JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Pa kluso gaiteni skriedams atpakaļ uz savu kajīti, Bonds ieskatījās pulksteni. Trīs. Tifānija bija izgājusi no viņa kajītes pēc diviem. Vai vajadzētu piezvanīt uz kap- teiņtiltiņu? Vai sacelt trauksmi? Sāksies kņada ar nevajadzīgu skaidrošanos un aiz­domām. "Dārgais ser, tas izklausās neie­spējami." Viņu mēģinās nomierināt. "Pro­tams, ser, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos." Pieklājīgs seržants, kurš klusībā domās, ka tās ir tikai dzēruma ķildas un mīlētāju nesaskaņas. Varbūt pat nosprie­dīs, ka viņš mēģina aizturēt kuģi, lai totali­zatorā vinnētu tie spēlētāji, kuri likuši uz apakšlauku.

Apakšlauks! Cilvēks aiz borta! Kā tad! Tas ir iemesls, lai kuģis aizkavētos!

Bonds aizcirta savas kajītes durvis un metās meklēt pasažieru sarakstu. Bija jāatrod Vinters. Lūk, kur viņš bija! 49. kajī­tē uz A klāja. Tieši vienu stāvu zemāk. Un pēkšņi Bonda galvā viss nostājās savās vie­tās. Vinters. Vints un Kids. Profesionālie slepkavas. Vīri kapucēs. Viņš vēlreiz ielū­kojās sarakstā. Kiteridžs. Ari A 49. Sirmais un resnulis. Tie abi taču bija jau lidmašī­nā. "Mana asinsgrupa ir B". Tifānijas slepe­nie pavadoņi. Un Leitera apraksts. "Vintu dēvē par Tricekli, jo viņš baidās no ceļoju­miem." Un vēl: "Kādu dienu tā kārpa viņu iegāzīs." Sarkanā kārpa uz īkšķa pirmās lo­cītavas. Šī roka turēja revolveri pie Tinkšķa Bela galvas. Un Tifānija teica, ka tie abi esot ķerti un resnis kodījot īkšķi! Abi slep- kavnieki smēķējamajā istabā gribēja vēl ie­dzīvoties no sava upura nāves. Sieviete aiz borta. Anonīmi sacelta trauksme gadījumā, ja sardze kuģa pakaļgalā neko nepamanī­tu. Kuģis apstātos, pagrieztos, notiktu meklēšana. Un slepkavas saņemtu vēl lie­kas trīstūkstoš mārciņas.

Vints un Kids. Slepkavas no Detroitas bandas.

Bonda prātā atausa dažādas ainas, pēc šīs atskārsmes tās sāka joņot kā karuselī. Vēl gara acīm turpinādams tās skatīt, Bonds atvēra savu diplomāta portfeli un izņēma no slepenā nodalījuma klusinātāju.

Izvilcis aiz krekla aizbāzto beretu, atvilk­tnes dibenā sataustīja aptveri, pārbaudīja tās saturu un uzskrūvēja stobram klusinā­tāju, tajā pašā laikā apsvērdams tālāko rī­cību un pārdomādams iespējamās darbī­bas.

Bonds sameklēja kuģa plānu, ko bija saņēmis kopā ar biļeti. Izklājis plānu uz galda, viņš uzvilka zeķes. A 49. Tā atro­das tieši zem viņa kajītes. Vai bija kāda iespēja izšaut atslēgu un tikt klāt šiem ti­piem, kamēr tie vēl nebūtu paguvuši viņu novākt? Praktiski nekādas. Durvis droši vien ir ne tikai aizslēgtas, bet ari aizbultē­tas. Varbūt paņemt līdzi cilvēkus no kuģa komandas - ja izdotos kādu pārliecināt, ka Tifānijai draud briesmas. Kamēr tiks atvērtas durvis un skanēs: "Atvainojiet, ser," šie zeļļi izdabūs Tifāniju pa ilumina­toru, bet pēc tam nevainīgi lasīs vai spē­lēs kārtis un brīnīsies: "Kāpēc tāds trok­snis?"

Bonds aizbāza ieroci aiz jostas un plaši atvēra vienu no abiem iluminatoriem. Tad izspraucās tam cauri līdz pat viduklim un ar atvieglojumu atklāja, ka viņa rīcībā ir vēl vismaz colla brīvas telpas. Viņš izstiepa kaklu, vērdamies lejup, un tieši zem sevis ieraudzīja divus nespodri apgaismotus ap­ļus. Cik tālu tie bija? Apmēram astoņas pē­das. Nakts joprojām bija mierīga. Vējš ne­pūta, un Bonds atradās tumšajā kuģa pu­sē. Jāšaubās, vai no kapteiņa tiltiņa kāds varētu viņu pamanīt. Vai kāds no abiem tās kajītes iluminatoriem būs vaļā?

Bonds ieslīdēja atpakaļ kajītē un norāva no gultas palagu. Nāksies to pārplēst uz pusēm, lai virve iznāktu pietiekami gara. Ja šis pasākums izdosies, tad varēs pa­ņemt palagu no kajītes A 49, lai stjuarts pēc tam tiek skaidrībā, kas ar to lēcies. Ja neizdosies, tad nekam vairs nebūs nozī­mes.

Bonds savija palaga strēmeles virvē. Šķi­ta, ka tai vajadzētu izturēt. Siedams vienu virves galu pie iluminatora eņģēm, Bonds pavērās pulkstenī. Kopš brīža, kad viņš iz­lasīja šifrēto ziņojumu, bija aizritējušas ti­kai divpadsmit minūtes. Vai tas būtu pā­rāk ilgs laika sprīdis? Bonds sakoda zobus, izritināja virvi gar kuģa sānu un tad - ar galvu lejup - izrāpās pats.

Nedomāt. Neraudzīties lejup. Un arī aug­šup. Neņemt vērā mezglus. Lēnām un pie­sardzīgi, sprīdi pa sprīdim.

Nakts vējš maigi šūpoja viņu, ik pa brī­dim viegli uzgrūzdams melnajām kniedēm kuģa korpusā, kamēr tālu lejā dobji dunēja un elsoja okeāns. Kaut kur augstāk vējš jau piktāk raustīja takelāžu, un vēl aug­stāk - ap abiem mastiem - lēnām dejoja zvaigznes.

Vai vējš viņu nenoraus, vai palagi iztu­rēs? Vai neuznāks reibonis? Vai rokas iztu­rēs auguma svaru? Tikai nedomāt par to. Neprātot par šo milzu kuģi, par badaino ūdeni lejā, par lielo dzenskrūvi, kas to vien gaida, lai sašķēlētu viņu gabalos. Labāk iz­tēloties sevi par puiku, kas rāpjas lejā no ābeles. Tas ir tik vienkārši un tik droši, un nokrist var vienigi dārza zālitē.

Bonds izmeta no prāta visas citas do­mas un pievērsa uzmanību savām rokām, kuras nācās sargāt, jo nelīdzenā krāsas kārta uz kuģa korpusa jau bija nobrāzusi ādu no pirkstu kauliņiem. Kājas šķita jū­tīgas kā antenas, taustīdamās pēc ilumi­natora.

Tur. Labās kājas pirkstgali bija sataus­tījuši rāmi. Tikai mierīgi. Jābūt pacietī­gam un ar pēdām jātaustās tālāk. Ilumi­nators izrādījās vaļā, lielais misiņa aizbīd­nis - atbīdīts. Pret Bonda zeķi berzējās audums, tātad bija aizvilkts aizkars. Viņš varēja doties tālāk. Jo mērķis bija pavi­sam tuvu.

Vēl divi roku tvērieni, un Bonda seja jau bija iluminatora līmenī, viņš varēja satvert ar roku metāla rāmi, tā pārnesot uz to daļu svara no baltās, nedrošās virves un sagā­dājot vienai un pēc tam ari otrai rokai ilgo­to atpūtu, jo muskuļi, turot visu ķermeņa svaru, jau krakšķēja no sasprindzinājuma.

Mirkli atvilcis elpu, viņš lēnām gatavojās iespraukties pa iluminatoru, ar vienu roku taustīdamies pēc ieroča.

Lūkodams nedomāt par to, ka viņam jā­karājas pie "Karalienes Elizabetes" korpusa kā mušai, Bonds vēroja līgani plīvojošo aiz­karu un centās sadzirdēt, kas notiek ka­jītē, pūlēdamies neklausīties viļņu čaloņā, savā smagajā elpā un skaļajos sirdspuk­stos.

Mazajā telpā bija dzirdama apslāpēta murdoņa. Vīrieša balss pateica dažus vār­dus. Tad sievietes balss iekliedzās:

-Nē!

Pēc tam mirkli valdīja klusums, tad noplīkšķēja pļauka. Tā bija tik skaļa kā pistoles šāviens, un Bonda augums rāvās uz priekšu, triekdamies cauri iluminato­ram ar tādu sparu, it kā viņš būtu iešūpo­jies tauvā.

Lidojot cauri trīs pēdas platajam lodzi­ņam, Bonds, ar kreiso roku aizsedzis galvu un labajā - cieši satvēris ieroci, lūkojās, kur atrodas viņa pretinieki.

Uzgrūdies ceļasomai, kas atradās zem iluminatora, viņš apmeta kūleni un ātri uz­lēca kājās, pieliekdamies un nostādamies ar muguru pret iluminatoru. Viņa pirkstu kauliņi bija balti no sasprindzinājuma, ar kādu roka sažņaudza beretu, un lūpas sakniebās tievā, gaišā līnijā.

Ledus pelēkās acis samiedzis, Bonds pa­vērās apkārt. Viņa ieroča melnais, strupais stobrs mērķēja tieši starp abiem apstulbu­šajiem vīriem.

- Viss kārtībā, - Bonds noteica, izslieda- mies visā augumā.

Tas bija stāvokļa novērtējums. Jo situ­ācijas noteicējs šajā brīdī bija Bonds, un to nepārprotami paziņoja viņa ierocis.

- Kurš jūs sauca? - resnis noprasīja. - Jums nav šeit ko darīt.

Vīra mierīgā balss apliecināja, ka viņam ir lielas pašsavaldības rezerves. Nekādu baiļu. Pat izbrina nebija.