Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

Suns tiek palaists vaļā, uzreiz arī sāk riet un dodas alā iekšā. Secinu, ka šīs šķirnes suņi ir pietiekami sīki augumā, lai diezgan brīvi varētu pārvietoties lapsu alās. Jā, tieši lapsu, jo jenoti paši taču ir slinki racēji, tādēļ izmanto pamestās lapsu vai āpšu alas.

Tagad uzmanīgi jāklausās, kurā vietā zem zemes suns apstāsies. Pēc dažu minūšu ilgas uzmanīgas klausīšanās konstatējam, ka nupat jau pavisam vāji dzirdamie rējieni apstājušies vienā vietā. Tātad jenots iedzīts strupceļā! Jānis ņem lāpstu un enerģiski rok, es rādu gaismu. Pēc pāris minūtēm suņa rejas jau kļūst skaļākas un aktīvākas. Jānis teic - laikam jūtot, ka saimnieks nāk palīgā. Mūsu rakums ir nepilnu metru dziļš, kad tā dibenā parādās smilšu un spalvu juceklis. Jānis ņem iepriekš sagatavotu nūju, kam vienā galā žuburs, grūž lejup, pagriež, veikli uztinot uz žubura gala zvēra spalvu, paceļ augšā un ar vienu vienīgu lāpstas sitienu izdzēš dzīvnieka dzīvību...

Tiešām, apbrīnojami veikli! Tikām arī suns ir no alas ārā, un Jānis teic, ka tā esot droša zīme, ka ala tukša. Jā, jā, nereti gadoties, ka vienā alā nakšņojot vairāki jenoti.

Ugunskura gaismai rēgaini spīguļojot, Jānis aiz pakaļkājas pakar nomedīto zvēriņu tuvējā koka zarā un dažās minūtes nodīrā! Jā, arī to Jānis teic, ka nevienu veselu jenotu neesot lieki stiepis uz mašīnu, sak', priekš kam smērēt mašīnu, vest mājās šo smirdoņu un pēc tam vēl pūlēties norokot. Vienkārša lieta: ugunskurs, āda mugursomā un atkal uz priekšu. Bet pirms tam Jānis vēl atjauno alu - izrakto bedri noklāj ar kokiem (te, lūk, noder cirvis un zāģītis), tad skujas un - visbeidzot - arī augsnes slānis virsū.

Nav vārdam vietas. Saimnieciska rīcība. Draugs cer arī turpmākos gadus sekmīgi medīt savā teritorijā, tāpēc alas neatgriezeniski izpostīt nedrīkst...

***

Kādā vēlā rudens vakarā divatā ar kolēģi - agronomu Valdi Siksnu - atgriežamies mājās no ieilgušas kolhoza kopsapulces. Ar GAZ-69 jāveic 70 km. Laiku īsinot, dalāmies pieredzē: viņš par makšķerēšanu, es - par medībām. Valdis atzīstas, ka nekad neesot dzīvu jenotu redzējis un nezinot arī, kam šis zvērelis varētu līdzināties - sunirVi vai lapsai. "Apgaismoju" kolēģi, protams, tikai teorētiski. Pēkšņi starmešu gaismā ceļa malā parādās jenots, nudien, kā saukts! Sagrabējušajam "bobikam" ātrums niecīgs, jenots nemūk grāvī, bet sāk Jekatot pa apgaismoto ceļa malu uz priekšu. Es bremzēju un uzsaucu Valdim: "Jenots ir baigais tūļa, ķer viņu ciet!" Kolēģim divreiz nav jāsaka - šis bez vārdiem no mašīnas ārā un jož bēglim pakal. Pēc kādiem 20 metriem jenots tomēr metas pa labi, pār ceļmalas grāvi uz krūmiem. Te tūlīt jāpaskaidro kāds sīkums - ir vēla rudens nakts, un ūdeņus klāj plāna pirmā ledus kārtiņa...

Tātad jenots metas pa labi un aiziet pa ledu. Valdis iekarsis - arī pa labi un... momentāni pazūd no manis raidītā gaismas kūļa. "Brīkš, brākš, šļerp!" Kad noplok ūdens šļakatas, mans kolēģis, tagad jau bebra paskatā, iznirst no pārplūdušā grāvja! Pirmajās sekundēs es gandrīz vai nosmoku smieklu lēkmē, bet Valda izskats un uzvedība manu dzīvību glābj. Oho! Šis ikdienā tik korektais un pieklājīgais vīrs šoreiz man velta tādu krievu vārdu krājumu, ka smiekliem, nudien, vairs nav vietas! Drīzāk brīnīties jāsāk! Tikām pilošais Valdis kāpj mašīnā. Bet temperatūra ārā ir mīnusos, "bobiks" caurs kā siets, krāsniņa tikpat kā nesilda! Līdz mājām vēl 18 km, kurus braucam kapa klusumā, atskaitot vienu vienīgu frāzi pašā sākumā, proti, Valdis varen nīgri nošņācās: "Tādu muļķi mūžam vairs neklausīšu!"

