Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Pašās vasaras beigās sākās vīnogu novākšana. Visa gada laikā vīnogulājus uztver kā ainavas sastāvdaļu, bet tikai tad, kad laiks ogas novākt, cilvēks atceras iepriekšējo notikumu gaitu. Vīn­ogulāji ziemā izskatās kā miruši, gluži kā daudzi rindā novietoti krastā izskalotie koki; tad pienāk pavasara diena, kad uz ikviena vīnogulāja vērojams pirmais zaļais spīdums, kad atritinās katra mazā, trauslā, robotā lapiņa. Tad lapas kļūst lielākas un noka­rājas pār vīnstīgām kā zaļas plaukstas, kas sildās saules kar­stumā. Vēlāk uz katra zarainā kātiņa sāk parādīties vīnogas kā sīki mezgliņi; tās pamazām aug lielākas un saules gaismā kļūst apaļas, kamēr sāk atgādināt dzeltenzaļas savāda jūras bries­moņa olas. Tad pienāk laiks vīnogulāju mazgāšanai. Vienmēr pacietīgie ēzeļi mazos koka rateļos atvelk uz vīna dārziem lielas mucas ar kaļķi un vara sulfātu. Ierodas smidzinātāji, kurus uni­formas padara līdzīgus citplanētiešiem: aizsargbrilles un mas­kas, pie muguras piestiprinātas lielas skārda kannas ar gumijas šļūtenēm, lokanām kā ziloņa snuķis, pa kurām plūst šķidrums. Maisījums ir tik zils, ka liek kaunā gan debesis, gan jūru. Tas ir zilums, destilēts no visa zilā, kas vien ir pasaulē. Tvertnes tiek piepildītas, un smidzinātāji virzās cauri vīnogulāju kruzuļai­najām birztalām, pārklādami katru lapu, ietīdami katru zaļo vīnogu ķekaru zilganā miglā. Zem šā sargājošā, zilā paklāja vīnogas piebriest un nogatavojas, kamēr visbeidzot pašā vasa­ras tveicē tās ir gatavas noplūkšanai un sulas izspiešanai.

Vīnogu novākšana bija tik svarīga, ka gluži dabiski kļuva par ciemošanās, pikniku un svinību laiku - to laiku, kad cil­vēki velk laukā iepriekšējā gada vīnu un nododas apcerei.

Misters Stavrodakis - mazs, izdēdējis vīriņš ar badā pami­ruša bruņurupuča fizionomiju, kuram piederēja villa un vai­rāki lieli vīna dārzi salas ziemeļu daļā, bija mūs ielūdzis uz vīn­ogu novākšanu. Viņš bija cilvēks, kas dzīvoja tikai savam vīnam un uzskatīja, ka vīns ir vissvarīgākā lieta pasaulē, tāpēc arī viņa ielūgums tika piesūtīts ar pasākumam atbilstošu svinīgumu un ģimenē tikpat svinīgi saņemts. Ielūguma zīmītē, kas bija nodru­kāta ar tīrā vara iespiedformu - ar maziem kruzulīšiem un izgreznojumiem, kuri atgādināja dzelzī kaltu ornamentu, viņš bija piebildis: "Laipni lūdzu ieaicināt arī draugus, kas, pēc jūsu domām, varētu gūt no pasākuma baudu."

Brīnišķīgi, - Larijs iesaucās. - Domājams, ka viņam ir la­bākais vīna pagrabs visā Korfu.

Nu, ja tu tā vēlies, domāju, ka mēs varētu iet, - māte šau­bīdamās noteica.

Protams, ka es tā vēlos, - Larijs apgalvoja. - Iedomājies visu to vīnu. Ziniet, ko es teikšu - mēs noīrēsim benzina [20] un sa­rīkosim ballīti.

Ak, jā! - Margo dedzīgi atsaucās. - Viņa īpašumā ir tā burvīgā pludmale. Mums jāpaspēj vēl vairāk izpeldēties, pirms vasara ir galā.

Mēs varam ielūgt Svenu, - Larijs ierosināja. - Līdz tam laikam viņam vajadzētu būt atpakaļ. Un mēs ielūgsim līdzi arī Donaldu un Maksu.

Un Teodoru, - piebalsoja Leslijs.

Larij, mīļais, - māte aizrādīja, - tas vīrs vienkārši ielūdz mūs pavērot, kā tiek izspiestas viņa vīnogas vai ko nu viņi tur

dara. Tu nevari nemt līdzi veselu baru cilvēku.

Viņš savā vēstulē saka, lai mēs ielūdzam visus draugus, ko vien vēlamies, - Larijs atgādināja.

Jā, bet visu cirku tu nevari ņemt līdzi, - māte neatlaidās. - Kā tas nabaga vīrs mūs visus paēdinās?

Nu, to var vienkārši nokārtot, - Larijs atteica. - Uzraksti viņam, ka mēs paši ņemsim līdzi ēdienu.

Es pieņemu - tas nozīmē, ka man tas jāpagatavo? - māte noprasīja.

