Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

Pēc kāda laika, veiksmīgi darbojoties, midzenis tiek atrasts, un top skaidrs, ka dienā, kad mēs ar Jāni to meklējām, izrādās, esam krustām šķērsām izstaigājuši tieši to kvartālu, kurā midzenis atradies, bet mums vienkārši nav palaimējies uzkāpt tam tieši virsū. Mūsu meklējumus pie tam sajaucis arī mežstrādnieku stāsts par aļņu māti ar teļu, neesam ņēmuši vērā pieredzējušu vīru gudrību: "Vilks midzeņa tuvumā jērus neaiztiek"...

Tātad midzenis tiek atrasts paplašinātā lapsu alā, tajā - četri vilcēni, kuri jau it ņipri prot slēpties biezoknī. Trīs tiek piešauti, ceturtais, kurš noķerts dzīvs, aizceļo uz Krāslavu, kur to savā ģimenes dārziņā šķūnītī izlēmis turēt Uldis Birznieks. Tomēr vecum vecā patiesība par vilku, kurš vienmēr uz mežu skatās, arī šai gadījumā ir īsti vietā. Proti, rudens pusē, kad vilcēns jau paaudzies krietnas laikas lielumā, šim uznākusi indeve laiku pa laikam izlauzties no pussapuvušā būceņa šaurības. Turklāt pelēcis, puspiejaucēts būdams, ikreiz, brīvībā ticis, jozis nevis uz mežu, bet gan uz tuvējo pārtikas bodīti, kur pie ieejas tad ari ņipri uzmanījis tantiņas, kas ar iepirkumiem nākušas ārā no veikala. Pie tam vilka ģīmis no reizes uz reizi aizvien nepārprotamāk liecinājis, ka teju teju ar pilno pārtikas tašu pa ostīšanu šim būs par maz. Loģiski, ka pēc kārtējās šādas tūres tika sasaukts skaļš vietējo sievu mītiņš, kura rezultātā tuvējais milicis uzņēmās soģa lomu un mūsu audrupenieti "apklusināja no Makarova"... Tā, lūk.

***

Mana medību taciņa ar vilku ceļiem pēdējo reizi krustojusies astoņdesmito gadu vidū Svariņu pagasta mežos.

Agrs rudens. Meža cūku medības pa "melno pēdu". Kārtējais masts tiek ņemts "uz dullo", tas ir, cūku pēdas ir, bet biezie brikšņi un aizaugušie celiņi neļauj kaut cik konkretizēt zvēru atrašanās vietu. Numuri izvietojas pa gandrīz aizaugušu zirgu celiņu, pie tam ļoti līkumotu. Jau dzīšanas pirmajās minūtēs sākas gan šaudīšana mastā, gan mežonīga baurošana: "Vilki, vilki!" Žigli pārlādēju smalkākus renkuļus un bisi turu burtiski pie pleca - nu jau esmu pieredzējis un saprotu: ja vilks lēcienā ies pāri šim šaurajam celiņam^ tad labi ja vienreiz varēšu pagūt nospiest sprūdu... Man pretī slejas pilnīgi necaurredzama eglīšu siena, no kurienes tad arī sadzirdu čaboņu - tas noteikti nav zaķēns, bet kaut kas krietni smagāks, kazi, varbūt cūkas? Redzēt nevar ne vella - te uzreiz mans kaimiņš pa labi, Konstantīns Ragozins, laiž vaļā dupletu. Pagriežos pa kreisi, lai kontrolētu šo sektoru, un tai pašā mirklī ieraugu, ka uz celiņa apmēram 50 soļu attālumā parādās vilks. Momentāni šauju, pelēcim aste uzcērtas stāvus kā svece, un šis pazūd krūmos. Skrienu klāt, bet tur - tukšs un kluss. Asinis pēdās arī nav, tātad pūdelis!?

Konstantīns gan ir vilku nošāvis. Otrs pelēcis Vilhelma Žaunas kontā. Starp citu, Vilhelms stāvējis pie mūsu mašīnām, un pelēcis uzskrējis šim burtiski virsū. Hmm, tieši tajā virzienā taču aizjoza arī manis "sveicinātais"...

***

Jau stāstīju par Bogdānu meža masīvu, kas atrodas, ja rēķina putna lidojumā, pāris kilometru attālumā no Dagdas. Šajos kvartālos vienmēr atrodama visai raiba buķete - aļņi, cūkas, vilki un, protams, stirnas. 1988. gada pavasarī paklīst ziņas, ka šajā mežā mitinoties vilku pāris, tātad ģimene, un tieši tāpēc mūsu trijotne - Valdis Kokins, Viktors Kacars un es - nolemj 1. maijā, kurš kalendārā arī tolaik ir sarkans, tātad brīvs no darbiem, nopietni taisīt šā meža revīziju. Plāns ir loģisks: no rīta atstājam mūsu "Ņivu" meža vienā galā un sākam "ķemmēšanu". Ejam šķērsām masīvam apmēram 80-100 metru attālumā cits no cita līdz lauka malai, tur satiekamies, apmaināmies ar noietajā distancē iegūto informāciju, izvietojamies atpakaļgājienam un tādā garā, bez liekas steigas, caurskatām visu masīvu. Mūsu galvenais mērķis - atrast midzeni, jo spriežam, ka kucēniem jābūt jau dzimušiem, bet vēl pietiekami kusliem, lai tie no mums spētu aizmukt.

