JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Vai ieradāties, lai kļūtu par ceturto ša­jā spēlē?

Resnis, izmeties kreklā ar garām pie­durknēm, sēdēja uz krēsla, pagriezis vienu sānu pret tualetes galdiņu un viņa mazās ačeles nosvīdušajā sejā spīdēja. Tieši res­nim pretī, ar muguru pret Bondu, uz zema, ar audumu apvilkta soliņa sēdēja Tifānija Keisa. Viņa bija gandrīz kaila, ģērbusies vienīgi niecīgās miesaskrāsas biksītēs. Tifā­nijas ceļgalus resnis bija iespiedis starp sa­viem stilbiem. Jaunās sievietes bālajā sejā, kura bija pavērsta pret Bondu, vīdēja sar­kani plankumi. Tifānijas acis likās tik izmi­sīgu baiļu pilnas kā slazdā notvertam dzīvniekam, bet mute bija izbrīnā pavēru­sies.

Sirmais zvilnēja vienā no gultām. Tagad viņš bija paslējies uz elkoņa, bet otru roku aizbāzis aiz krekla, taustīdamies pēc ieroča pleca maksti. Viņš uzlūkoja Bondu bez jeb­kādas ziņkārības, tikai mute bija savilkusies neizteiksmīgā, platā smaidā. No mutes kā čūskas mēle rēgojās koka zobu bakstāmais.

Bonda ierocis tēmēja neitrālā telpā starp abiem zeļļiem.

Kad viņš ierunājās, balss skanēja klusi un saspringti.

- Tifānij, - Bonds lēni un skaidri sacīja, - nometies uz ceļiem. Virzies prom no šī cil­vēka! Ar noliektu galvu. Līdz kajītes vidum.

Bonds neskatījās, kā viņa izpilda pavē­les, bet turpināja uzmanīt abus gangste­rus.

Tagad Tifānija vairs neatradās tur, kur viņai būtu iespējams trāpīt.

- Esmu te, Džeims. - Viņas balss cerībās un satraukumā drebēja.

- Ej uz vannasistabu! Aizbultē durvis! Ie­kāp vannā un apgulies tur!

Šoreiz Bonda skatiens īsu mirkli pakavē­jās pie Tifānijas, lai redzētu, vai viņa pa­klausa. Jaunā sieviete bija piecēlusies un pagriezusies pret viņu. Bonds aplūkoja sar­kanos, plaukstas sitienu atstātos planku­mus uz viņas sejas un baltās ķermeņa ādas. Tad viņa paklausīja, un vannasista- bas durvis noklikšķēdamas aizvērās.

Tagad Tifānija bija drošībā - vismaz no lodēm. Un viņa nebūs turpmāko norišu lie­ciniece.

Attālums starp abiem vīriem bija apmē­ram pieci jardi, un Bonds apsvēra, vai tie varētu kustēties pietiekami ātri, lai spētu tikt ar viņu galā. Ar šādiem zeļļiem bija jāuzmanās, jo pat īsajā sekundes daļā, ka­mēr viņš nošautu vienu, otrs pagūtu pa­celt ieroci un izšaut. Kamēr viņa ierocis klusēja, tas vēl bija drauds abiem gangste­riem. Taču līdz ar pirmo izšauto lodi stāvoklis mainīsies. Tad viņu varēs apdrau­dēt otrs zellis.

- Četrdesmit astoņi, sešdesmit pieci, as­toņdesmit seši!

Tā bija variācija no amerikāņu futbolā lietotajiem signāliem - viena no piecdesmit kombinācijām, kuras šie tipi neapšaubāmi bija praktizējuši tūkstošiem reižu. Resnis šos skaitļus kā spļautin izspļāva un tajā pašā mirklī nometās guļus uz vēdera, un ar roku sniedzās pēc šaujamā.

Vienlaikus ar viņu vīrs, kurš gulēja gul­tā, pārmeta kājas pār tās malu un pagrie­zās pret Bondu sāniski. Viņa roka ar ieroci jau iznira no azotes.

- Plaukt!

Bonda ieroča raidītais šāviens tikai klusi nobūkšķēja. Tieši zem sirmo matu cekula atvērās mazs, apaļš caurums.

- Bum! - atbildēja mirušā vāra pistole, jo viņš vēl bija pamanījies nospiest gaili, un lode ieurbās gultā turpat blakus līķim.

Resnis, kas gulēja uz grīdas, neganti ie­bļāvās. Viņš lūkojās augšup Bonda pistoles vienīgajā melnajā acī, kuru interesēja vie­nīgi vieta, kurā - no daudzajiem šī tuklā ķermeņa kvadrātcentimetriem - izurbt pir­mo caurumu.

Rešņa ierocis, pacelts tikai Bonda ceļga­lu augstumā, velti tēmēja tukšajā telpā starp ieplestajām kājām uz balti krāsoto metāla sienu.

- Met to projām!

Atskanēja kluss bunkšķis, kad ierocis nokrita uz paklāja.

- Celies augšā!

Resnis uzslējās stāvus, blenzdams Bon­dam acīs ar tādu skatienu, kā tuberkulo­zes slimnieks raugās uz savu mutautu, ku­rā pamanījis pierādījumu paša baiļpilna- jām aizdomām.

