Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Tātad sākam "karaliskās medības" ar jauno rajona mednieku priekšnieku un jaunām vēsmām mednieku lietās!..

Vēl pustumsā automašīnas viena pēc otras piestāj pie jaunuzceltā rajona mednieku nama. Sapulcējāmies konferenču zālē. Sasveicinos ar pazīstamiem un vienlaikus blenžu uz svešajiem - it kā nedaudz jocīgi redzēt šai mājā tik daudzus "ļoti pareizi ģērbtus" vīrus. Kāpēc "pareizi ģērbtus"? Tādēļ, ka tajos gados par piemērotām, smukām un praktiskām mednieku formām mēs, Latgales lauķi, nemēģinājām pat sapņot - nebija ne tādas rocības, ne sakaru, lai tiktu pie mednieku apģērba kārtas. Un tieši tāpēc sabraukušie kungi tik ļoti izcēlās mūsu "pelēko zvirbuļu" vidū. Nu labi, uzaicinātie mednieki ir ieradušies un kopā ar mums sēž zālē krēslos. Uz paaugstinājuma pie prezidija galda uzrausies jaunais rajona mednieku priekšnieks, lai teiktu savu uzrunu šai iespaidīgajai kompānijai. Un uzruna tik tiešām ir varena, pilnīgi atšķirīga no iepriekšējā priekšnieka vilktās vagas... Tātad šodien medību vadības grožus turēšot rokās viņš pats, bet pamatā izrīkotājs uz vietas, tas ir, tad, kad briežutis jau krīt aiz apkakles, būšot tomēr Volodja G.

"Jā, vecīt, arī tu nespēj pārzināt mūsu plašās medību platības un zvēru takas, nu tieši tāpat kā iepriekšējais", tā secinu pie sevis... Bet tikmēr jaunais turpina...

Šodien licencēti varēšot nošaut četrus aļņus, piecas meža cūkas, par tādiem sīkumiem kā lapsas, jenoti un zaķi te neiederoties runāt, savukārt mūsu veco paziņu vilku gan nevienam bez šāviena iesakot garām nelaist.

Pēc godam izturētas pauzes jaunais priekšnieks komandiera balsī skalda tālāk, ka viņam, lūk, esot līdz kaklam tādas izdarības, kādas līdz šim notikušas "karaliskajās medībās". Proti, kad vīri, par piemēru, nošaujot alni un tad visi klīstot tam riņķī un apkārt, un cits citu mēģinot pierunāt - kas tagad dīrās, kas dalīs gaļu, kur liks ādu utt. Tādēļ šodien, mums būšot ne tikai karaliskas medības, bet arī paraugmedības disciplīnas un organizētības ziņā. Priekšnieks tver rokā papīra lapu un pavēlošā tonī lasa. Tātad: numurus noliks pa vietām tas un tas, dzinējus komandēs Saša, ādu dīrās Ivans, Andrejs utt., zarnas apraks Pēteris ar Pāvulu, ādas savāks Kostja, pusdienās ēdienu izdalīs Alberts...

Viss paredzēts.

Mēs, "vecie buki", gan smīnam, jo ļoti ticam mednieku pieredzei, kura izsenis pierādījusi - ja viss ir ņemts līdzi pie starta līnijas, tad finišā būsi ar tukšu kuli...

Beidzot dodamies pie dabas, lai sāktu šīs tik pārdomātās programmas izpildi.

Īstie "meža veči" zina, ka ir dienas, kurās, izstaigājot daudzus kvartālus vai hektārus, tu mežā nepamanīsi ne zirneklīti... Un šoreiz arī ir tieši šāda diena! Konferenču zālē radītās komandas strādāja vaiga sviedros, diemžēl īsti pie darba tika tikai divas: dzinēji un pusdienu pasniedzēji. Pie tam Alberts pusdienu galdā cēla vienīgi no savas mašīnas ārā vilktus armijas tipa spaiņa lieluma termosus, kuros, it kā paredzot medībdienas neveiksmes, izgudris slēpās mājās šmorētas cūku kājiņas un šņukuri ar pelēkiem zirņiem. Pa starpām pavīdēja šis un tas arī "acu gaismai". Acis pēcpusdienā, protams, vēl bija gana gaišas un gribošas saskatīt uz līnijas jebkuru četrkājaino, bet katra masta noslēgumā rādījās tikai dzinēji, kuri plātīja rokas - tukšs kā gaļas un auto veikalos tajos gados... Viens labums no visa šā jampadrača gan bija - nekad mūspusē vairs nav dzirdēts, ka pirms medībām būtu organizēta zarnu racēju komanda...

***

Kad strādāju "Brīvībā", man bija kāda iemīļota vieta mežā, uz kuru devos "noņemt lielos kreņķus" jeb, kā tagad saka, stresu. Tas bija un arī šodien ir tā saucamais kvadrāts un viņam piegulošais Pisarjonoka mājas zemes gabals, ko varēja saukt arī par aļņu mājvietu, guļamistabu un mīlēšanās buduāru.

