Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Abi ar Vladi vienlaikus sasniedzam manu trofeju. Tiešām, skats diezgan bēdīgs - manējais ir apmēram puse no tā, kuru "nolika" Vladis Bārtā. Ragi gan "četri uz četri", bet nenormāli tievi un drīzāk atgādina ziemeļbrieža ragus. Vienīgais mierinājums - Kuldīgā neesam palikuši galīgi tukšā... Man pašam vēl viens mierinājums - atklājam, ka pats pirmais trāpījums jau bijis nāvējošs - krūšu kurvī, vēl ar vienu ir atšauta priekškāja. Tātad par pusaklu pūdelmani vēl neesmu kļuvis!

Nakts nāk virsū, lietus gāž kā no spaiņa. Piebraukt ar mašīnu nevar, purvs riņķī. Neko darīt - jāstrādā uz vietas, kabatas lukturīšu gaismā. No mašīnas atstiepjam visas atrodamās šņores un virves, uzmeistarojam kaut ko nestuvēm līdzīgu un kādās piecās tūrēs, gandrīz līdz pilnīgam spēku izsīkumam nonākot, visu pārnesām uz "Ņivu".

No rīta prātojam - Rīgas kungu noteikums bija, ka divi no četriem jānodod valstij, divi paliek pašiem. Bet mums tik viens! Ko nu? Pieņemam Zālamana likumu - nošķērējam pa gabalam meža saimniekiem, bet pārējo nododam Kuldīgā gaļas veikalā, kura darbinieks naudu solās pārskaitīt Rīgas centrālbiedrībai. Ragi, lai arī kādi būtu, protams, "Ņivā". Vietējie "speci", mani mierinot, skaidro, ka šis esot bijis tā sauktais krūmenieks. Ragi kropli, pats sīks. Tādus vajagot obligāti "ravēt kā nezāles". "Varbūt tiešām tik drūmi nav?" tā sevi mierinu atceļā...

Tas nu tiešām latviešiem izdevies, tāds skanīgs, skaists vārds.

Uzreiz arī teikšu - kolektīvās medības uz šiem skaistuļiem manī vienmēr izraisa sirdsapziņas pārmetumus, un, ja vēl krīt kaziņa, tad paliek pavisam šķērmi ap dūšu. Toties vienatnē, uz gaidi, nomedīt buku ar skaistiem* pērļotiem ragiem - aizkustinoši!

Lūk, meža ieloka pļaviņā vakarpusē regulāri ganās skaists buks. Abi ar Vladi nolemjam pakutināt nervus gan sev, gan skaistulim. Ļoti savlaicīgi ieņemam vietas pretējās pļavas malās. Laiciņš jauks, odu nav, kas nekait, var mierīgi apcerēt dzīvi. Pēc kādas stundas sāku apskaust draugu otrpus pļavas, jo viņš nepīpē, kā pats saka, "no pirmās klases", bet mani mūždien pavedinājis nikotīna zemais līmenis asinīs... Tomēr šai situācijā pīpēšana uz stingrāko noliegta.

Rau, mums abiem pa vidu pļaviņā izsoļo buks un tūlīt arī sāk savā nodabā mieloties ar svaigo atālu. Šķipsna zālītes, solītis uz priekšu, atkal šķipsna un atkal solītis. Tā vienā angļu mierā viņš virzās uz Vlada pusi. Skaidri varu novērtēt, ka starp viņiem jau ļoti normāls šaušanas attālums. Taču joprojām kapa klusums. Varbūt Vladis pašreiz brāķē ragus? Nē, nevar būt, jo pirms dažām dienām mēs taču bukam piebraucām ar mašīnu ļoti tuvu un nospriedām, ka ragi šim uz goda. Bet, ja šis buks ir cits un ragi tam kropli, tad arī tāds taču ir jānošauj, neiesim mēs savos mežos turēt mazvērtīgus vaisliniekus! Tā apcerīgi prātoju, bet līdzēt neko nevaru. Nu jau buks bīstami tuvu Vladim un taisa lēcienu sānis, piestāj, īsi norejas un skatās uz mežmalu! Vēl sekunde un - beidzot! - šāviens! Es laikam gan vairāk priecājos par skaisto trofeju, jo, izrādās, ka esmu pārdzīvojis krietni vairāk nekā Vladis - draugam tas viss "kā ar pātagu pa ūdeni", jo šis bijis saldi aizmidzis, rējiena pamodināts, paspējis tikai ieraudzīt, ka buks uz šo lūr, un izšaut. Tā, lūk, par skaļu uzvedību krogā vīrs var dabūt zilu aci, bet buks pļavā par mutes palaišanu samaksāja ar dzīvību...

Starp citu, arī es, reiz medījot Dagdas pusē, vienam šādam rējējam pa gaisa pastu dabūju aizsūtīt pilnu paketi "krievu trīsstāvīgo"...

