Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Tagad gan zaķu nav ari Krāslavā, par spīti tam, ka jau gadus piecus še nav t. s. intensīvās lauksaimniecības. Desmitiem, simtiem hektāru visu šo laiku nav redzējuši nedz traktoru pļaujmašīnas, arī "ķīmija netiek lieta", bet zaķi, vienalga, kā ūdenī iekrituši. Gudri vīri spriedelē par kaut kādiem dabas aprites cikliem, saules plankumiem, dažs jau aizrunājas pat līdz zaķu dārzu rīkošanai, bet es... Jā, es joprojām gremdējos atmiņās...

***

Ziemā kārtējo reizi mēs, visa ģimene aizbraucam apciemot sievas radus Atlakā. Ir dziļa ziema, nakti sals pieturas ap -25°C. Dienā izstaigāju tuvāko apkārtni un konstatēju, ka šeit kāds garausis intensīvi apmeklē ābeļdārzu. Lielu postījumu nav, taču mazākie kociņi tomēr jau krietni pamizoti. Jārīkojas! Dārza vidū stirpā ieziemotas lopbarības bietes, lieliski! - te būs laba sēdēšana.

Sacīts darīts. Tikko metas tumšs, ļoti silti saģērbjos, izeju un apsēžos stirpas virsotnē. Mēnesnīcā viss dārzs redzams kā uz delnas. Paiet kāda pusstunda, un redzu - zaķis iecilpo dārzā. Uz ātro velku cimdu no labās rokas nost, citādi taču ieroča sprūdu nenospiest. Šī kustība padodas neveikla un cimds nepaliek klēpī, bet noripo pa stirpas slīpajiem sāniem neaizsniedzami tālu. Eh, ko tur, labāk vērošu zaķi! Kur?

Dārzs ir liels, bet garausis, izrādās, izdomājis apstāties pie pirmā, no manis tālākā ķiršu kociņa un tur savā nodabā knibinās. Attālums par lielu! Gaidu, kad beidzot piecilpos tuvāk, bet tikmēr kailā roka sāk neganti salt. Pēc cimda sniegties nedrīkstu - šīs kustības garausi noteikti aizbaidīs. Taustos gar sāniem, meklēdams vietu, kur salstošo ekstremitāti paslēpt, taču - tavu nelaimi! - virs kažoka esmu uzģērbis vēl papildus apmetni bez kabatām. Minūtes velkas, pirksti - jau praktiski nejūtīgi, bet galvā doma - ko māžojies, šauj, vismaz aizbaidīsi! Klausu iekšējai balsij, ceļu bisi pie pleca, un tieši šai brīdī garausis izdomā pacilpot uz manu pusi. Prāts uz šo kustību reaģē, bet rokas... Spiežu sprūda mēlīti tikpat kā ar protēzi! Ir!

Zaķi nolieku priekšnamā, bet pirkstu sasildīšanai izpildu varen garu sievastēva iekteitu procedūru.

Pirmo gadu strādājot Beļavā, man iepatīkas vienatnē, bez "advokātiem" izstaigāt visus kolhoza teritorijas nostūrus. Tā kādā vasaras dienā manā ceļā patrāpās neliels sūnu purviņš, ko no visām pusēm ieskauj pauguri. Purva vienā malā savukārt pamanu kādu vecu egļu zaru būdiņu. Oho! Nav šaubu, ka pirms vairākiem gadiem tā kalpojusi kādam vīram rubeņu riesta laikā! Jauki, pavasarī pārbaudīšu!

Un tiešām - nākamajā pavasarī pārliecinos, ka šeit ir vienkārši pasakains rubeņu riests, pie tam šo meža skaistuļu uzvedība liecina, ka tuvumā vairākus gadus nav manīts neviensmednieks.

Esmu būdu atjaunojis un tagad taisos izmēģināt. Rīts vēl tumšs, bet līdz ar pirmo puskrēslu manu slēptuvi burtiski ielenc rubeņu gaiļu bars. Pusstundu vēlāk purva līdzenajā malā šņākuļo vismaz 10–15 "griboši brūtgāni". Asinssārtas sekstes, astes melnbaltā vēdeklī, bet pašas būdas priekšā pāris gaiļu, laikam jau "biezie", sāk visā nopietnībā villoties! Ja - tajos laikos būdā man rokās būtu videokamera - zelta kadri!

Lēšu, ka arī tad, ja "paņemšu" no šīs arēnas vienu cīkstoni, vistām skādes ne par matu nebūs. Sacīts, darīts. Tiešām, pēc mana šāviena aizlido tikai vistuvāk bijušie, pašā centrā atradušies putni. Malējie, laikam jaunākie un dumjākie, kādu brīdi pieklust, bet tad atkal uzreiz iet vaļā iepriekšējais "čiuššš!!!"

Nākamā gada aprīlī uzaicinu uz šo izrādi kādu "lielu viru" no Gulbenes. Tavu trakumu, šis manā acu priekšā aizraida uz viņsauli rubeņu vistu! Vēlāk, ne visai satriekts par šo nāves grēku, man stāsta, ka nevarējis labi atšķirt "viņš vai viņa"! Nu ko, vēl šodien esmu pārliecināts - ar to viru "izlūkos neietu"...