Tā nu kādā septembra pēcpusdienā mani atkal iekšēji aicina šis nostūris, sak', vecīt, tev nepieciešama neliela atslodze. Labs ir, klausu sirdsbalsij, lecu "Ņivā" un viens pats taisu "lielo pastaigu". Nonācis vietā un izgājis cauri "kvadrāta" pārejai, dažus desmitus metru priekšā redzu, ka kāds kārklu krūms sāk šūpoties. Bet ir taču bezvējš! Apstājos un dzirdu - no krūma puses atskan tāda kā večuka sausa atklepošana. "Ak tā, lūk, kāda ir tā aļņu buļļa riesta dziesma!" momentā konstatēju pie sevis un, tā kā esmu par tādu līdz šim tikai lasījis, ziņkāres dzīts, dodos uz priekšu - palūrēt tuvāk uz aļņu mīlas izdarībām. Klusām žogos pie krūma, bet tur viss tukšs un kluss. Lavos tālāk mežā iekšā - atkal nekā. Pamatīgs izbrīns: bullis taču nav zaķēns, kurš tā vienkārši var zālē izčibēt! Nu ko, eju vēl dziļāk mežā, līdz sasniedzu nogabalu ar retiem bērziem bez pameža. Ak kungs! Pa labi no manis kādu 50 metru attālumā soļo aļņu bullis visā savā riesta krāšņumā. Tieši tā: balti reti bērzi, šis lēniem soļiem iet paralēli man, galva nav pagriezta manā virzienā, bet es viņu redzu kā uz delnas, tostarp arī viņa kreiso aci, kas, kā liekas, bolās man virsū. Rokas man, protams, tukšas, tomēr turpinu soļot paralēli alnim, aizvien vairāk un vairāk apjauzdams, ka ne tikai es viņu redzu, bet arī viņš mani uzmanīgi vēro. Tā nu soļojam abi vienā angļu mierā. Bērzu nogabals pamazām pāriet eglīšu jaunaudzē. Te gan es vairs nejūtos tik brašs un pārtraucu savu gājienu. Dodos atpakaļ uz pārejas un grāvja krustojumu, to liek darīt nevis mazdūšība, bet gan piesardzība - sak', ar trakiem tikai pa labam! Tikko esmu no meža ārā - Dieviņ, tētīt! - otrpus grāvim ieraugu stāvam manu kompanjonu visā augumā - kā uz kalendāra vāka! (Ragi gan ļoti viduvēji). Dažas sekundes tā ari nostāvam: es ar vaļēju muti, šim gan, liekas, lielās lūpas ciet. Vēl mirklis - un tad gan bullis metas aulekšos un pazūd eglēs...

Vēl šobaltdien spriedelēju, kas viņam bija samežģījies tai ragotajā galvā tajos retajos bērzos? Vai tiešām viņa skatiens bija mīlas sapņu tik aizmiglots, ka mani par alneni noturēja, vai tā bija tāda kā vīrišķīga baura laika bravūra? Kas notiktu, ja viņš grieztos ar krūti pret mani? Hmm... Nezinu... Kā nekā arī es šajos mirkļos biju paspējis pamatīgi "atslēgties" no realitātes...

Krāslavas puses iedzimtie šo plēsoņu sauc par "Andrīvu". Praktiski tas notiek tā: satiekas divi sābri no rīta, un viens ziņo, ka "Šūnakt Anclrivs tiūgrīze vušku", pie tam viss tiek pasniegts ļoti piparotā, krievvalodīgā mērcē... Ak Tu, vaina valnš.

Tomēr pirmo reizi ar Andrīvu aci pret aci sastapos tajos pašos manos jauno dienu mežos - Litenē...

***

Kārtējās aļņu medības Litenes meža masīvā. Pirmais masts. Pēc izlozes man iekrīt stāvēt uz numura. Dzinējus knapi var sākt sadzirdēt, kad mans skatiens, kontrolējot meža stigu pa kreisi, atmetas pret kādu nenosakāmu kustību. "Stop! Uz stigas malas stāv kaza!" tāds ir mans pirmā brīža slēdziens. "Bet nē, tas taču ir vilks!" Attālums apmēram 70 soļi. Vilks stāv un, cik noprotams, uzmanību koncentrējis sava gājiena virzienā - taisni pāri ļoti tīrai kvartāla stigai. Es, savukārt, tik daudz jau zinu - vilks jāšauj katrā situācijā! Stobros ir lodes, bet tas nekas - renkuļi šoreiz būtu par švakiem šim attālumam, tāpēc sviežu plinti pie pleca... bācl Vilks acumirklī met atmugurisku kūleni aiz krūma, un otro lādiņu man vairs vienkārši nav kam raidīt. Burtiski apstulbis stāvu un nesaprotu, ko tālāk darīt. Pēc brīža attapies, gan skrienu pie "zvēra vietas", bet te viss jau tukšs un kluss. Paeju uz priekšu, pa kreisi, pa labi - nekā.