JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Un tagad mums, kā to prasa noteiku­mi, jāpavaicā šim džentlmenim, kuru lau­ku viņš izvēlēsies. (Smiekli.) Ser, vai vēla­ties augšlauku vai apakšlauku? - Izsolītāja balss skanēja ironiski. Jo šis jautājums bi­ja lieka laika tērēšana.

- Apakšlauku.

Ļaužu pilnajā smēķējamajā istabā iestā­jās kapa klusums. Pēc tam uzvirmoja bal­su murdoņa. Tāda atbilde nebija iespēja­ma. Jo visiem taču bija skaidrs, ka vīrs do­mājis augšlauku. Laiks ir lielisks. "Karalie­ne Elizabete" šobrīd traucas uz priekšu ar vismaz trīsdesmit mezglu lielu ātrumu stundā. Vai šis cilvēks zina kaut ko tādu, par ko citiem nav ne jausmas? Varbūt viņš uzpircis kādu uz komandtiltiņa? Vai tuvo­jas vētra? Vai kuģis būtu nomaldījies no kursa?

Ūtrupnieks pieklauvēja ar āmuriņu pie galda, pieprasīdams klusumu.

- Es lūdzu piedošanu, ser, - viņš sacī­ja. - Vai jūs tiešām runājāt par apakšlauku?

-Jā.

Izsolītājs atkal pieklaudzināja pie galda.

- Tādā gadījumā, lēdijas un džentlmeņi, mēs tagad varam pāriet pie augšlauka izso­les. Madame, - viņš pievērsās jaunajai dā­mai sārtajā kleitā, - vai jūs negribētu sākt ar savu piedāvājumu?

Bonds pagriezās pret Tifāniju.

- Tas tiešām ir dīvaini, - viņš novilka. - Kaut kas neredzēts. Jūra ir tik gluda kā spo­gulis. - Viņš paraustīja plecus. - Vienīgā at­bilde ir tāda, ka viņi kaut ko zina. - Tas to­mēr nelikās īpašas intereses vērts. - Laikam kāds viņiem kaut ko pastāstījis. - Bonds pa­griezās un palūkojās uz abiem vīriem, ļau­dams skatienam bezrūpīgi slīdēt tiem pāri. - Man liekas, ka tie abi interesējas par mums.

Tifānija pāri Bonda plecam paraudzījās turp.

- Patlaban neviens no viņiem uz mums neskatās, - meitene sacīja. - Es domāju, ka tie ir tikai divi dumiķi. Sirmais izskatās pēc muļķa, bet resnais kodī īkšķi! Viņi abi ir ķerti! Šaubos, vai vispār saprot, ko pērk! Viņi vienkārši ir visu saputrojuši.

- Kodī īkšķi? - Bonds noprasīja un iz­klaidīgi izvilka pirkstus caur matiem. Vi­ņam uzmācās kādas neskaidras atmiņas.

Ja Tifānija būtu ļāvusi Bondam izdomāt šo domu līdz galam, viņš droši vien būtu atcerējies. Taču Tifānija uzlika roku uz Bonda elkoņa un pieliecās tik tuvu, ka ma­ti skārās pie viņa sejas.

- Aizmirstiet to, Džeims, - viņa nomurmi­nāja. - Neprātojiet tik daudz par šiem stul­bajiem tipiem! - Viņas acis pēkšņi bija kļu­vušas dedzīgas un alkainas. - Man vairs negribas te palikt. Aizvediet mani uz kādu citu vietu!

Nesakot vairs ne vārda, viņi piecēlās no galdiņa un izgāja no trokšņainās smēķē­jamās telpas. Kāpjot lejā uz apakšējo klā­ju, Bonda roka apņēma Tifānijas vidukli, bet jaunās sievietes galva noslīga uz viņa pleca.

Tā viņi nonāca pie Tifānijas kajītes dur­vīm, taču tur viņa Bondu atstūma un de­vās tālāk pa kluso, klusi krakstošo gaiteni.

- Es vēlos ieiet pie jums, Džeims! - viņa paziņoja.

Bonds neko neatbildēja līdz brīdim, kad aiz viņiem aizvērās kajītes durvis, abi pie­vērsās viens otram un palika stāvam šīs mazās, brīnišķi intīmās un apbrīnojami anonimās telpas vidū. Un tikai tad Bonds spēja klusi pateikt: - Mana dārgā! - un ie­slidināja vienu roku Tifānijas matos, pa­griezdams viņas galvu tā, lai piekļūtu lū­pām.

Pēc brīža Bonds ar otru roku sataustīja Tifānijas kleitas aizmugurē rāvējslēdzi un atvilka to. Neatvirzīdamās no vīrieša, viņa izkāpa no tērpa, starp skūpstiem elsoda­ma:

- Es vēlos visu, Džeims. Visu, ko jūs jeb­kad esat darījis ar kādu meiteni. Tūlīt! Un ātri!

Bonds noliecās, aplika roku ap Tifānijas gurniem, paceldams viņu un maigi nogul­dīdams uz grīdas.

Pirmais, ko Bonds atcerējās, kad iezvanī­jās telefons, bija Tifānija, kura, pārlieku­sies viņam pāri, noskūpsta un saka: - Ne­guli uz kreisajiem sāniem, tajā pusē ir sirds, dārgumiņ. Sirdij tas nenāk pair labu. Tā var mitēties pukstēt. Pagriezies uz otru pusi! - Un viņš bija paklausīgi pagriezies uz otra sāna, aizmigdams tūlīt pēc tam, kad ar klikšķi aizkrita durvis. Tikai kādu mirkli vēl ausīs skanēja Tifānijas vārdu at­balss, Atlantijas okeāna nopūtas, un tad viņu maigi iežūžoja miegā viļņi, kuri aijāja kuģi savās rokās.

