Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

Pa ceļam uz mājām vēl ņemam pēdējo mastu. Vīri šauj pa labi un pa kreisi. Man uzskrien virsū divi suķi - bāc! bāc! - un abi gar zemi. Pirmo reizi manās mednieka gaitās vienā dienā esmu guvis trīs, tiesa, ne sevišķi dižas, bet tomēr cūkas! To sapratis, pilnā balsī sāku aurot: "Mana dzimtene jaukā - zilo ezeru zeme"...

Septiņdesmitajos gados pie mums, krāslaviešiem, regulāri ciemojas mednieku grupa no Rīgas. Starp viņiem - Rīgas taksists Pāvels, iznesīgs, kulturāls, labi ekipēts mednieks. Čīkstošas ādas siksnas krustām šķērsām pāri pleciem, patronjosta pilna ar lādiņiem, kas paredzēti visiem dzīves gadījumiem - no šnepes līdz alnim. "Kāds podiņš, tāds vāciņš!" šeit varētu teikt pilnīgi pamatoti, jo Pāvelam arī ļoti patīk sniegt citiem pamācības - kā šaut un ko bāzt stobrā.

Oktobra nogalē braucam uz Asūni padzenat kuiļus. Pa ceļam ieraugām kādā pļavā ganāmies aitas. Zinot Pāvela niķi, viens no "gazika" pasažieriem noprasa: "Pāvel, ar kāda numura skrotīm tu nogāztu šo aitu?"

"Te jālieto divas nulles", Pāvels pārliecinoši atbild.

Man kā "čuhņas" medniekam bišķīt "kož kaulā" rīdzinieka pašpārliecība, tādēļ ar vēl lielāku pārliecību cērtu pretī: "Ar ceturto numuru - beigts un pagalam!"

Redzot manu nopietno ģīmi, Pāvels ir sajūsmā, apzinoties, ka visi mašīnā esošie mednieki pareizi novērtēs - nevar taču ar pīļu skrotīm no 25 metriem nošaut šitādu kustoni! Strīds beidzas ar derībām, ka pie pirmās izdevības abi stāsim uz uguns līnijas...

Medību diena noslēdzas ar vienu sivēnu, kuru apstrādājam mežsarga Volosova pagalmā.

Par rīta derībām es kožu mēlē, jo pa dienas vidu mans azarts ir noplacis, skepsi pastiprina ari manu Krāslavas draugu atziņa - vecīt, esi pāršāvis pār strīpu... Taču, kaut aizvien skaidrāk pats saprotu, ka esmu iekritis, spītīgi klusēju.

Kamēr ņemamies ap trofeju, pienāk Pāvels un klārē, ka viss kārtībā, aita atrasta! Izrādās, šis tiešām paspējis sameklēt mežsarga saimnieci un ņoskaidrot, ka kūtī blēj pavasara auns, kurš savu misiju jau veicis. Tādēļ saimnieki jau gribējuši vest to pie gaļas sagādnieka. Tūlīt arī slēgti līkopi, mežsardziene ir pretimnākoša: "Par to pašu cenu, lūdzu, ņemiet!"

Atkāpšanās nav, kaut mans "garīgais" nu jau ir noslīdējis galīgi uz grunts. Kompānija uzreiz sadalās divās nometnēs: krāslavieši līdzjūtīgi gatavo derību placi, rīdzinieki smīkņā... Abas puses kopīgi izstrādā noteikumus: tekulis tiks piesiets noriņā pie mieta, tad nomērīsim 25 soļus un...

Man savā 16. kalibra "iževkā" jālādē veikalā pirkta patrona ar ceturtā numura skrotīm, pie tam pirms tam vēl jāatver patronas kartona prapis, lai žūrija varētu pārbaudīt, vai es nešmaucos. Pēc šāviena viens no krāslaviešiem skries un izraus mietiņu, dodot iespēju aunam mukt, un, ja tekulis vēl skrien kaut 10 m, - esmu zaudējis, tātad maksāšu par aunu, kuru, protams, pēcāk kaujam un gaļu atdodam Pāvelam.

Turpretī, ja auns krīt "uz vietas" vai pēc šāviena spēj noskriet mazāk par desmit soļiem, - maksā Pāvels, bet gaļa tiek man.

Tekulis piesiets. Ak, saimniec, būtu tu viņu kaut svaigi nocirpusi! Bet tagad šim - kā piedeva visiem maniem kreņķiem - vēl krietns kažoks mugurā! No krāslaviešu puses saņemu pamācību buķeti: viens iesaka šaut galvā, otrs - krūtīs, trešais - kaklā... "Eh, draugi, mācīt vienmēr ir vieglāk!"

Notēmēju kaklā. Bāc! Vēl šāviena troksnis nav no ausīm dzisis, kad redzu - auns gar zemi, nospārdās un sastingst kā tāds Ķenča jērs! Aiz muguras nogrand mežonīgs: "Urā!", bet es joprojām neticu pats savām acīm!