- Apsēdies!

Vai tiešām rešņa acīs pazibēja atvieglo­jums? Bonds saspringa gluži kā kaķis, kas uzmana medījumu.

Resnis lēnām pagriezās un pacēla rokas virs galvas, kaut gan Bonds nebija viņam licis to darīt. Gangsteris paspēra divus so­ļus līdz krēslam un tad atkal lēni pagrie­zās. it kā grasīdamies apsēsties.

Viņš stāvēja, pavērsies ar seju pret Bon­du un gluži nepiespiesti ļāva rokām noslī­dēt gar sāniem. Tad abas rokas, it kā atpū­tušās, sāka celties atpakaļ augšā, un labā veiklāk nekā kreisā. Pēkšņi tās pirkstgalos kā balta liesma uzplaiksnīja metamais na­zis.

Tajā pašā mirkli ceļu uzsāka lode, abi nāves vēstneši gaisā palidoja viens otram garām, un abi vīri reizē samiedza acis, kad tie trāpīja mērķī.

Taču resnais vīrs savējās vairs neatvēra, redzokļi nozuda aiz plakstiem, atstājot re­dzamus vairs tikai acu baltumus, viņš at­krita atpakaļ, tverdams pie sirds, kamēr Bonda acis bez kāda izbrīna aplūkoja tum­šu traipu, kurš pletās aizvien platāks viņa krekla auduma krokās ap naža rokturi.

Tad krēsls zem resnuļa ar brīkšķi salūza un sabruka, bet ķermenis nobūkšķēdams nokrita uz grīdas.

Bonds palūkojās turp, bet pēc tam pa­griezās uz atvērtā iluminatora pusi.

Kādu brīdi viņš stāvēja, pagriezis kajītei muguru un raudzījās uz aizkariem, kuri tikko jaušami šūpojās. Ievilka plaušās gai­su un ieklausījās ausij tīkamajās skaņās, ko radīja ūdens tur, ārpasaulē, kas vēl aiz­vien piederēja viņiem ar Tifāniju, bet diviem pārējiem vairs ne. Pavisam lēni saspringtais ķermenis un nospriegotie nervi atslāba.

Pēc brītiņa Bonds izrāva nazi no krekla krokām. Pat nepaskatījies uz to, viņš pa­sniedzās, atvilka aizkaru un izmeta nazi tumsā. Tad, joprojām raudzīdamies ārā, mie­rīgajā naktī, uzlika beretai drošinātāju un, kaut gan roka pēkšņi šķita smaga kā svins, lēnām aizbāza ieroci atpakaļ aiz bikšu jostas.

Gandrīz vai negribīgi Bonds pievērsās iz­demolētajai kajītei. Viņš domīgi aplūkoja šo postu un automātiski noslaucīja rokas gar sāniem. Pēc tam piesardzīgi laipoja cauri kajītei uz vannasistabu.

- Tas esmu es, Tifānij, - Bonds ierunā­jās nogurušā, neizteiksmīgā balsī un atvēra durvis.

Tifānija nebija dzirdējusi viņa balsi. Jau­nā sieviete gulēja tukšajā vannā ar seju le­jup, aizsegusi ausis ar rokām. Arī tad, kad Bonds pa pusei bija izcēlis Tifāniju no van­nas un apskāvis, viņa joprojām nespēja no­ticēt notikušajam, tikai piespiedās cieši klāt un lēni aptaustīja Bonda seju un ple­cus, lai pārliecinātos, ka tas patiešām ir viņš un neskarts.

Bonds saviebās, jo Tifānijas roka bija pieskārusies ievainotajam sānam, un viņa atrāvās nost, lai ieskatītos vīrieša sejā. Pēc tam pavērās uz saviem asiņainajiem pirk­stiem un tumšsarkano kreklu.

- Ak Dievs, tu esi ievainots, - Tifānija ne­skanīgi sacīja un, tūlīt pat aizmirsusi pati savus šīs nakts baisos piedzīvojumus, no­vilka Bondam kreklu un izmazgāja brūci. Sagriezusi dvieli strēmelēs ar žileti, kas vēl nesen bija viena mirušā vīra skuvekļa sa­stāvdaļa, viņa pārsēja ievainojumu.

Tifānija vēl joprojām neko nejautāja. Bonds savāca uz grīdas izmētātās drēbes, iedeva tās jaunajai sievietei un pieteica ne­nākt ārā, kamēr viņš to pasauks, bet pa to laiku noslaucīt visus priekšmetus, kuriem gadījies pieskarties, lai nepaliktu pirkstu nospiedumi.

Tifānija stāvēja un lūkojās Bondā staro­jošām acīm. Bonds noskūpstīja viņu uz lū­pām, taču sieviete joprojām klusēja.

Bonds iedrošinoši uzsmaidīja un, cieši aizvēris aiz sevis vannasistabas durvis, de­vās atpakaļ uz kajīti. Viņš ķērās pie darba apdomīgi un precīzi, ik pa brīdim apstāda­mies un pirms ikvienas kustības ar liet­pratīgu aci novērtēdams, vai aina šķitīs pietiekami pārliecinoša detektīviem, kuri pēc piestāšanas Southemptonā uzkāps uz kuģa.