Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Ja vien tu paliksi dzīvs, - Leslijs teica. - Apklusti jel, Margo, tu tikai visu padari ļaunāku. Tu to nolādēto lopu izaicini.

Es drīkstu kliegt, ja gribu! - Margo sašutusi atcirta.

Ģimene izbailēs uzvedās tik juceklīgi, ka pat nedeva man

iespēju paskaidrot. Es centos to darīt. Teicu, ka, pirmkārt, Pavlo nav mans un, otrkārt, viņš ir piejaucēts kā suns un pat mušai nenodarīs pāri.

Divi paziņojumi, kuriem es atsakos ticēt, - Larijs piezīmēja. - Tu to nočiepi kādā atbaidošā cirkā. Mums ne tikai izšķetinās zarnas, bet arī arestēs mūs par zagtas mantas glabāšanu.

Nu, nu, mīļais, - māte pārtrauca. - ļauj Džerijam paskaidrot.

Paskaidrot? - Larijs noprasīja. - Paskaidrot? Kā gan lai iz­skaidro sasodīti milzīgu lāci viesistabā?

Es teicu, ka šis lācis pieder čigānam, kuram ir runājoša Galva.

Ko tu ar to gribi teikt, - runājoša galva? - Margo noprasīja.

Paskaidroju, ka tā ir no ķermeņa atdalīta galva, kas runā.

Tas puika ir jucis, - Larijs ar pārliecību paziņoja. - Jo ātrāk viņu izmeklēs, jo labāk.

Visa ģimene tagad bija saspiedusies vienā drebošā pulciņā istabas tālākajā stūrī. Es paziņoju, ka stāstu baltu patiesību un, lai to pierādītu, likšu Pavlo dejot. Es paņēmu no galda gabalu kūkas, iebāzu pirkstu riņķī pie Pavlo uzpurņa un devu tās pašas pavēles, ko viņa saimnieks. Kāri koncentrējis skatienu uz kūku, Pavlo izslējās un dejoja kopā ar mani.

Oooo, paskat! - Margo iesaucās. - Paskat! Viņš dejo!

Pat ja viņš uzvestos kā vesels kordebalets, mani tas neaiz­rauj, - Larijs paziņoja. - Es gribu, lai tas nolādētais lops no še­jienes pazūd!

Es izstūmu kūku cauri Pavlo uzpurnim, un viņš ņēmās to kāri čāpstināt.

Viņš nudien ir visai jauks, - māte atzina, sakārtodama brilles un ar interesi vērodama Pavlo. - Atceros, reiz manam brālim Indijā piederēja lācis. Ļoti jauks mājdzīvnieks.

Nē! - Larijs un Leslijs reizē iesaucās. - Viņš to nepaturēs!

Es teicu, ka tik un tā nevaru to paturēt, jo saimnieks negrib

lāci pārdot.

Pavisam labi darīts, - Larijs teica.

Ja galu galā esi beidzis šo kabarē uzvedumu apkārt tējas galdam, kāpēc neatdod lāci saimniekam?

Paņēmis vēl vienu kūkas gabalu pievilinājumam, es vēlreiz iebāzu pirkstu Pavlo uzpurņa riņķī un izvedu viņu no mājas. Pusceļā cauri olīvu birzij es satiku uztraukto čigānu.

Te viņš ir! Te viņš ir! Nejaucēns tāds. Es nevarēju iedomā­ties, kur viņš pazudis. Parasti Pavlo nekad mani neatstāj, tāpēc es viņu nepiesienu. Tu viņam laikam ļoti patīc.

Biju gana godīgs, lai atzītu - vienīgais iemesls, kāpēc Pavlo man sekojis, bija tas, ka manā personā viņš saskatījis šokolādes sagādnieku.

Ooooh! - vīrs nopūtās. - Man tas ir liels atvieglojums. Es baidījos, ka viņš aizgājis uz ciematu, un tas man varētu sagādāt nepatikšanas ar policiju.

Es negribīgi nodevu Pavlo saimniekam un noskatījos, kā viņi dodas atpakaļ uz nometni zem kokiem. Tad es, zināmā mērā satraukts, gāju atpakaļ, lai tiktos vaigā ar savu ģimeni. Kaut arī tā nebija mana vaina, ka Pavlo man sekojis, mana ie­priekšējā uzvedība runāja man par sliktu, un ģimenei nebija īstas pārliecības, ka arī šoreiz vaina nav manī.

Nākamajā rītā es, joprojām pārņemts ar domām par Pavlo, paklausīgi devos uz pilsētu - kā jau katru ritu -, lai satiktos ar savu privātskolotāju Ričardu Kralevski. Kralevskis atgādināja gara auguma rūķi ar mazliet uzkumpušu muguru un lielām, dedzīgām dzintarkrāsas acīm; nesekmīgie centieni sniegt man izglītību viņam sagādāja patiesas mokas. Viņam piemita divas tīkamas rakstura īpašības - pirmkārt, dziļa mīlestība pret da- baszinībām (visi viņa mājas bēniņi bija atvēlēti grandiozai da­žādu kanārijputniņu un citu putnu kolekcijai), un, otrkārt, tas, ka vismaz kādu daļu laika viņš pavadīja kā varonis sapņu pa­saulē. Viņš mēdza man atstāstīt savus piedzīvojumus. Tajos viņam līdzās vienmēr bija sieviete, kas nekad netika saukta vārdā, bet tika minēta vienkārši kā "kāda dāma".

Rīta cēliena pirmā puse tika veltīta matemātikai, un šoreiz, kad mana galva bija pilna ar domām par Pavlo, es izrādījos vēl stulbāks nekā parasti - par izbailēm Kralevskim, kurš līdz šim bija dzīvojis pārliecībā, ka jau izzinājis manas nezināšanas dzīles.

Dārgo zēn, tu šorīt vienkārši nekoncentrējies, - viņš no­pietni aizrādīja. - Izskatās, ka tu nespēj aptvert pat visvienkār­šākos faktus. Varbūt tu esi nedaudz pārpūlējies? Atpūtīsimies mazliet, labi?

Kralevskim šie mazie atpūtas brīži patika tikpat labi kā man. Viņš parosījās pa virtuvi un atgriezās, nesdams divas tases ka­fijas un dažus biskvītus, un mēs draudzīgi pasēdējām, kamēr mans skolotājs stāstīja ārkārtīgi kolorītus stāstus par saviem iedomātajiem piedzīvojumiem. Taču šajā rītā viņam tāda ie­spēja neradās. Tiklīdz mēs ērti apsēdāmies un sākām malkot kafiju, es pastāstīju par Pavlo un vīru ar runājošo Galvu.

Ļoti neparasti! - Kralevskis teica. - Tas nav gluži tas, ko cilvēks cer satikt olīvu birzī. Varu derēt, ka tas tevi pārsteidza.

Tad viņa acis aizmiglojās, un viņš kļuva sapņains - blenza griestos un bungoja pa kafijas tasīti, tā ka dzēriens izšļakstījās uz apakštases. Bija skaidri redzams, ka mana interese par lāci viņa prātā pavērusi zaļo gaismu fantāzijai. Bija pagājušas vai­rākas dienas, kopš biju devis ieguldījumu viņa atmiņu stāstos, un nu es dedzīgi gaidīju rezultātu.

Kad es biju jauns, - Kralevskis iesāka, dedzīgi pamezdams acis uz manu pusi, lai pārliecinātos, vai es klausos. - Kad es biju jauns, baidos, ka biju tāds kā vējagrābslis. Tu jau zini, tāds, kas vienmēr nokļūst nepatikšanās.

Viņš atcerēdamies iekunkstējās un notrauca pāris biskvīta druskas no vestes. Cilvēku ar tik glīti manikirētām rokām un lielām, maigām acīm bija grūti iztēloties par vējagrābsli, bet es paklausīgi centos to darīt.

Reiz pat biju nodomājis piebiedroties cirkam, - viņš teica tik traģiskā tonī, it kā atzīdamies bērna slepkavībā. - Atceros, ka uz ciematu, kurā es dzīvoju, atbrauca liels cirks, un es ap­meklēju visas izrādes. Pilnīgi visas izrādes. Labi iepazinos ar cirka ļaudīm, un viņi pat iemācīja man dažus trikus. Viņi teica, ka uz trapeces es esot lielisks, - Kralevskis kautrīgi pašķielēja uz mani, lai redzētu, kā es šo ziņu uzņemu. Es nopietni pa­māju, it kā nesaskatītu nekā smieklīga domā par Kralevski uz trapeces, tērpušos vizuļojošas zeķbiksēs.

Vai vēlies vēl biskvītu? - viņš apjautājās. - lā? Laba doma. Es laikam arī vienu paņemšu.

Čāpstinādams biskvītu, es pacietīgi gaidīju stāsta turpinājumu.

]ā, - Kralevskis atsāka, - nedēļa aizritēja vēja ātrumā, un pienāca pēdējā izrāde. Neparko uz pasaules es to nebūtu palai­dis garām. Kopā ar mani bija kāda dāma, mana jaunā drau­dzene, kas ārkārtīgi kāroja redzēt izrādi. Kā viņa smējās par klauniem! Un viņa dievināja zirgus. Viņa nezināja, kādas bries­mas drīzumā grasījās notikt.

Kralevskis izvilka savu maigi iesmaržoto mutautiņu un no­slaucīja norasojušo pieri. Viņam vienmēr piemita tieksme pār­lieku satraukties, kad savā stāstā nonāca līdz kulminācijai.

Pēdējais priekšnesums, - viņš teica, - bija lauvu dresētājs. - Kralevskis ieturēja pauzi, lai šā paziņojuma jēga dziļi iesēstos prātā. - Viņam bija pieci nezvēri. Milzīgi Nūbijas lauvas ar mel­nām krēpēm - tieši no džungļiem, kā viņš man tika teicis. Es kopā ar kādu dāmu sēdēju pirmajā rindā, no kurienes mums pavērās vislabākais skats uz arēnu. Tu zini, kāda veida būrus saliek arēnā lauvu priekšnesuma laikā? Lūk, un priekšnesuma vidū viens no nožogojuma posmiem, kas nebija kārtīgi pie­stiprināts, nogāzās uz iekšpusi. Sev par šausmām, mēs ieraudzī­jām, ka tas uzkrīt virsū dresētājam un notriec to bezsamaņā gar zemi. - Kralevskis apklusa, nervozi iemalkoja kafiju un vēlreiz noslaucīja pieri.