Triumfs! Vīri dīrā, saimniece kur plīti un gatavo pannu akniņām. "Gaziks" aizripo pie kaimiņa pēc samogonkas.

Noslēgumā šķiramies itin smaidīgi. Pāvels norēķinās ar saimnieci, bet visa "produkcija" tomēr, protams, aizripo uz Rīgu - labus ciemiņus kreņķēt nedrīkst... Pie tam mums, krāslaviešiem, taču paliek uzvara. Un vēl kāda atziņa - auns vai mercene - viens pīpis, ceturtā numura skrotis ir pietiekoši smagas!

- Tev zvanīja draugs! - teic sieva vīram.

- Ko gribēja?

- Prasīja, lai pasaku, ka medības atliktas, - veikalā inventarizācija.

Sieva:

- Līdz kāzām tu mani apbēri ar dāvanām. Kāpēc tagad to nedari?

- Hm... Bet vai tu kādreiz esi redzējusi, ka mednieks lādētu patronas tad, kad zaķis jau nošauts?

Satiekas divi draugi:

- Brauksim sestdien medībās?

- Bet es neprotu šaut.

- Kas tur ko prast - ielej un iemet, ielej un iemet...

- Tu gatavojies doties uz medībām tieši šodien, trīspadsmitajā datumā?

- Protams! Varbūt šodien beidzot pīlēm neveiksies...

Mednieku kolektīva kopsapulce. Uzstājas vadītājs:

- Klāt jauna medību sezona. Jānolemj, cik šņabja pirksim pirms medībām? Aizpagājušajā gadā ņēmām pa vienai pudelei "uz deguna" - pazaudējām bises, pagājušajā gadā ņēmām pa divām - pazaudējām autobusu. Kādi būs priekšlikumi?

- Lieku priekšā šogad ņemt pa trīs, bises līdzi neņemt un no autobusa neizkāpt.

Viens mednieks otram:

- Cik pīļu tu vakar nošāvi?

- Trīs! Bet tu?

- Mazāk.

- Divas?

- Mazāk.

- Vienu?

- Vēl mazāk...

Divi mednieki naktī apmaldās mežā. Viens no viņiem neiztur un sāk lūgties:

- Dievs, kungs! Esam grēcīgi tavā priekšā! Visu mūžu pļēgurojām, tavus baušļus nepildījām, bet, ja tu palīdzēsi, mēs tev solām...

- Pagaidi, - pārtrauc otrs mednieks. - Neaizej tik tālu. Man liekas, ka redzu ugunis.

Mednieks sēž ezera krastā un vēro, kā simpātiska meitene gatavojas peldēties.

- Šajā vietā peldēt nedrīkst! - viņš kliedz.

- Kāpēc tad neteici to, pirms nebiju izģērbusies?

- Bet izģērbties šeit ir atļauts.

- Brīnos, kā sievas vienmēr precīzi atceras kāzu dienu, bet vīri parasti aizmirst...

- Tu atceries to dienu, kad nošāvi pirmo alni?

- Protams!?

- Lūk, redzi, bet alnis jau aizmirsa.

- Tie tik bija ragi! Tici man, es nekad tādus neesmu redzējis!

- Lūk, taisni šitam es ticu.

- Par ko sēdi?

- Malu medniecība!

- Cik iedeva?

- Tikai 10 gadus.

- Tik daudz?!

- ŠāVu buku, bet trāpīju mežsargam...

Sieva virām:

- Tu atceries, ka pērn ņēmi atvaļinājumu, lai brauktu uz zosu medībām?

- Jā, atceros, kas tad ir?

- Šodien viena no zosīm pazvanīja un teica, ka tu esot kļuvis tēvs...

Čukča gatavojas medībām. Tomēr vispirms jāapvaicājas šamanim par laika apstākļiem. Šamanis padejo pie ugunskura un pareģo labu laiku. Čukča aiziet, bet šamanim pašam gribas zināt taisnību. Aiziet pie sinoptiķa. Sinoptiķis paskatās pa logu un saka: "Labs laiks būs, redzi, čukča aiziet medībās".

Mednieks pilnā bruņojumā satiek draugu. Tas prasa:

- Kur dodies? Sezona taču beigusies!

- Klusē! Manējā par to vēl nekā nezina...

- Pagājušajā gadā man laimējās ar diviem šāvieniem astoņas pīles nolikt!

- Tu ko, pa olām šāvi?

- Pa zaķi es mierīgi no 200 metriem šauju!

- Beidz! Tādā attālumā neviens nevar trāpīt!

- Bet es jau nerunāju par trāpīšanu.

Tiesnesis:

- Kāpēc jūs nošāvāt zaķi, nebūdams mednieku biedrības biedrs?

- Bet kāpēc zaķis grauza manas ābeles, nebūdams manas ģimenes loceklis?

Vai sen jau medījat aļņus?

- Nē, tikai dažas dienas. Atbraucu uz šejieni ķert tauriņus, bet pazaudēju brilles...