Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

***

1985. gada septembra vidū abi ar Vladi atkal dodamies Liepājas virzienā. Šoreiz buļļa licenci saņemam Bārtā pie mežsarga Mārtiņa Kunca. Pirmās divas medību dienas liecina, ka šā mežsarga apgaitā brieži ir vairumā, tas ir, svaigu pēdu ir ļoti daudz, bet buļļu riests gan rīta agrumā, gan vakara tūrē ir ļoti neaktīvs. Gan vienā, gan otrā kvartālā atskan daži pavāji bauri, kuri tomēr nevar būt praktiski orientēti, lai mednieki sāktu lavīties tuvāk kavalierim. Tikai vienā virzienā riests ir pietiekami aktīvs - tur abus vakarus, cik noprotams, vairāki buļļi ārdās uz nebēdu. Viena nelaime - mežsargs mums rāda "šlagbaumu" uz ceļa, kas ved "aktīvā riesta" virzienā, un skaidro, ka tur, lūk, esot'armijas veču teritorija. Kaut kāda neliela bāze, kuras teritorijā un tuvumā medīt kategoriski aizliegts. Pārkāpējus labākajā gadījumā sagaidot aizturēšana un smaga izskaidrošanās ar krieviem, bet sliktākajā - kārta no kalašņikova un cauri... Paskaidrojums gana iespaidīgs, tādēļ turpmāk mums pat riebjas skatīties uz to pusi.

Trešajā dienā, ejot klusā izlūkgājienā, mēs ar Vladi liela novadgrāvja malā atrodam lielu dubļu bedri. Oho! Ūdens tajā svaigi saduļķots, un visriņķī spēcīgi smaržo "pēc buļļa".

Skaidrs, ka rīta stundā te "strādājis" staltradzis! Turklāt vietējie mednieki stāsta, ka šādas dubļu vannas tiekot aktīvi un - mums tas ir galvenais - regulāri apmeklētas. Nu ko, dodamies mājās, tas ir, uz siena šķūni, kur mums abiem ierādītas gultas vietas, bruņojamies ar cirvi un zāģi, ejam atpakaļ un bedres tiešā tuvumā taisām (katrs priekš sevis) sēdvietas kokos! Šo darbu beidzam vēl priekšpusdienā, tādēļ līdz vakaram atlikušās stundas pavadām siena šķūnī. Jā, esam nolēmuši, ka jau vakarā jāsēž kokos, lai gan cerību uz vakara veiksmi ir maz - kā nekā strādājot esam krustām šķērsām* izbradājuši bedrei piegulošo teritoriju, tātad atstājuši diezgan svaigu cilvēka smaku, kas noteikti nebūs pa prātam "kavalierim" vai viņa "dāmām"... Taču, tā kā mūsu uzturēšanās laiks Bārtā iet uz beigām, vakarpusē abi tomēr iekārtojamies kokos, katrs savā novadgrāvja krastā. Vladim šaušanas sektorā labi pārredzama bedre, man - grāvja pretējā mala.

Mežā tikai sīkie putniņi čivina. Minūtes atkal liekas stundas garumā. Beidzot 21.15 manā pusē zem nezināma kustoņa kājām sāk lūst zariņi, un varu tikai nojaust, ka pārvietojas vairāki indivīdi, jo manas egles zari un biezie krūmi neļauj neko saskatīt.

Čaboņa nu jau skan tieši zem mana koka un pārvietojas dubļu bedres virzienā. Pēkšņi turpat iet vaļā varens buļļa baurojums, kuru momentā pārtrauc Vlada šāviens. Dzirdami šļaksti grāvī, zari nu jau lūst pretējā grāvja malā! Un viss... Kāpju lejā un eju pie drauga.

Vladis stāsta, ka no mana koka puses pie bedres pienākusi govs, tai sekojis bullis un aiz viņa - vēl viena govs. Līdzko bullis sasniedzis bedri, tā uzreiz uzrāvis lūpu, līdzīgi kā to darot mājas bullis vai ērzelis, ostot savas brūtes pēcpusi, un laidis bauri vaļā. Bullis varens, ragi arī "tā nekas". Vladis šāvis pa stāvošu, tādēļ pārliecināts, ka "šis būs gar zemi". Otrreiz nepaspējis "nospiest" tādēļ, ka bullis taisījis milzu lēcienu uz priekšu, un govis, protams, sekojušas. Ejam pa pēdām. Apmēram pēc 80 soļiem redzam - guļ... Jā, ragi vareni, kopā 12 žuburi, gandrīz melni, tikai spicie galiņi gaiši.

Uz kakla - ļoti kuplas krēpes. Bet tumsa ari klāt, tādēļ dodamies mājup, jo saprotam, ka, lai dabūtu guvumu malā, vajag zirgu vai lielu viru baru - šis apvidus ir purvains, ar "Ņivu" piebraukt nevarēs.