Bija tā. Sēžu uz gaidi kviešu laukā. Ceru uz kuiļiem. Mežs lauka vienā malā, bet man aiz muguras - plašs zālājs. Mežmalā, jau kviešos, pamanu cūkas un sāku riktēties uz pielīšanu, bet šai brīdī man aiz muguras no dažu metru attāluma atskan šaušalīgs rējiens, sajaukts ar tādu kā blējienu! Nudien, mati stāvus! Vēlāk secinu, ka buks atradies burtiski man aiz muguras un laikam kviešos mani nav manījis, bet, kad sakustējos, - abiem "bikses pilnas"...

Taču visā šai notikumā galvenais, protams, bija tas, ka cūkas šāda "lamāšanās" kā ar vēju aizpūta...

Ja reiz ir sākts, tad par "riešanu" - līdz galam. Pirms dažiem gadiem kārtējo reizi esmu uz buku gaidi Zeļļu sādžas nomalē. Iekārtojos pie kāda pamesta salmu ruļļa. Sāk jau krēslot, jāpošas mājup. Te uzreiz kreisajā pusē ierejas buks. Stipri piepūlot redzi, pļaviņā sāku atšķirt dzīvnieka kontūras. Lēnām griežu stobru uz mērķi, bet šis atkal nodod veselu sēriju brīdinājuma saukļu un turpina stāvēt uz vietas. Skatos vēl saspringtāk - ausis tā kā būtu, bet ragus saskatīt nevaru. Tikmēr siluets norejas vēlreiz, bet nemūk. Izšauju. Pieeju. Debesu brīnumi! Stirnu kaza! Goda vārds, labāk pateikt nevar: mūžu dzīvo, mūžu mācies! Cik daudz medīts, cik daudz medību literatūras lasīts, cik reižu spriests mednieku kompānijās gan skaidrā, gan pilnā! Un līdz tam vakaram svēti zināju: ja rej, tad tas ir buks! Jā!.. Vien pagājušajā gadā manā mīļajā MMD žurnālā lasu: kazas arī rej. Tā viegli paliek ap sirdi, tātad tur, pļaviņā pie salmu ruļļa, neesmu murgojis!

Un vēl - pirms gadiem četriem Ādažu gaļas cehā regulāri pārdevu cūkgaļu no savas zemnieku saimniecības. Vairāk nekā citur tur nemaksāja, bet naudu deva uzreiz, ķešā, un tas šodien taču ir galvenais.

Taču runa nav par manām cūkām un ādažnieku naudu. Laikam jau nekad neaizmirsīšu tos skatus, kad Ādažos gadījās būt pirmdienās rudenī un ziemā - šausmu *aina! Garā rindā (tā teikt, uz nodošanu) stāv automašīnas, kuru kravās kastēs, žiguļu, moskviču un rietumnieku, bagāžniekos, sakrautas stirnu kaziņas. Ādu pirmapstrādes cehā - glīti nokrauti šo skaistuļu ādiņu kalni... Stirnas cepetis dikti ejot pie dūšas vācu zemniekiem. Mēdz teikt, ka par naudu velns dancojot, bet es labošu - šais gados Ādažos par velna naudu dancoja pašmāju mednieki, rādot visīstākās masu slepkavības ainas...

1971. gada novembris. Rīgā, mednieku centrālbiedribas telpās, divas nedēļas esmu kinologu-ekspertu kursos. Neaizmirstamas dienas. Galvenais, protams, ir lekcijas par medību suņu šķirnēm, audzēšanas, dresūras un novērtēšanas gudrībām, kuras mums aizrautīgi lasa dakteris Baizums, tolaik neapšaubāmi galvenais Latvijas kinologs un liels Latvijas dzinējsuņu šķirnes veidošanas patriots. Taču šoreiz suņi nav sarunas temats, un kinologu kursus pieminu tikai tāpēc, ka dakteris Baizums pirmās nedēļas beigās mums, kursantu grupai, sarīko zaķu medības...

Tuvāk Rīgai dzīvojošie kursu apmeklētāji izpalīdz ar siltākiem apaviem un apģērbu. Centrālbiedribas vīri sagādā bises no centrālās stenda šautuves, un kopā ar viņiem autobusā arī dodamies uz Babītes ezera apkaimi. Es ar baltu skaudību vēroju šo vīru medību tērpus, dārgās, gravētās bises, izkoptos medību sākuma un noslēguma rituālus...

Diena ir auksta un vējaina. Izstaigājam ezera piekrastes pļavas un tuvākos tīrumus, bet, par spīti ceremonijām un labajam ekipējumam, nevienu zaķi pat neieraugām! Klusē ari mūsu palīgi - Latvijas dzinējs un taksis.

Nu ko, šķiet, Rīgas tuvumā zaķi ir retums, atšķirībā no Krāslavas puses, kur tieši šos gadus var saukt par zaķu ziedu gadiem...

Krāslava... Katru izejamo dienu pulcējamies kādi 7-10 vīri. Ir balta ziema, tādēļ, kā likums, kāpjam uz slēpēm, mērojam desmitiem kilometru, bet uz vakara pusi gandrīz vienmēr katram somā arī ir kāds zaķis.