Muļķības, - Larijs nenoteikti atbildēja. - Vienkārši pa­ņemsim līdzi dažas karbonādes vai kaut ko tādu un izcepsim ugunskurā.

Es gan zinu, ko tas nozīmē, - māte teica.

Ak, tu taču noteikti to vari kaut kā noorganizēt, - Larijs apgalvoja. - Man tas liekas pavisam vienkārši izdarāms.

Labi, - māte negribīgi piekrita, - es no rīta apspriedīšos ar Spiro, un tad redzēsim, ko varu darīt.

Rezultātā māte sacerēja misteram Stavrodakim piesardzīgu vēstuli, kurā pavēstīja, ka mēs ar prieku pieņemam viņa ielūgu­mu un ieradīsimies kopā ar dažiem draugiem. Mēs ņemsim līdzi paši savu pārtiku un sarīkosim pludmalē pikniku. Misters Stavrodakis atsūtīja vēl vienu ornamentiem greznotu zīmīti, kurā izteica sajūsmu par mūsu laipnību un apstiprināja, ka ļoti gaidot tikšanos. Viņš piebilda: "Lūdzu, ierodieties neapģērbti, jo pasākumam ir ģimenisks raksturs." Šī frāze mūs visus sā­kumā pamatīgi apstulbināja, jo viņš bija pārliecināts vecpuisis, tomēr beidzot sapratām, ka vecais vīrs to burtiski pārtulkojis no franču valodas [21] .

Mūsu kompānijā galu galā ietilpa Donalds un Makss, Teo­dors, Kralevskis, Svens, kurš pašā pēdējā mirklī bija ieradies no Atēnām, Spiro un ģimene. Mēs sapulcējāmies pusseptiņos no rīta pilsētā uz iegrimušajām kāpnēm aiz karaļa pils, kur mūs gaidīja drukna, svaigi nokrāsota benzina, kas, mūs sveicinot, šūpojās sīkos vilnīšos. Tikšana uz klāja aizņēma zināmu laiku. Mums bija neskaitāmi grozi ar ēdamo un vīnu, virtuves piederu­mi un mātes milzīgais lietussargs, bez kura viņa vasaras mēnešos atteicās doties ceļā. Tad Kralevskim, kas klanījās un starojoši smaidīja, katrā ziņā vajadzēja ceremoniāli sniegt roku mātei un Margo, lai viņas tiktu uz klāja.

Tagad piesardzīgi. Nepaklūpiet. Tā ir labi! - viņš atkārtoja, pavadīdams viņas uz benzina ar tādu galantumu, ar kādu dodžs iesēdina gondolā savu jaunāko mīļāko.

Par laimi, - Teodors ierunājās, vērīgi lūkodamies zilajās debesīs no savas mīkstās platmales apakšas, - par laimi, izska­tās, ka būs… ēēē… ziniet, jauka diena. Es par to priecājos, jo, kā jums zināms, mani satrauc pat vissīkākā viļņošanās.

Svens, kāpdams laivā, zaudēja līdzsvaru un gandrīz iemeta jūrā savu dārgo akordeonu, taču Maksa garā roka to izglāba no nāves ūdenī. Beidzot mēs visi bijām iekāpuši. Benzina tika atgrūsta no krasta, motors sāka darboties, un mēs devāmies ceļā. Bālajā, pērļu pelēkajā rīta karstuma dūmakā pilsēta izska­tījās kā celta no ļodzīgiem bērnu rotaļu klucīšiem. Bālos krēm- krāsas, brūnos, baltos un ciklamenu sārtos toņos krāsoto augsto, senatnīgo venēciešu stila māju viegli apdrupušo fasāžu kontūras karstuma dūmakā bija izplūdušas un atgādināja iztriepušos pasteļu zīmējumu.

Dzīve okeāna viļņos! - Kralevskis iesaucās, dramatiski ie­elpodams silto, rāmo gaisu. - Tā ir labi!

Kaut arī jūra izskatās tik mierīga, - Teodors turpināja bažī­ties, - es domāju, tomēr ir viegla - gandrīz nemanāma - viļņo­šanās.

Kādas muļķības, Teodor! - Larijs teica. - Tu varētu uzlikt līmeņrādi uz šis jūras, un pat burbulītis nepakustētos.

Vai mattei ir ērti? - Makss mīļi apjautājās.

O jā, mīļais, paldies, pavisam ērti, - viņa atbildēja, - vienīgi es mazliet uztraucos. Es neesmu droša, vai Spiro nav aizmirsis ķiplokus.

Neuztraucās, misis Darels, - Spiro atsaucās, sadzirdējis vi­ņas piezīmi. - Es dabūjus visas lietas, ko jūs lika man nopirkts.

Svens, ārkārtīgi rūpīgi izpētījis akordeonu, lai pārliecinātos, ka tam nekas ļauns nav atgadījies, tagad piesprādzēja to un iz­mēģinot pārlaida pirkstus pāri taustiņiem.

Uzmundrinoša jūrnieku dziesma, - Donalds iesaucās, - tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jo-ho-ho un pudele ruma!