JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Tā varētu teikt, - Bonds atbildēja. - Ta­ču viņi rīkojas pietiekami uzmanīgi, lai šajā pasākumā netiktu iejaukta kuģniecība. Pa­klausieties, kas šeit rakstīts. - Bonds pacēla no galda oranžu kartīti. - 'Totalizators ūtru­pes formā," - viņš lasīja, - "derot par kuģa veikto attālumu, tiek rīkots bez kuģniecības piekrišanas, un tiek īpaši uzsvērts, ka kuģ­niecība no tā norobežojas. Kuģniecība nevē­las, lai smēķējamās telpas stjuarts vai kāds cits no kuģa komandas aktīvi piedalītos šajā spēlē vai tās organizēšanā." - Bonds palūko­jās augšup. - Vai skaidrs? - viņš piemetinā­ja. - Spēle ir pilnīgi pati par sevi, tā nepapil­dina valsts kasi. Klausieties tālāk: "Kuģnie­cība ierosina pasažieriem ievēlēt komiteju no saviem pārstāvjiem, kas visu noformulē­tu un iedziļinātos sīkumos. Smēķējamās tel­pas stjuarts varētu, ja viņam tiktu izteikts tāds lūgums un darba pienākumi atļautu, uzņemties ūtrupnieka palīga lomu, izsolot skaitļus, ja ievēlētajai komitejai būtu nepie­ciešams asistents."

- Varen jokaini, - Bonds piebilda. - Ja ga­dījumā rastos kādas domstarpības, atbildī­bu nāktos uzņemties komitejai vienai pašai. Un tagad paklausieties! Jo tieši ar šo punk­tu sākas noteikumi par iespējamajām nepa­tikšanām. - Bonds turpināja lasīt. - "Kuģ­niecība pievērš īpašu uzmanību Apvienotās Karalistes finansu nolikumam, kas prasa, lai čeki, kas izrakstīti par sterliņu mārci­ņām, būtu segti, turklāt ievērojot ierobežo­jumus mārciņu banknošu ievešanai Apvie­notajā Karalistē."

Bonds nometa kartīti uz galda.

- Tālāk ir tāpat, - viņš piemetināja un uzsmaidīja Tifānijai Keisai. - Raugiet, ja nopirkšu jums skaitli un jūs vinnēsiet div­tūkstoš mārciņu, summa tiks izmaksāta veselā kaudzē dolāru un mārciņu naudas­zīmju, kā ari čekos. Vienīgais veids, kā iz­lietot visu šo žūksni, ja pieņemam, ka visi čeki tiešām ir segti, par ko es šaubos, būtu ievest to Anglijā, paslēptu aiz zeķturiem. Un tādā gadījumā mēs atkal nodarbotos ar kontrabandu, un es kalpotu nelabajam.

Taču nelikās, ka uz jauno sievieti šie vār­di būtu atstājuši kādu iespaidu.

- Bandā bija kāds gangsteris, vārdā Aba- daba, - viņa sacīja. - Blēdīgs tips ar pār­gudru galvu, kurā atradās atbildes uz vi­siem jautājumiem. Viņš aplēsa likmes hi­podromu derībām, procentus reketam, skaitļus loterijām un daudz ko citu. Viņu dēvēja par "Skaitļu zemes burvi". Viņu gluži nejauši novāca Šulca slepkavības lai­kā, - Tifānija piebilda. - Manuprāt, jūs ari esat tāds Abadaba, kas runā bez mitas, lai nebūtu jāizdod nauda sievietes dēļ. Labi, - vi­ņa rezignēti paraustīja plecus. - Tad vis­maz izmaksājiet savai pavadonei vēl vienu "Stingeru".

Bonds pasauca stjuartu. Kad tas atkal aizgāja, Tifānija pieliecās Bondam tik tuvu klāt, ka viņas mati skāra virieša ausi, un klusi ierunājās: - īstenībā es to nemaz ne­gribu. Dzeriet jūs! Vēlos šovakar būt skaid­ra kā svētdienas rits. - Tifānija izslējās tais­nāk. - Un kāpēc šeit nekas nenotiek? - viņa nepacietīgi ieminējās. - Es gribu redzēt kaut ko interesantu.

- Tūlīt sāksies, - Bonds attrauca. Šajā brīdī arī ūtrupnieks skaļā balsī, lai pār­kliegtu telpā valdošo murdoņu, ierunā­jās.

- Un tagad, lēdijas un džentlmeņi, - viņš zīmīgi teica, - mēs esam nonākuši pie ļoti svarīga jautājuma. Kurš sola simt mārciņas par augšlauku vai apakšlauku? Mēs visi zi­nām, ka tas nozīmē iespēju izvēlēties augš­lauku, un man ir tāda nojauta, ka šovakar tā būs iecienitākā izvēle (smiekli), ņemot vē­rā labos laika apstākļus. Tātad - kurš sāks solīšanu ar simt mārciņām par augšlauku vai apakšlauku?

- Pateicos, ser! Un simt desmit, simt div­desmit un simt trīsdesmit. Paldies, kundze.