***

Uzsākot mednieka gaitas Krāslavā, konstatēju, ka šajos "krājos" rubeņu medības pavasari riesta laikā nav populāras. Toties populāri ir mūsu, lauksaimniecības pārvaldes lopkopības speciālistu, agrie rīta slaukšanas reižu fermu apmeklējumi, tā sakot, pārsteiguma moments...

Šādā reizē, agrā pavasara rītā, Skaistas kolhoza teritorijā ceļa malā pamanu rubeņus riestojam kādā uzkalniņā. Dienā, atpakaļceļā, apskatu šo vietu nopietnāk. Riests, izrādās, pulcējas uzkalniņā, bet visa apkārtējā teritorija ir pārplūdusi ezeram pieguļoša pļava, kurā, loģiski, nav nekādu iespēju nogulties vai notupties maskēšanās nolūkā. Eh, skāde, nolādētais slapjums! Turpinot ceļu mājup, prātā iešaujas doma par skārda vannu, kurā šajos mēnešos dzīvoklī plunčinām mazo dēlēnu. Dzīvoklī taisu eksperimentu - jā, paknapi jau ir, bet uz ceļiem vannā tupēt varu, pie tam skārdene izrādās arī pietiekami augsta, lai pļavas ūdens riesta teritorijā nesmeltos iekšā.

Otrā rītā stūķēju vannu "bobikā" un - uz Skaistu prom! Tumsā esmu krūmos ar visu vannu. Poza neērta, kājas tirpst un sāp, bet riests sākas, pie tam ir bagātīgi apmeklēts un aktīvs. Mājās braucu ar skaistu trofeju.

Par šo "vannas variantu" izstāstu draugam Vofodjam. Šis nu uzreiz kā sadedzis - arī stūķēs vannu mašīnā un brauks uz slapjo pļavu. Taču ne katrreiz māte raušus cep... Vēlāk Volodja tēlaini stāsta, ka pirmās minūtes vannā esot bijušas pat puslīdz ciešamas/ bet, kad atlidojuši gaiļi un šis mēģinājis pamainīt pozu, lai ērtāk varētu šaut, negaidīti sācis "šaut" vannas dibens!

Protams, ka šādi trokšņi gaiļus kā ar slotu noslaucījusi! Savukārt iemesls šādai vannas eksplozijai ir gaužām vienkāršs - Volodjas "gabarīti", viņš ir vismaz 20 kg smagāks par mani. Tā, lūk, izrādās, ka gaiļa svars noder arī gaiļu medībās...

Astoņdesmitajos gados manā kolhozā Midzišos arī ir rubeņu riests, taču šajos brieduša vīra gados man jau kļuvis žēl šaut šos skaistuļus. Jā, esmu gandarīts, ka to nedaru. Un, lai gan rubeņu skaits šajos mežos joprojām ir visai mazs, zinu - pie vainas neesmu vis es, bet gan laikam lapsas un jenoti...

Astoņdesmito gadu sākumā Dagdā sākās īsts jenotu bums (zinu jau zinu, ka pareizi šos dzīvniekus par jenotsuņiem jāsauc, bet šeit un turpmāk turēšos pie "tautas mēles"). Kādi septiņi Dagdas mednieki caurām naktīm ar takšiem un laikām klīda pa tuvējo pagastu mežiem un laukiem un stiepa mājās jenotus citu pēc cita. Bija jau ari vērts. Tirgū tolaik turējās pieprasījums pēc jenotu ādām, un mednieki varēja smuki pelnīt.

Mani jenots kā medījamais zvērs nekad nav sevišķi aizkustinājis, taču ziņkāre, kā tā lieta jādara, urdīja ne pa jokam, pie tam tuvumā bija tāds "profesors" šajā jautājumā kā šai stāstā jau pieminētais Jānis Brils. Viņa mednieka istabiņā visus šos "buma gadus", katrai jaunai ziemai sākoties, karājās svaigi apstrādātas jenotu ādiņas, nu vismaz pāri par desmit pēc skaita...

Mana interese sasniedz apogeju, un kādā rudens naktī Jānis beidzot ņem mani līdzi uz jenotiem. Izkļūstam no Audrupenes centra un tālāk ejam pāri laukiem. Esam trīs - es, Jānis un karēļu-somu laika. Jānim plecos mugursoma, kurā - naži, cirvis, zāģītis. Lāpsta rokā un, protams, bise pār plecu. Tā klīstam krietnu laiku, bet laika balsi nedod, tātad tuvumā nav neviena klīstoša jenota. Suns tiek paņemts saitē. Mēs dodamies pie auto - brauksim uz kādām tur alām. Jānis stāsta, ka viņš smalki pārvaldot šīspuses alu ģeogrāfiju. Laikam tā arī ir, jo pilnīgā tumsā, spīdinot vien kabatas lukturīšus, bez jebkādām problēmām pie alām nonākam.