Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Momentāni pa labi un pa kreisi dzirdamas varenas lamas - krievu mēlē tiek piesaukta gan māte, gan visas Čaka ielas būtnes. Lamas, protams, adresētas "šim", kurš neizturēja un sāka šo trādirīdi pirms noteiktā "00". Nu tik sākas! Gluži kā ķēdes reakcijā lamas nomaina šāvienu dārdi. Atsevišķi spalgāki šāvieni atšķirami tikai tuvumā, viss pārējais saplūst vienā milzīgā sprakšķu masā. Stāvu līdz padusēm ūdenī, pīļu virs galvas ir "melna debess", bet šajās mazajās galviņās taču acīmredzot ir ielikts krietns pašaizsardzības instinkts, jo pīles lido skrotīm neaizsniedzamā augstumā. Vismaz es pirmajās minūtēs neredzu nevienu reāli "paņemamu" mērķi. Tādēļ ar vēl jo lielāku interesi pētu, kā tad veicas maniem kaimiņiem. Skat, visi šauj uz nebēdu pa, manuprāt, pilnīgi "nepaņemamiem" mērķiem. Šo manu viedokli apstiprina arī fakts, ka pīles krīt ļoti reti.

Kanonāde ilgst apmēram 20 minūtes. Tad viss norimst. Tagad klusumu traucē tikai suņu saimnieku komandas, kurās var saklausīt pavēles un lūgumus meklēt ievainotās vai neatrastās pīles.

Taču pilnīgi viss vēl nav apklusis - lūk, kādus 150 m no manis kādā stiebru pudurī paslēpies viens, nudien, apbrīnojams vīrs. Šis fenomens no mums, mirstīgajiem, nesasniedzama augstuma vienā angļu mierā citu pēc citas "velk lejā" mercenes. Kur, interesanti, slēpjas šīs veiksmes atslēga: vai to noteic ieroča īpatnības, šaušanas māka vai lādiņa noslēpums? Visdrīzāk - viss kopā. Tostarp es pēc pāris stundām brienu krastā, pilnīgi attaisnojis novēlējumu: "Ne spalvas!"

Vakara tūrē uz pārlidojumu vīru aktivitātes atjaunojas. Šai piegājienā Lubāns man atļauj paņemt divas mercenes. Arī Jevgeņijs jau tumsā izbrien malā, apkāries ar laučiem jeb popiem. Pilnīgi tukšā neredz atgriežamies nevienu. Jevgeņijs vēl piebilst, ka šai sektorā nevienu vietējo neesot manījis, šitie visi esot "čiuļi" no Rīgas.

Jūdzam atkal ratos savu bēriti, kurš visu pērkondārdu dienu mierīgi ganījies tuvējā pļavā, un kratāmies (vārda īstā nozīmē) mājās.

Nākamajās sezonās, manis iejūsmināti, uz Lubānu jau brauca daudzi mani Krāslavas draugi, ar Voloclju Gribuli priekšgalā. Un ikreiz atklāšanas stunda, vīru izdarības un rezultāti bija līdzīgi kā dvīņubrāļi, lai gan katrreiz mainījām medīšanas sektorus. Pēdējo reizi šo pīļu paradīzi apmeklējām jau kā priekšnieki, tas ir, "pa blatu", bet, ticiet man, tās vairs nebija medības, bet gan prasta pīļu šaušana Nagļu zivju dīķos...

***

1975. gada pavasarī kolēģi pierunāja mani izmēģināt roku makšķerēšanā, lai gan līdz tam šo sporta veidu pilnīgi ignorēju. Kāpēc? Tak jau pasivitātes dēļ, tas ir, tu sēdi, blisinies un gaidi, kad izdosies nomušīt kādu zivteli. Mednieks zvēram dzīvību atņem, manuprāt, humāni - dažās sekundēs, bez mokām, bet šie copes brāļi, lūk, izvelk zivtiņu no ūdens un mierīgi noraugās, kā tā smok un mokās nāves agonijā...

Tomēr, kā jau teicu, esmu pierunāts, tādēļ ar dienesta "gaziku" braucam makšķerēt uz "očkiem". Latviski tulkojot, uz "brillēm". Tie ir divi ezeriņi Kalniešu pagastā, trases Krāslava - Baltkrievija asfalta abās malās. Divi apaļi, apaļi ezeriņi, pa vidu trases strīpa - nu akurāt, kā briļļu konstrukcija! (Mūsdienās laikam gan tie būtu nokrustīti nevis par brillēm, bet gan par pautiem; redz, kā, agrāk cilvēki bija pieklājīgāki!)

Makšķerējam, makšķerējam "očkos" un gala beigās dažas sarkanspurainas zivtiņas ari nosmacējam.

Dabiski, tā lieta apnik man pirmajam.

Metu pīcku malā un eju pārstaigāt ezeriņa purvainos krastus, kazi, varbūt ieraudzīšu kādu no zīdaiņu sugas, tak jau tuvāk pie sirds...

