Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Kalnenieka kungs laipni aicina mājā, mēs atkal kategoriski pastāvam uz to, ka dzīvosim savā teltī, kuru tūlīt arī demonstratīvi slienām augšā mājas tuvumā, mežmalā. "Nu tad jau šovakar jāiet izlūkos mežā", teic mežsargs, jo mums licences realizēšanai dotas tikai trīs dienas: sestdiena, svētdiena un - tas sliktākajā gadījumā - vēl pieķerama klāt pirmdiena. Otrdien no rīta man un Vladim obligāti "ar nopietniem ģīmjiem" jau jāsēž katram savā kabinetā... Mežsargs šos termiņus komentē kā nenopietnus, jo parasti vīri šādās reizēs svīstot un stresojot vismaz nedēļu...

Pievakarē, izejot uz medību takas, uzmanīgi uzklausām mežsargu, kurš mēģina attēlot, kā izklausīsies briežu buļļa "bauris", bet pēcāk ar izpratni uzņemam noteikumu, ka, ja atskan šāviens, - licence ar to pašu ir norakstāma. Otrs likums - nedrīkst lietot ieroča gaismas lukturi.

Pirmais "uz gaidi" palieku es, uz atvadām mežsargs vēl precīzi norāda vietu, kur man jābūt, tumsai iestājoties, tas ir, brīdī, kad viņi abi ar - manu draugu nāks atpakaļ uz mājām. Pie sevis spriežu, ka šis kungs tiešām precīzi pārdomājis visus gadījumus, kuri salikti plauktiņā, "ja nu pēkšņi"...

Stāvu. Vakarā kluss, bez vēja. Apmēram pēc stundas it kā zibens būtu iespēris manās smadzenēs! Klau, manā medību sektorā atskan īss rūciens, gauži līdzīgs skaņai, kas dzirdama, kad būdīgs vīrs "korķē". Šaubu nav, tā es to arī biju savā iztēlē uzzīmējis - tūlīt, tūlīt manā tuvumā sāksies baurs! Bullis ir kaut kur tuvumā! Nu tik būs!

Pulkstenī neskatos, bet jūtu, ka rit ilgas un mokošas minūtes. Klusums. Tad atkal, bet šoreiz jau laikam to var nosaukt par īstu baurojumu, atskan rūciens, pie tam šķiet, ka tas ir stipri tuvāk manai stāvvietai.

Velna milti! Sāk krēslot, un, ja "viņš" tik neaktīvi rīkosies, tad tumsa būs virsū un visi prieki vējā! Tādēļ nolemju kādu simtu metru pazagties bullim pretī. Aizlavos līdz meža pļaviņai, kura patrāpās manā ceļā, bet tālāk netieku, jo mans šābrīža sapnis taisa tādu taurējumu, ka, nudien, mati slienas stāvus. Grūti to aprakstīt, bet varētu mēģināt - iztēlojieties, ka kādi trīs lauvu tēviņi stiepti gari vemstas jaudīgam pastiprinātājam pievienotā mikrofonā, šo "gabalu" nobeidzot ar tādu kā garu žāvāšanos...

Tikām krēslo ar joni, un es vairs neuzdrīkstos šķērsot meža pļaviņu, kura ir metrus piecdesmit plata un kādus divus simtus metru gara. Pēdējais baurojums liecina, ka "viņš" nāk taisnā ceļā uz šo pļaviņu. Maskēšanās nolūkos liekos garšļaukus garā zālē pļavas malā un turu "uz grauda" iedomāto staltradža iznākšanas vietu, lai, kā saka džentlmeņi, tiktos aci pret aci ar šo kaisles satrakoto vīrišķības pārstāvi...

Guļu, un, tā kā visapkārt jau īsti melna tumsa, vairāk jūtu, nekā redzu, kā, laužot zariņus zem saviem smagajiem miesas kilogramiem, pļaviņā iziet "kaut kas". Tumšs, var dzirdēt tikai zāles čaboņu zem viņa nagu tupelēm. Saprotu, ka bullis aiziet pļaviņas galējā kreisā stūrī un tur apgulstas.

Jā, te nu tiešām var rasties jautājums: kāpēc tik droši nosaucu šo brīdi par apgulšanos?

Pēc specialitātes esmu zootehniķis, pie tam, nudien, nevis teorētiski, bet gluži praktiski pārvaldu mājas dzīvnieku tikumus un netikumus! Un tādēļ ļoti labi zinu, ka manā Dagdā govs nogulstas, un tad nemainīgi atskan tāda kā gara nopūšanās, tāda kā tvaika izlaišana, kas tiešām varētu būt tīri dabiska nopūta, lopiņam beidzot grūto dienas cēlienu. Un arī šis, mans tumsas slēptais varonis, izdarās gluži tāpat...

"Ahā", spriežu, "nu tu esi apgūlies un tagad snauduļosi līdz pat rīta gaismai?! Ja tā, tad es tevi sagaidīšu redzamu nākam!" Tikmēr - pēc nopūšanās - bullis vēl vairākas reizes tā kā noņurdas, tā kā atkal izlaiž tvaiku, kas laikam sakāpināts smadzenēs, lai uzturētu "to stāvēšanu".

Labs ir, guļam, bet zinu, ka rīta agrumā tu, draudziņ, būsi aktīvs un tādēļ arī nolemts manam latgalieša "sveicienam".