- Simt piecdesmit, - sacīja kāda virieša balss netālu no viņu galdiņa.

- Simt sešdesmit. - Šajā reizē runāja sie­viete.

Vīrietis vienmuļā balsī atsaucās:

- Simt septiņdesmit.

- Astoņdesmit! - sacīja kāds cits.

- Divsimt mārciņas.

Kāda pieskaņa runātāja balsī lika Bon­dam pagriezties un uzlūkot viņu.

Tas bija liela auguma vīrs ar uzblīdušu, neveselīgi bālu seju. Mazās, aukstās un tumšās acis nekustīgi blenza uz izsoles va­dītāja paaugstinājumu caur bifokālām bril­lēm. Šī vīra kakls bija teju vai tikpat plats kā viņa galva. Melno, sasvīdušo matu plūk­snainās sprogas atgādināja aļģes. Vīrs no­ņēma brilles, izvilka mutautu un sāka slaucīt sviedrus, sākot no kreisā vaiga, tad, augstu izslējis elkoni, no skausta, pēc tam roka atgriezās pie sejas, noslaucīja labo vaigu un beidzot arī pilošo degunu.

- Divsimt desmit, - kāds bilda.

Lielā vīra zods noļumēja, kad viņš pavēra sakniebto muti un ar skaidri jaušamu amerikāņu akcentu sacīja:

- Divsimt divdesmit.

Kas šajā cilvēkā bija tāds, ka Bonda galvā pēkšņi ieskanējās trauksmes zvans? Viņš uzmanīgi vērās platajā sejā, gara acīm pārlū­kodams smadzeņu apcirkņus, izvilkdams at­vilktni pēc atvilktnes, meklējot kādu pieturas punktu. Seja? Balss? Anglijā? Amerikā?

Neatradis atbildi, Bonds padevās un pie­vērsās otram virietim pie tā paša galdiņa. Atkal tā pati sajūta - it kā arī ar šo vāru jau būtu gadījies tikties. Pārsteidzoši jauna se­ja zem atpakaļ atķemmētiem gluži sirmiem matiem. Maigas, brūnas acis ar garām skropstām. Kopiespaids bija diezgan glīts, ja vien to neizbojātu gaļīgais deguns un platā mute ar plānajām lūpām, kas patla­ban bija pavērusies platā, tukšā smaidā.

- Divsimt piecdesmit, - tuklais neiz­teiksmīgi sacīja.

Bonds pievērsās Tifānijai.

- Vai kādreiz esat redzējusi tos abus? - viņš pajautāja, un jaunā sieviete pamanīja, ka Bonda pierē starp uzacīm parādījusies rūpju rieva.

- Nē, - Tifānija noteikti atteica, - bet iz­skatās, ka tie varētu būt no Bruklinas. Kā­dēļ jūs tā vaicājat? Vai viņi jums kādu at­gādina?

Bonds vēlreiz nopētīja abus vīriešus.

- Nē, - viņš šaubīgi atbildēja. - Nē, nedo­māju vis.

Telpā nošalca aplausi, izsolītājs atplauka un ar āmuru uzsita pa galdu.

- Lēdijas un džentlmeņi, - viņš uzvaras priekā paziņoja, - tas patiesi ir spožs piedā­vājums! Trīssimt mārciņas, kuras piedāvā tā apburošā dāma jaukajā, sārtajā vakar­kleitā! - Galvas pastiepās, kakli saspringa.

Bonds redzēja, kā mutes kustējās, jautāda­mas: "Kas viņa ir?" - Un tagad, ser, - ūt­rupnieks iesaucās, pagriezdamies pret res­nuļa galdiņu, - vai drīkstu nosaukt trīssimt divdesmit piecas mārciņas?

- Trīssimt piecdesmit, - atteica tuklais.

- Četri simti! - iespiedzās dāma sārtajā kleitā.

- Pieci simti! - Resnuļa balss bija neska­nīga, pilnīgi vienaldzīga.

Jaunā dāma sārtajā tērpā kaut ko dus­mīgi teica savam pavadonim, bet tas pēk­šņi izskatījās gaužām garlaikots. Viņš pār­tvēra izsolītāja skatienu un neuzkrītoši pa­purināja galvu.

- Vai neviens nepiedāvās vairāk par piec­simt mārciņām? - ūtrupnieks noprasīja. Viņš zināja, ka no šajā telpā sēdošajiem jau ir izspiedis visu iespējamo. - Pirmo­reiz! Otrreiz! - Noklaudzēja āmurs. - Pār­dots tur tam džentlmenim, un es uzskatu, ka viņš pelnījis aplausus! - Izsolītājs sāka aplaudēt, un pūlis paklausigi pievienojās, kaut gan droši vien labprātāk būtu plaukšķinājis jaunajai dāmai sārtajā tēr­pā.

Resnais vīrs par dažam collām pacēla sēžamvietu no krēsla, pēc tam atkal apsē­dās. Viņa spīdošajā sejā nemanīja nekādu prieku par aplausiem, un skatiens palika kā piekalts ūtrupniekam.