Kas tad nu! Krastā, metrus 10 no ūdens līnijas, sēž mercene un blisina actiņas! Apstājos, tad speru dažus nedrošus soļus viņas virzienā. Mercene paskrien dažus metrus pa retiem krūmiem, tad it kā pazūd purva zālēs, bet spārnos nepaceļas. Eju uz priekšu - jā, gandrīz neslēpta zem reta kārkla krūma izpletusies ligzda ar trim netīri baltām olām, kuru izmērs ir jaunas dējējvistiņas ražojuma lielumā.

"Draudzenīt, es taču vēlu tikai veiksmi tev un tavai nākamai ģimenei!"

Ar steigu atstāju šo teritoriju.

Braucot mājās, esmu aizņemts ar domu: kā man tagad praktiski izstudēt šīs mammiņas uzvedību un gudrību pīļu dzimtas vairošanā. Protams, zivju bendēm par savu atradumu nebilstu ne vārda.

Pēc divām dienām esmu atkal pie "brillēm", bet šoreiz viens un ar mērķtiecīgu domu - cik vien iespējams neitrāli un nevainīgi apskatīt ligzdu.

Klusu žogos pie pīļu "šūpuļa". Metrus sešus no mērķa "mamma" atkārto gluži to pašu gājienu, ko aizvakar: lēnām, neveikli aizļogās pa zemi purva zālēs...

Pieeju pie ligzdas. Tavu laimi! Es, nudien, nebūtu laimīgāks, ja atrastu šajā purvā pāris tūkstošus vistu olu! Pīles ligzdā jau 5 olas, tātad es viņu neesmu iztraucējis un viņa turpinājusi dēt, pie tam raženi - kā diena, tā ola klāt...

Pēc trim dienām apmeklējumu atkārtoju. Rezultāts ir vienkārši brīnišķīgs, atkal - kā diena, tā ola klāt!

Nevelkot garumā, teikšu, ka tā tas turpinājās līdz 12 olām ligzdā! Bet pīle, kuru es tagad jau stabili saucu par savu "mammiņu", katrreiz, kā pēc standarta, veica vienu un to pašu ceļu, klusi un neveikli nozūdot purva zālēs.

Kā tas beidzās? Gala iznākumu nezinu, jo nākamreiz ligzdu izdevās apmeklēt tikai pēc mēneša - tai reizē tur neatradu vairs pat čaumalas gabaliņu...

"Cangal, nepadodies auļiem!"

Astoņdesmito gadu sākumā sanāksmēs, semināros bieži tiekos ar kolēģiem, tas ir, saimniecību vadītājiem, no Kurzemes. Un, ja kolēģis ir mednieks, tad katrā ziņā apmaināmies arī ar svaigāko informāciju šai ziņā - sak, kā ir vienā Latvijas galā - "galējos rietumos", un kā otrā - "galējos austrumos".

Es, Latgales dēls, šajās reizēs lielākoties esmu apmierināts - manā pusē neiet sliktāk, bet katrreiz tomēr klāt ir arī tāda balta skaudība, kad kurzemnieki klāj vaļā briežu "baura" tēmu. Pie mums Latgalē, staltbriedis tolaik bija tikko ievests. Zināju, ka rēzeknieši tikko palaiduši brīvā vaļā pirmos briežu dārza iemītniekus, bet vismaz es brīvā dabā staltbriedi pagaidām redzējis nebiju...

1983. gadā kopā ar manu labāko draugu sovhoza direktoru Vladislavu Geibu nolemjam: pietiek dzīvot nezinīšos - šogad braucam uz Kurzemi uz briežu medībām. Abi ierodamies pie pirmā sekretāra Dmitrijeva un izklāstām mūsu sapni. Ko tur slēpt - izklāstījums noslēdzas ar lūgumu palīdzēt mums, diviem bāleliņiem, dabūt pie Rīgas kungiem licenci buļļa šaušanai. Vladim ir draugs mednieks Grobiņā, tāpēc sekretāram sakām, ka licenci gribētu saņemt Liepājas'rajona mežos. Sekretārs, pats mednieks būdams, mūs saprot, tūlīt ņem klausuli un uzgriež "biedram Vcrro".

Tas pretī: "Kāda runa, lūdzu, licence saņemama Rīgā, Centrālbiedrībā, kaut rīt!"

Mums to vien vajag - pēc pāris dienām sapakojam nepieciešamās mantiņas "Ņivā" iekšā un laižam uz Grobiņu, pa ceļam vien piestājot Rīgā un paņemot licenci.

Licence, izrādās, adresēta Nīcas mežsaimniecībai, tāpēc agrā pēcpusdienā mūsu "Ņiva" ieripo mežsarga Oļģerta Kalnenieka mājas pagalmā. Saimnieks ar saimnieci dārzā lasa kartupeļus. Sasveicināšanās ir ļoti sirsnīga, nudien, šamējie ne ar ko neatšķiras no Latgales ļaudīm!

Turpinājums gan vairs nav tik rožains - mežsargs teic, ka viņa meža hektāros briežu neesot pārpilnībā, pie tam šobrīd vēl tikai "kāzu laika" pats sākums, bet viņš, vienalga, mēģināšot mums palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas.