meklējuši divtūkstoš astoņsimt četri strād­nieki, un viņi tur, Frītaunā, uzskata visu šo ainu par pietiekami skaidru. Bet es vē­los beidzot noslēgt lietu, lai jūs varētu at­sākt savu tiešo pienākumu pildīšanu. Šī bija gaužām netīra lieta. Man tā nepatika kopš paša sākuma. Par to, ka esam tik tālu tikuši, varam pateikties drīzāk veiksmei, nevis labi izplānotai rīcībai.

- Jā, ser! - Bonds atteica.

- Un kas notiks ar to dāmu - mis Kei­su? - M. noprasīja. - Tiku par viņu runājis ar Vellensu. Viņš neuzstāj, ka sieviete būtu noteikti jātiesā, ja nu vienīgi jūs esat pār­liecināts par pretējo…

Vai M. balss neskanēja pārmēru vienal­dzīgi?

Bonds centās runāt tā, lai atbilde neiz­klausītos pārāk aizrautīgi.

- Tā sieviete man daudz palīdzēja, ser, - viņš sacīja. - Vajadzētu izlemt, vai viņu vis­pār pieminēt manā gala atskaitē.

- Kur viņa ir tagad?

Melnā klausule Bonda rokā kļuva slidena.

- Viņa ir ceļā uz Londonu, ser. Piedāvāju viņai apmesties manā dzivoklī. Tas ir, vies­istabā. Man ir lieliska saimniecības vadītā­ja. Tā viņu pieskatīs līdz brīdim, kad es at­griezīšos. Varu likt galvu ķīlā, ka ar viņu viss būs labi, ser. - Bonds izvilka no kaba­tas mutautu un norausa no sejas sviedrus.

- Jā, domāju gan, - M. attrauca, un viņa balsī nebija ironijas. - Lieliski, tad jau viss kārtībā. Vēlu veiksmi. - Sekoja klusumbri- dis. - Esiet uzmanīgs! Un, - balss klausulē pēkšņi kļuva īdzīga, - nedomājiet, ka nees­mu apmierināts ar to, kā viss risinās. Jūs, protams, esat pārsniedzis savas pilnvaras, bet šķiet, ka tikāt galā ar šiem zeļļiem gluži labi. Palieciet sveiks, Džeims.

- Uz redzēšanos, ser.

Bonds paskatījās augšup, vizuļojošajās debesīs, domādams par M. un par Tifāniju, un cerēja, ka visa šī jezga beigsies ātri un bez sarežģījumiem, jo tad viņš varētu do­ties mājās.

Kontrabandists no raktuvēm stāvēja un gaidīja, turēdams rokā ceturto lukturi. Tas bija klāt. Lidoja tieši pāri mēness ceļam. Kā vienmēr saceldams elles troksni. Arī šis bija risks, no kura viņš ar prieku atteik­sies.

Helikopters laidās lejā, tagad tas jau ka­rājās divdesmit pēdu augstumā tieši virs kontrabandista galvas. Pa lidaparāta logu izspraucās roka ar lukturi, uzmirdzināda- ma morzes ābeces burtu A. Virs no lejas atbildēja ar B un C. Tad propellera lāpsti­ņas pamazām mitējās griezties, un lielais dzelzs kukainis mīksti nosēdās zemē.

Putekļi izklīda. Dimantu kontrabandists atrāva roku no acīm un raudzījās, kā lido­tājs pa mazajām kāpnītēm rāpjas lejā. Pilo­tam galvā bija ķivere un seju sedza aizsarg­brilles. Neierasti. Šis vīrs izskatījās garāks par vācieti. Kontrabandistam pār muguru pārskrēja drebuļi. Kas tas tāds? Viņš lē­nām devās lidotājam pretī.

- Vai prece jums ir līdzi? - Zem taisna­jām, melnajām uzacīm aiz brillēm uz mirkli iemirdzējās aukstas acis. Tad tās atkal pa­slēpās aiz brillēm, jo pilots pagrieza galvu un aceņu stiklos uzplaiksnīja mēness gais­ma. Tagad vairs bija redzami tikai divi apa­ļi, spoži riņķi spīdīgās, melnās ādas ķiveres vidū.

- Jā, - vīrs no raktuvēm satraukti atbil­dēja. - Bet kur tad vācietis?

- Viņš vairāk šurp nelidos. - Abi baltie ri­puļi akli raudzījās kontrabandistā. - Esmu ABC. Un slēdzu šo kanālu.

Tas noteikti bija amerikānis, viņa balss skanēja cieti, neizteiksmīgi un izlēmīgi.

-Tā?

Kontrabandista roka kaut ko meklēja aiz krekla. Viņš izvilka mitro sainīti un pastie­pa to uz priekšu gluži kā upurdāvanu. Tā­pat kā skorpions pirms mēneša, arī viņš bi­ja sajutis sev virs galvas paceltu akmeni.

- Palīdziet man iepildīt degvielu!

Tā bija uzrauga balss, tam izrīkojot kūli- ju, bet kontrabandists steigšus metās pildīt pavēli.

Abi darbojās klusēdami. Kad tas bija pa­veikts un viņi atkal atradās uz zemes, kon­trabandists sajuta izmisīgas drosmes uz­plūdu. Viņš saņēmās, lai balss skanētu kā līdzvērtīgam partnerim, kā vīram, kurš zina spēles noteikumus un kontrolē stāvokli.

Vīrs ielūkojās koši zilajā tumsā, kur, uz­licis roku uz kāpnītēm, stāvēja lidotājs.

- Es visu apdomāju un baidos, ka…

Tad viņa balss aprāvās, lūpas atsedza zobus, mute pavērās un palika vaļā. Pāri lūpām pārvēlās tāds kā kliedziens, kā gār- dziens.

Ierocis lidotāja rokā norībēja trīs reizes.

- Ak! - kontrabandists padevīgi izdvesa. Atmuguriski nokritis putekļos, vīrs noraus­tījās un palika nekustīgi guļam.

- Ne no vietas! - tukšumā noskanēja ap­dullinoši skaļa pavēle, ko vairākkārt atbal­soja pastiprinātājs. - Jūs esat ielenkts! - Un ierūcās mašīnas motors.

Pilots negaidīja, lai tiktu skaidrībā, kam pieder balss. Viņš uzlēca uz kāpnēm. Kabī­nes durvis aizcirtās. Motors ierūcās, abu rotoru lāpstiņas sāka griezties, lēnām uzņemdamas apgriezienus, līdz virpuļoja kā divi sudraba apļi. Helikopters noraustī­jās un atrāvās no zemes, celdamies stāvus debesīs.

Lejā starp zemajiem krūmiem spēji no­bremzēja armijas auto, un Bonds steigšus ielēca zenītlielgabala dzelzs seglos.

- Uz augšu, kaprāli - viņš uzsauca vīram pie sviras. Pēc tam piespieda aci pie tē­mēkļa, vērdamies koordinātu tīklā, kamēr stobrs cēlās augšup pret mēnesi. Bonds at­brīvoja drošinātāju un noregulēja ieroci uz rokas vadību. - Atstājiet uz desmit! - viņš pavēlēja.

- Tās būs trasējošās lodes. - Virsniekam, kas atradās līdzās Bondam, rokās bija di­vas aptveres ar pieciem dzelteniem šāvi­ņiem katrā.

Bonds ar kājām sataustīja pedāļus. Ta­gad helikopters atradās tēmēkļa tīkliņa vi­dū.

- Tā turēt! - Bonds klusi norūca.