Redz, kāds ir tas medību vilinājums - pat makšķernieks var zaudēt prātu un neapjausi, ka jenots ir vismaz 15 reizes vieglāks par raženu viru... Starp citu, medības arī dziedē - Valdis toreiz pat iesnas nedabūja!

Daudzreiz esmu pārdomājis, kāds iemesls bijis latviešiem un citām tautām pasakās, parunās un sakāmvārdos lapsu dēvēt par gudrinieci, viltnieki? Nudien, nesaprotu! Jo, manuprāt, nomedīt lapsu nav nekāda lielā māksla. Ja rudā atrodas nelielā meža platībā, tad tu, metlniek, stāvi šīs platības vienā galā, aizsūti savu kompanjonu uz otru galu, lai viņš tur nedaudz patrokšņo, un garantēju - kūmiņš ies tev virsū kā "pa diedziņu"! Tev vajag piemēru? Lūdzu! Tieši tā mēs septiņdesmitajos gados lapsas ļoti sekmīgi "ņēmām" Skaistā aiz Ezeriņu fermas, un tikai vienreiz gadījās tāda kā "zinātņu kandidāte"...

Tajos labajos gados Robežniekos medījām zaķus. Vienā varbūt desmit hektārus lielā mežā bija kādi seši zaķi un viena lapsa. Volodjam Gribulim savukārt bija suņuks, vārdā Profesors, tāds takša un mājas kranča krustojums, kurš dzina visus zvērus, kas trāpījās šim pa rokai, bet tikai līdz mežmalai". Tad nu, lūk, šajos Robežnieku desmit hektāros Profesors pa trim lāgiem "ķemmēja" visus stūrus, un tikai trešajā piegājienā jau minētā "zinātņu kandidāte" iznāca no meža un uz mūžiem atteicās no peļu ķeršanas...

Dzirde gan lapsām tiešām ir kolosāla, un uz tās laikam ari balstās viņas veiksme peļu medībās. Starp citu, Briļu Jānis mani iemācījis lapsu piesaukt. Būtībā - pavisam vienkārši, tu tikai ļoti cieši savelc lūpas un ievelc caur tām elpu - iznāk kaut kas līdzīgs peles pīkstienam. Bezvēja dienā, ja ieraugi lapsu uz lauka mierīgi peļojam, iztaisi ne vairāk kā divus šādus pīkstienus! Nopīksties un zini - ja lapsa ir dažu simtu metru attālumā, tad tev, protams, vismaz nedaudz nomaskētam, ir pamats sākt vērt mugursomu vaļā...

***

Viņziem kādā mēnesnīcas pārbagātā naktī vaktēju zaķus savā jaunajā ābeļdārzā. Vaktēju, vaktēju, līdz pretējā kalnā ieraugu lapsu. Mēģinu noteikt attālumu - būs krietni 200 soļi... Uztaisu jau minēto pīkstienu. Nekā - šī nenāk vis uz mani, bet ietek ezermalas krūmos. Vēlreiz pīkstiens, un nu jau nīgri nosmīnu pats par sevi, visvairāk par to, ka vēl tagad, vecs vīrs būdams, ticu burlaku pasakām par pīkstienu spēku. Pēc laiciņa lapsa, gan jau no otras puses, taisnā ceļā tomēr "pēc peles" atnāca... Vai tieši tāds bija viņas nolūks un vai tiešām iedarbojās mana pīkstēšana, nepaspēju pajautat, jo vajadzēja lapsādu...

Stāmerienā man kaimiņos dzīvoja skolotājs un kulturāls mednieks Dzidris Makstenieks, kurš stundām ilgi varēja aplam aizrautīgi stāstīt par paša piedzīvojumiem pīļu un āpšu medībās. Es savukārt - vērīgs klausītājs, jo, lai gan par pīlēm tajos gados man jau šis un tas ir skaidrs, dzīvu āpsi vēl pat redzējis neesmu. Dzidris, piemērotu auditoriju atradis, visos sīkumos vēl un vēl klārē par šo zvēru dzīvesveidu, medību knifiem un beidzot arī apsola man garšīgu maltīti no āpša kotletēm, protams, ja es būšot akurāti pildījis mācību programmā apgūto.

Vasarā Zeltalejas sādžas mežā atrodu āpša alas. Tuvējā eglē uztaisu kārtīgu sēdekli un gaidu rudeni.

Augusta beigās mans "gaidītais" aktīvi tīra alu: lūk, sadzinis veselu vezumu svaigu smilšu alas priekšā. Nu arī man laiks pielietot praksē kaimiņa teorētisko programmu, kuras saturā ir diezgan kutelīgi punkti. Proti, āpsis, kā jau alu dzīvnieks, esot pusakls, toties dzirde un oža šim ekstrāklases. Saulei rietot, viņš nākšot no alas ārā un došoties pa iemīto taciņu nakts medībās. Iznāciens no alas iedalāms trīs posmos. Pirmajā gājienā no alas mutes parādīšoties tikai deguntiņš - apošņāt alas tuvāko apkārtni. Tad - atpakaļ alā uz vairākām minūtēm. Šīs ostīšanas laikā medniekam kategoriski aizliegts pat pirkstiņu kustināt!