Mums abiem ir neaprakstāms prieks, jo tas taču ir pirmais briedis mūsu krietni ilgajā mednieku mūžā. Tai pašā laikā mūsos radusies ari zināma neizpratne par staltbrieža maņas spējām, jo bija taču pagājušas tikai kādas desmit stundas, kopš beidzām mīdīties bedres apkārtnē, turklāt briežu bariņš gāja cieši garām kokam, kurā sēdēju. Jā, sekss laikam arī briežu kompānijai aptumšo prātus un galīgi notrulina pārējās jūtas... Vēlā nakts stundā ar zirga palīdzību mūsu trofeja tiek nogādāta turienes mednieku kolektīva mājā. Dīrāšana, dalīšana - uz mata tāda pati kā mūsu Latgalē, bet uzkodas pie šņabja šādā reizē Kurzemē... Dikti šarmantas, un tas tā - vēl maigi izsakoties... Ārprāts! Mums piedāvā maizi ar sviesta kārtu virsū, tad noklāj ar buļļa, kulturāli izsakoties, sēklinieka jēlām, vēl siltām šķēlītēm, uzkaisa šai delikatesei piparus, sīpola un ķiploka gabaliņus un vico iekšā! Tak garšvielas nevar nomākt šā "kulinārijas brīnuma" īpatnējo smārdu, starp citu, daudz asāku nekā tas, ko no rīta ostījām mežā dubļu vannas malā! Esmu ēdis jēlas zivis, reiz vinnēju derības, norijot dzīvu vardi, bet šoreiz dabūt lejā šīs smirdošās šķēlītes izdevās vienīgi ar pārcilvēcisku piepūli. Palīdzēja paša iedvesma: "Čangal, nepadodies čiuļiem!"

Gaļu sadalām kristīgi visiem nakts kompānijas dalībniekiem, ragus - "Ņivā" iekšā un agrā rīta stundā "dragājam uz austrumiem". Jā, esam lepni par savu pirmo "stalto"!

***

Pēc diviem gadiem septembrī abi ar Vladi atkal esam Kurzemē, šoreiz Kuldīgā, pie Rumbas mežsarga Jāņa Sīļa. Naktsmājas mums ierāda Viktors Reblis, sens mūsu abu draugs, ļoti kaislīgs un rezultatīvs mednieks. Nakts vidu pavadām rajona mednieku šautuves dienesta istabās - šoreiz tas lieti noder, jo dienas ir lietainas un vēsas. Šādos laika apstākļos buļļi uzvedas tā, it kā ūdeni būtu mutē ieņēmuši... Dienas iet, bet mums atvēlētajā teritorijā - kapa klusums. Abi ar Vladi cītīgi meklējam "dubļu vannas", jo esam pārliecināti, ka tikai šis gājiens var kaut ko mainīt. Šoreiz mūsu kabatās ir licences veselu četru buļļu šaušahai, jo Rīgā Verro biedrs teicis: "Tādu gaisa gabalu dzīties nieka vična buļļa dēļ - nav vērts!"

Beidzot kādā dziļā nostūri, meža vidū atrodam klaju lauku. Šā lauciņa vidū - smiltīs svaigi izkašņātu bedri, bet svaigajā augsnē ap to skaidri redzamas briežu pēdas! Atkal cirvis, zāģis rokās, un šāviena attālumā no šīs "svētvietas" meistarojam sēdvietas.

Varen ērti sēžu dižā, varbūt visus 150 gadus vecā eglē. Apmācies, līņā, visapkārt nomācošs klusums. No manas luktas labi pārredzams lauks ar "sapņu bedri" centrā. īpašu uzmanību pagaidām veltu mežmalai, jo ceru vispirms ieraudzīt "šo" iznākam, un tad jau - kā liktenis būs lēmis... Tā, sasprindzināti blenzdams uz mežmalu, laiku pa laikam tomēr "uzmetu aci" arī bedrei, klajuma vidū. Nupat atkal kārtējais skats uz bedri, - vā vellos! - bedrē stāv bullis un osta zemi! Kā no gaisa nokritis! Vēl šobaltdien nesaprotu, kā viņš varēja, šķiet, absolūtā klusumā iznākt no meža un šķērsot pusi klajuma! Nudien, kā spoks!

Zibenīgi sveru, ka šis eksemplārs diez kāds izcilnieks vis nav - pasīks augumā, ragi gana žuburoti, bet ne "acij tīkami". Taču jau iepriekš ar Vladi esam norunājuši - ja šovakar nekas nenotiek, tad rītu pakojam mantiņas un "tinamies" atpakaļ uz Krāslavas pusi. Nekas cits neatliek - ņemu to pašu spoku uz grauda un nospiežu mēlīti...

Bullis sper pakaļkājas gaisā gluži kā jauns ērzelēns, kurš izlaists pavasari aplokā, un tūdaļ pēc šā zibenīgā spēriena ar pamatīgiem lēcieniem diebj uz lauka pretējo malu. Man aptverē vēl četras lodes, kuras tad ari cītīgi raidu vienu pēc otras nopakaļ auļojošajam briedim. Nekādu rezultātu! Sasodīts! Piecas reizes esmu norībinājis, pie tam pirmais šāviens bijis pa stāvošu mērķi! Tagad stobrs tukšs, bet šis tik auļo uz nebēdu. Vēlāk lēšu, ka šīs sekundes bijušas melnākās mūžā! Gaišā dienas laikā, skaidrā prātā, un šitā pūdelēt! Lamāšanās laikam ir palīdzējusi, trakā auļošana apraujas, pirms staltradzis sasniedzis mežmalu, vēl pāris soļu, un bullis nogāžas!