Džeralds Darels - SASKARSME AR DZĪVNIEKIEM

Vienu nelāgu brīdi, kad biju noliecies pacelt kādu no čūs­kām, es izdzirdu nepārprotamu, skaļu šņācienu šausminoši tuvu savai ausij. Es izslējos un blenzu pārī niknu sudrabkrāsas acu apmēram pēdas attālumā. Pēc garas triku sērijas man izde­vās piespiest arī šo čūsku pie zemes. Kopumā čūskas bija tik­pat nobijušās kā es un visiem spēkiem centās no manis izvairīties. Tikai tad, kad biju tās iedzinis stūrī, čūskas metās niknā cīņā ar nūju, taču atsitās pret vara žākli un atsperīgi krita atpakaļ. Tomēr viena no čūskām likās vairāk pieredzējusi, jo ignorēja nūjas vara detaļu un uzbruka koka kātam. Tā ieķērās nūjā un turējās stingri kā buldogs, nelaizdamās vaļā pat tad, kad biju pacēlis nūju augstu virs zemes. Galu galā man nācās purināt nūju no visa spēka; čūska uzlidoja gaisā, atsitās pret bedres malu un, nikni šņākdama, novēlās zemē. Kad no jauna tuvojos ar nūju, rāpulis vairs neuzbruka, un es to bez pūlēm sagūstīju.

Es pavadīju bedrē apmēram pusstundu un šajā laikā sa­gūstīju divpadsmit Gabūnas odzes. Pat tad nebiju pārliecināts, vai esmu noķēris visas, tomēr jutu, ka palikt lejā vēl ilgāk no­zīmētu izaicināt likteni. Biju sakarsis, netīrs, noplūdis svied­riem, vienā rokā sakampis maisu, pilnu ar šņācošām čūskām - tādu mani pavadoņi uzvilka mani augšā.

- Nu, lūk, - mans draugs triumfējoši iesaucās, kamēr cen­tos atgūt elpu, - es teicu, ka sagādāšu jums dažus eksemplārus, vai ne?

Es tikai pamāju ar galvu; tobrīd es vairs nespēju parunāt. Apsēdies zemē, aizsmēķēju tik ļoti kāroto cigareti un pūlējos savaldīt trīsošās rokas. Tikai tagad, kad briesmas bija garām, sāku pa īstam aptvert, cik ārkārtīgi liels muļķis esmu bijis, vis­pār nolaizdamies tajā bedrē, un cik ārkārtīgi man paveicies dzīvam no tās izkļūt. Es domās nosolījos, ka turpmāk uz jau­tājumu, vai dzīvnieku vākšana ir bīstama nodarbošanās, atbil­dēšu - tā ir tieši tik bīstama, cik jūsu muļķība to tādu padara. Kad biju mazliet atguvies, paskatījos apkārt un atklāju, ka viens no maniem skatītājiem nozudis.

- Kur palicis jūsu brālis? - es apjautājos savam draugam.

- Ak, tas, - Maktūtls nievīgi teica. - Viņš nespēja to noska­tīties - šim kļūstot nelabi. Viņš mūs gaida tur tālāk. Jums viņam jāpiedod. Taisnība jau ir - jābūt vīram ar pautiem, lai vērotu jūs tur, lejā, kopā ar tiem atbaidošajiem rāpuļiem.

Nesen es pāris mēnešu pavadīju Argentīnā un tur pirmo reizi satiku Sebastjanu. Viņš bija gaučo - Dienvidamerikas līdzinieks Ziemeļamerikas kovbojam. Tāpat kā kovboji, arī gaučo mūsdienās kļuvuši par retumu, jo lielākā daļa Argen­tīnas fermu jeb estansiju arvien vairāk mehanizējas.

Man bija divkāršs iemesls atrasties Argentīnā: pirmkārt, es gribēju noķert savvaļas dzīvniekus Anglijas zoodārziem un, otrkārt, - gribēju nofilmēt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē. Ma­nam draugam piederēja liela estansija apmēram septiņdesmit jūdzes no Buenosairesas - tādā vietā, kas bija izslavēta ar savām savvaļas bagātībām - un, kad viņš ielūdza mani pavadīt tur divas nedēļas, es ielūgumu nekavējoties pieņēmu. Diemžēl tad, kad pienāca viesošanās laiks, draugam nācās aizbraukt neatliekamās darīšanās, tāpēc viņš tik vien spēja, kā aizvest mani uz estansiju un parādīt apkārtni, pirms steigties atpakaļ uz pilsētu.

Draugs sagaidīja mani mazā lauku stacijā un, kamēr mēs vieglos ratos kratījāmies uz estansiju, viņš stāstīja, ka esot man visu sagatavojis.

- Es uzticēšu rūpes par tevi Sebastjanam, - viņš teica, - tad viss būs kārtībā.

- Kas ir Sebastjans? - es jautāju.

- Ak, viens no mūsu gaučo, - draugs nenoteikti atbildēja. - Ja viņš kaut ko nezina par šā apgabala dzīvniekiem, tad to nemaz nav vērts zināt. Sebastajans manas prombūtnes laikā būs namatēvs, tāpēc prasi viņam visu, ko vien vēlies.

Pēc lenča, ko ieturējām mājas verandā, mans draugs ierosi­nāja tikties ar Sebastjanu, tāpēc mēs apseglojām zirgus un jājām pa zeltaino, saulē virmojošo zāli un cauri gigantiskiem dzelkšņu brikšņiem, kuros katrs krūms bija zirgā sēdoša cil­vēka augstumā. Apmēram pēc pusstundas sasniedzām mazu eikaliptu mežiņu, kura vidū atradās gara, zema, balsināta māja. Liels, vecs suns, kas gulēja saules izkarsētajos putekļos, pacēla galvu un vienaldzīgi ierējās, pirms no jauna laisties miegā. Mēs nokāpām no zirgiem un piesējām tos.

- Sebastjans pats uzcēla šo māju, - mans draugs paskaid­roja. - Viņš droši vien tur aizmugurē guļ diendusu.

Apgājuši apkārt mājai, mēs ieraudzījām starp diviem slai­diem eikaliptiem iekārtu milzīgu šūpuļtīklu, kurā gulēja kāds vīrs.

Vispirms man izskatījās, ka tas ir punduris. Vēlāk es atklāju, ka viņš ir piecas pēdas un divas collas garš, bet milzīgā šūpuļ- tīkla plašumos nudien izskatījās sīciņš. Viņa nesamērīgi garās un spēcīgās rokas nokārās pāri šūpuļtīkla malām; tās bija iede- gušas mahagonija krāsā un klātas ar plānu, baltu matiņu mā­konīti. Seju nevarēja saskatīt, jo to sedza melna platmale, kas ritmiski cēlās un krita, kamēr no cepures apakšas plūda vis­garākie un baisākie krācieni, kādus jebkad biju dzirdējis. Mans draugs satvēra vienu no Sebastjana nokārtajām rokām un spēcīgi parāva, vienlaikus noliecies un pilnā kaklā kliegdams guļošā vira ausi: "Sebastjan, Sebastjan! Mosties, tev viesi!" Šim skaļajam sveicienam nebija nekādu panākumu - Sebastjans turpināja krākt. Mans draugs paskatījās uz mani un paraustīja plecus.

- Tāds viņš vienmēr ir miegā, - viņš paskaidroja. - Satver cieši viņa otru roku un dabūsim viņu laukā no šūpuļtīkla.

Es satvēru guļošā vira otru roku un mēs pierāvām viņu sē­dus. Melnā cepure noripoja un atklāja apaļu, tuklu, brūnu seju, ko glīti trijās daļās sadalīja milzīgas, līkas, dzelteniem nikotīna plankumiem klātas ūsas un pāris sniegbaltu uzacu, kas izliecās pierē kā āža ragi. Mans draugs satvēra gulētāju aiz pleciem un ņēmās purināt, skaļi kliegdams viņa vārdu; tad pēkšņi zem bal­tajām uzacīm pavērās pāris ļaunīgu, melnu acu, un Sebastjans miegaini blenza uz mums. Tomēr viņš tūlīt pazina manu draugu, izgrūda mokpilnu kliedzienu un pietrausās kājās.

- Senor, - viņš bauroja, - kāds prieks jūs redzēt!… Ak, pie­dodiet, senor, ka gulēju kā cūka aizgaldā, kad jūs ieradāties… lūdzu, piedodiet. Es nedomāju, ka ieradīsieties tik agri, citādi būtu jūs pienācīgi sagaidījis.

Viņš kratīja manu roku, kad draugs mūs bija iepazīstinājis, pēc tam pagriezās pret māju un pilnā balsī ieaurojās "Marija! Marija!" Pēc šī apdullinošā kliedziena no mājas iznāca pievil­cīga, jauna sieviete ap gadiem trīsdesmit, kuru Sebastjans ar acīmredzamu lepnumu stādīja priekšā kā savu sievu. Tad viņš ar vienu vareno roku apskāva manus plecus un dedzīgi vērās man sejā.

- Vai vēlaties kafiju vai matē senor? - viņš nevainīgi ap­jautājās. Par laimi, draugs bija mani brīdinājis, ka Sebastjans gūstot pirmo iespaidu par cilvēku pēc tā, vai tas izvēlas kafiju vai matē - Argentīnas zaļo tēju - jo pēc viņa uzskatiem kafija esot riebīgs dzēriens, kas derīgs tikai pilsētniekiem un citām samaitātām cilvēces pabirām. Tāpēc es atbildēju, ka vēlos matē. Sebastjans pagriezās un paskatījās uz sievu.

- Nu? - viņš uzbrēca. - Vai nedzirdēji, senor teica, ka vēlas matē? Vai viesiem jāstāv te un jāmirst slāpēs, kamēr tu blenz ar pavērtu muti kā ūpis uz sauli?

- Ūdens jau vārās, - Marija rāmi atbildēja, - un viesiem nevajadzēs stāvēt, ja tu palūgsi viņus apsēsties.