Pēc pāris stundu ilga cītīga darba kādā uzkalniņā, kas atrodas burtiski pašā meža vidū, atrodam visu, ko vajag, lai mednieka sirds sāktu strauji pukstēt...

Uzkalniņā pirms dažiem gadiem, var saprast, dzīvojuši āpši, katrā ziņā te ir vairākas alas, no kurām viena - svaigi no jauna izrakta. Nē, ļoti svaigi izrakta, jo augsne tai visriņķī vēl pavisam mitra, nemana ne mazākās apžuvuma pazīmes. Bet uz šīs svaigās augsnes, kā uz delnas, - neskaitāmas liela vilka pēdas! Alā jābūt kucēniem! Divi no mums paliek dežurēt alas tuvumā, bet trešais jož uz mašīnu pēc lāpstas. Aizjož. Atjož. Sākam rakt. Āpša alas labirinti ir sarežģīti un dziļi pazemē, tādēļ darbi ilgst vismaz pāris stundu. Taču kucēnu alā nav, sviedri velti lieti.

Slaukot sviedrus, sēžam, atpūšamies un prātojam: kur kļūda? Viens skaidrs nepārprotami - vilcene midzeni gatavojusi, bet, vai tas bijis domāts kā pirmais un galvenais vai gatavota tikai rezerves "bērnu istaba", nav skaidrs. Pareizāk sakot, ir gan skaidrs, ka vilcēnus neesam atraduši. Un vēl tikpat skaidrs ir arī tas, ka mūsu šīsdienas izdarības, protams, galīgi aizbaidījušas vilkus no šiem kvartāliem. Jūs teiksit - čiks!? Varbūt. Bet vienalga - mūsu, mednieku, pārdzīvojumi todien bija augstā līmenī! Ne katrreiz vilšanās nozīmē zaudējumu!

Kopš 1966. gada vairākas sezonas pēc kārtas "piļu atklāšanu" svinēju Lubānas ezerā. Un atkal, neapšaubāmi, visspilgtāk atmiņā iespiedusies tieši pirmā reize...

Ir 1966. gads, es Krāslavā saņemu specatļauju pīļu jaktei Lubānā, tad braucu pie sievastēva uz Gaigalavu, lai vakarpusē kopā ar turieniešiem sēstos zirgu pajūgā un savlaikus, būtībā - dienu iepriekš, dotos uz klāniem...

Paiet nakts, paiet nākamā priekšpusdiena, un tūlīt, tūlīt jau klāt būs arī lielais brīdis - "pīļu atklāšana", kas šoreiz nolikta uz četriem pēcpusdienā. Tā vismaz rakstīts papīros - pīkst. 16:00...

Mēs pie ezera ūdenslīnijas esam jau 15:00. Ezera krasts - zems, gludi nopļauts, bet pļāvuma joslu jau šai stundā aizpilda automašīnas; pārsvarā tās visas ir GA2-69Pa kreisi un pa labi tikai sveši vīri. Redzu arī nepierasti lepnus šaujamos, daudz medību suņu, pārsvarā spanielu. Un vēl - man pavisam neparasts skats - daudzi no šiem svešajiem acīm redzami uz pīlēm devušies kopā ar sievām un bērniem. Kaut kāds ārprāts! Taču mazpamazām izbrīns atkāpjas, dodams vietu saspringtai uzmanībai - cik tad laika atlicis līdz liktenīgajam 16:00?! Ezerā brist gan atļauts jau "pirms tam", tādēļ tie, kuriem ir garie zābaki, uzrota tos, bet es, tāpat kā citi vietējie, kuri mani samācījuši, laižos ezerā "pa vieglo". Tas savukārt nozīmē - tu uzvelc vienkāršās kokvilnas "trenuškas", kājās auj tikai parastās čības, ko nosien ar šņorēm, un - aiziet jūriņā!.. Mēs ar Jevgeņiju, manu radinieku no Atlakas, brienam ezerā līdz patronjostas līmenim, bet patronjosta šoreiz uzkārta "augstākajā līmeni", tas ir, kaklā. Lēšu, ka ezers ir sekls, jo no krasta "līdz kaklam" var aizbrist kādus 200 metrus... Iebriduši raugāmies apkārt. Izrādās, neesam ne pirmie, ne vienīgie, kas brien ūdenī, tādēļ šķiet, ka visas pīles, kas bijušas piekrastes zālēs un stiebros, nu jau ir "paceltas" un pētoši riņķo virs mūsu stobriem un galvām. Pagaidām disciplīna ņem virsroku pār kaislībām - nav vēl 16:00, tāpēc visapkārt valda saspringts klusums.

15:50 sprāgst!

Jā, precīzi pārbaudu - 10 minūtes pirms noteiktā laika! Starp citu, mans pulkstenis arī ir uzkarināts kaklā!