Tumšajā kajītē dusmīgi tarkšķēja tele­fons, tas turpināja zvanīt, līdz Bonds nola­mājās un pasniedzās pēc klausules. Kāda balss sacīja:

- Piedodiet, ka iztraucēju, ser. Runā te­legrāfa operators. Nupat jums pienāca šif­rēts ziņojums ar piezīmi "Ārkārtīgi steidza­mi". Nolasīt jums to vai nosūtīt lejā?

- Sūtiet lejā, lūdzu! - Bonds atteica. - Pal­dies jums.

Kas, pie velna, noticis? Viss nesen piere­dzētais, dedzība un kaislīgā mīlestība tika skarbi atbidītas otrajā plānā. Bonds iededza gaismu, izkāpa no gultas un, purinādams galvu, lai atgūtu prāta skaidrību, devās uz dušas kabīni.

Veselu minūti ļāvis ūdens strūklai sevi pātagot, Bonds noberzās, pacēla no grīdas bikses un kreklu un uzstīvēja mugurā.

Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm, Bonds paņēma telegrammu, apsēdās pie galda, aizdedza cigareti un apņēmīgi ķērās pie darba. Kad skaitļu stabiņi pamazām bi­ja pārvērtušies vārdos, Bonda acis samie- dzās, bet miesu pārklāja zosāda.

Telegrammu bija sūtījis štāba priekš­nieks. Tā vēstīja:

"PIRMKĀRT SLEPENĀ KRATĪŠANĀ SEI­JES BIROJĀ ATRASTS ZIŅOJUMS ABC NO KE AR PARAKSTU VINTERS PAR JŪSU UN KEISAS ATRAŠANOS UZ KLĀJA KOMATS LŪDZOT NORĀDĪJUMUS PUNKTS NOSŪ­TĪTA ABC PARAKSTĪTA ATBILDE AR PA­VĒLI LIKVIDĒT KEISU KOMATS CENA IR DIVDESMIT TŪKSTOŠI DOLĀRU PUNKTS OTRKĀRT IR PAMATS UZSKATĪT RUFUSU B SEIJI PAR ABC KOMATS KAS DAĻĒJI ATBILST VINA INICIĀĻIEM FRANCISKI PUNKTS TREŠKĀRT IESPĒJAMS IZSEKO­ŠANAS DĒĻ SEIJE VAKAR IZLIDOJA UZ PARĪZI UN PĒC INTERPOLA RĪCĪBĀ ESO­ŠAJĀM ZINĀM TĀLĀK DODAS UZ DAKĀRU PUNKTS ŠIS VIRZIENS SAKRĪT AR MŪSU PIEŅĒMUMU PAR DIMANTU IZCELSMI NO SJERRALEONES RAKTUVĒM KOMATS

TOS NOGĀDĀJOT PĀRI ROBEŽAI UZ FRANČU GVIĀNU PUNKTS MUMS IR AIZ­DOMAS PAR KĀDU SJERRALEONES ZOB­ĀRSTU KOMATS KURŠ TIEK NOVĒROTS PUNKTS CETURTKĀRT JUMS NEKAVĒJO­TIES JĀLIDO UZ BOSKOMBU SJERRA- LEONĒ PARAKSTS ŠP".

Bonds kādu mirkli palika sēžam savā krēslā kā sasalis. Piepeši viņam prātā uz­plaiksnīja visai draudīga dzejas rinda: "Tie teic - tas slikts, kurš atstājies. Tie mani dzen, man spārnos skriet."

Tātad kāds no Mirdzošās bandas ir uz klāja un ceļo kopā ar viņiem. Kurš? Kur?

Viņš pastiepa roku pēc telefona klausules.

- Mis Keisu, lūdzu.

Bonds dzirdēja savienojuma klikšķi un zināja, ka iezvanās pie Tifānijas gultas no­vietotais telefons. Pirmoreiz. Otro. Trešo. Vēl vienu reizi. Bonds nometa klausuli un, izskrējis gaiteni, ātri devās uz Tifānijas ka­jīti. Nevienas dzīvas dvēseles. Tukšums. Gultā neviens nebija gulējis. Kajītē dega gaisma. Tifānijas vakara somiņa mētājās uz paklāja pie durvīm, tās saturs bija izkai­sīts turpat līdzās. Skaidrs, ka viņa bija ie­nākusi kajītē. Aiz durvīm varēja būt noslē­pies vīrietis. Iespējams, viņai iesists pa gal­vu. Un tālāk?

Iluminatori bija ciet. Bonds ielūkojās vannasistabā. Nekā.

Bonds stāvēja kajītes vidū un aukstasi­nīgi pārdomāja stāvokli. Ko šādā gadijumā būtu darījis viņš pats? Pirms nogalināša­nas droši vien gribētu uzdot viņai jautāju­mus. Noskaidrot, ko viņa zina, ko ir kā­dam pateikusi, kas par tipu ir tas puisis Bonds. Pratināšanu būtu vislabāk izdarīt paša kajītē, jo tur neviens netraucētu. Ja pa ceļam viņus kāds pamanītu, Bonds ti­kai piemiegtu aci un pašūpotu galvu. "Šo­vakar dzerts mazliet par daudz šampanie­ša. Nē, paldies, palīdzēt nevajag, es pats tikšu galā." Bet kurā kajītē? Cik tālu līdz tai jāiet?