Tā izlēmis, vienlaikus it labi apjaušu, ka esmu pārkāpis mežsarga diktējumu - tumsai iestājoties, medību izdarības jāpārtrauc, bet šoreiz virsroku manī, citkārt ļoti apzinīgā medniekā, ņem iedoma, ka no rīta būšu uzvarētājs, un - uzvarētājus taču netiesā!..

Jā, iztēlē jau redzu šo vareno skatu, kad Ločmelis, tas ir, es, rīta agrumā ierodas mežsarga pagalmā un tā lakoniski paziņo, ka: "Vajaga vīrus vai transportu, ar ko to manu milzeni dabūt no slīkšņas, ārā!" Kas te ko var lamāt vai sodīt?!

Šādiem sapņiem nododos pirmajās minūtēs pēc lēmuma pieņemšanas. Vēlāk dzirdu, ka netālu taurē mašīna; saprotu, ka tā varētu būt mana "Ņiva", ar kuras palīdzību kolēģi sauc mani mājās, bet man vienalga - iespēja rīta agrumā būt varonim liek man neatsaukties šim aicinājumam.

Viegli pateikt - nogulēju nakti mežā... Bet šai gulēšanai šoreiz ir neparasti noteikumi. Pirmkārt, nedrīkstu ne uz mirkli pat aizsnausties, jo var sekot krākšana, kas būtu kā zibens spēriens pa buļļa nerviem. Otrkārt, grozīšanās vai straujas kustības arī robežojas ar trokšņošanu - tikpat bīstami. Treškārt, šī ir jau septembra nakts, bet saģērbies esmu paplāni - bez vilnas džemperiem un citiem apģērba gabaliem, kuri vienmēr liecina, ka vecums ir klāt...

Un tomēr - es šīs neizsakāmi garās, melnās stundas pieveicu! Glāba riebīgs atklājums - jo neērtāka poza, jo labāk. Un, kaut visās vietiņās sāpēja, tirpa un sala, zināju - tas nekas, aukstumā drebot, cilvēks netrokšņo un miegs ari nepieveiks, tas šoreiz galvenais!

Pamale sāk palikt gaišāka. Kurš letiņš gan izdomājis jēdzienu: saule lec? Ja viņa tiešām lēktu, tad es ari lēktu augšā un sauktu: "Sveiks, veco liepājniek, krāslavietis tomēr neaizmiga!"

Grūti pateikt, cik minūtes vēl pagāja, kad sadzirdu no buļļa guļvietas puses atskanējušu "mikroskopisku" čaboņu. * Vēl. Vēl. Vēl, līdz man iepretim, pret pelēko apvārsni vāri iezīmējoties, aizslīd tumšs siluets. Pēc laiciņa dzirdu - tajā virzienā lūst zari. "Aizgāja, tas nu ir skaidrs!" Nekas, domāju, - tūlīt tepat tuvumā sāksies rīta mīlas prieku tūre, tad...

Puslīdz gaišs, pļaviņa tukša. Gaidu bauri, bet visapkārt - kā kapā... Cik vien klusi iespējams, lavos aizgājēja virzienā, bet mežs kā izslaucīts, ne mazākās dzīvības. Viss... laikam jāiet mājās. Un tikai tagad mani trāpa kā sitiens pa pieri - man taču nav ne jausmas, uz kuru pusi mājas ir!

Par turpmāko varu pateikt vienīgi to, ka apmēram pusotru stundu gāju, pēc manas saprašanas, pareizā virzienā. Beidzot tieku mežmalā un - laime, kur tu rodies! - tālumā dzirdu vakuumsūkņa dūkoņu! Skaidrs - tur ir ferma, dzīvi cilvēki, varbūt pat telefons! Sasniedzu fermu. Ko nu vairs, stāstu, kādā ķezā un kāpēc esmu nokļuvis. Mani laipni pacienā ar auksta piena krūzi, un tepat pa rokai - arī telefonu grāmatiņa...

Zvanu.

"Labrīt, mežsarga kungs!"

"Vai dieniņ, no kurienes tad zvanāt?"

Nosaucu adresi, mežsargs atbild, ka tādu fermu viņš zinot gan, bet tas esot ellīgi tālu, lai tik gaidot, atbraukšot man pakaļ.

Mežsarga mājās mani sagaida tā, it kā es būtu atgriezies no viņsaules... Jau vakarā abi - gan mežsargs, gan Vladis - klusējuši, bet domājuši vienādi - draugs nu jau laikam trenkā bulli pa mūžīgiem medību laukiem... Šorīt "Ņiva" jau bijusi spoži nomazgāta sēru braucienam uz Liepājas milicijas daļu...

Ari turpmākās dienas, ko pavadījām Nīcā Oļģerta Kalnenieka kompānijā, bija tukšas medību trofeju ziņā, bet toties aizpildīja tās baltās lappuses, kādas bija manās zināšanās par Kurzemi un tās ļaudīm. Atklātība, sirsnība, vienkāršums mūs, abus. latgaliešus, pavadīja ik mirkli - gan mežsarga pagalmā, gan apgaitā. Paldies Kalnenieku laulātam pārim! Un atziņa pašam - te tev nu bija daudzinātais kurzemnieku vēsums un atturība!