Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

Tā nu esmu kārtējās aļņu medībās Bērziņu padomju saimniecībā, kurā tie bagātākie masti robežojas ar Baltkrieviju. Dabā gan šī robeža nemaz nav atzīmēta, un, protams, neviens to arī neapsargā. Stāvu uz numura kā pēdējais mednieks līnijā un pēkšņi redzu - pa kreisi no manis iznāk aļņu bullis!

Slēdziens zibenīgs - baisie ragi, uz galvas šim, zemnieku valodā izsakoties, vesels kultivators!

Attālums līdz kultivatora īpašniekam gan pārsniedz instrukcijās noteikto, taču, tā kā kaimiņa jeb tuvākstāvoša mednieka; kurs būtu labākā pozīcijā, blakus nav un arī mežs ir itin skrajš, izšķiros piar šāvienu. Raidu divus "brennekus" pēc kārtas tur, kur, manuprāt, tobrīd atrodas "desmitnieks".

Bullis raujas uz priekšu un pazūd koku aizsegā. Dzinēju flangā - klusums. Dodos uz notikuma vietu - asiņu nav, bet pēdas mitrajā augsnē labi saskatāmas. Eju pa tām, pēc pāris simtiem metru redzu - stāv mans bullis, labi redzams, šāviena attālumā...

Atkal duplets, atkal bullis pazūd lapotnē! Tā tas turpinās vēl veselas četras reizes, kuru laikā saprotu - bullis nāvīgi ievainots, kolēģu tuvumā nav, tātad jāturpina tikai man. Beidzot! Beidzot meža masīvs beidzas, tuvumā vīd lauku ceļš, bet tā malā kārklu krūmos guļ mans "mērķis" visā savā godībā. Pie tam šī milzu masa vainagota ar 6x6 "lāpstu"...

Kad pirmā sajūsma par dižo guvumu noplakusi, metu skatienu apkārt un - sasodīts! - pa kreisi, metrus divsimts tālāk ieraugu tipisku Baltkrievijas sādžu. Tā nepārprotami ir Baltkrievija, jo sādžā māja slejas pie mājas, ēkas ir ar augstu iebūvētiem logiem, bet vispārliecinošākais pierādījums - logu apmales krāsotas zilā krāsā. Ak, kungs, ja reiz esmu Baltkrievijā ar visu savu trofeju, tad, krāslavietis būdams, lieliski zinu, ka šai republikā aļņus medī tikai speciālas komandas, lai izpildītu valsts gaļas sagādes plānu, bet medniekiem amatieriem šis prieks ir liegts. Ko nu?! Nē, šādu trofeju baltkrieviem nevaru ziedot! Ņemu atpēdu un pēc pailga pārgājiena Latvijas virzienā pūšu stobrā.

Sanākam visi kopā. Spriedums viens - trofeja jāpaņem, bet arī konspirācija jāievēro, jo sādžā var gadīties milicijas darbinieks vai kāds cits ar uzplečiem, un tad mēs, latgalieši, diezin vai varēsim pierādīt, ka bullis ir mūsu īpašums. Tādēļ daži vīri dodas atpakaļ pie mašīnām, kuras jāpiebrauc maksimāli tuvu dīrāšanas vietai, bet pārējie - "pārkāpj robežu", lai pilnīgi slepeni ķertos pie trofejas apstrādes. Sādžā klusums, mēs strādājam, gaļas gabali jau gandrīz gatavi slīgt mugursomās, kad pēkšņi pamanām - pāri klajumam no sādžas mūsu virzienā kājo kāds pāris ar spaiņiem rokās. Noplokam kārklu krūmos un ar pieredzējušu aci izvērtējam - tie ir parasti sēņotāji, nevis milicijas vai čekas sūtīti pārģērbti represīvi darboņi. Labi, ka tā, taču, ja šie iedzimtie ieraudzīs "asinsvietu", tad trauksme sādžā būs neizbēgama un sķaļa. Diskutēt nav laika, grūžu rokas kārklu krūmā, aiz kura esmu noslēpies, sapurinu to un rūcu nelabā balsī, tēlojot, ka te nu tiešām ir viens baiss zvērs, kurš pārītim, nudien, neiesaka tuvoties. Rezultāts ir negaidīti labs - baltkrievu sēņotāji draudzīgi un steidzīgi pagriežas uz sādžas pusi, bet mēs tikpat steidzīgi sakravājam savas mantiņas, vicojam uz mūsu mašīnu stāvvietu, bagāžnieki pilni, un "gali ūdenī"...

Studenta sapnis - lai ari tukša, liet tomēr pie pleca...

Kokina laikas dzen nevainojami...

Visi pieci Litenes mežmalā. Katrs ar savu trofeju.

Arsenijs

Vai šo kramenīcu var rādīt liepājniekiem?

Tādā ekipējumā gājām uz zaķiem 70. gados.

Rīta apspriede pirms "zaķu dienas'

Mirklis no rīta bridiena Baltkrievijas ūdeņos. No kreisās: Ādolfs Ločmelis, Ivans Tiliomirovs Jānis Maļinovskis, Mihails Šestakovs, Francis Siņajs un Vladislavs Gribulis.

***

Cienījamo lasītāj! Še nu tev varētu sākt likties, ka šis Latgales vīrs ir lielībnieks, jo gan pirmajā, gan otrajā medību epizodē attēlojis sevi kā centrālo figūru! Patiesībā mans veiksminieka gods nav pārāk liels, jo šos divus atmiņā iegravētos notikumus šķir četri gadi, kam pa vidu bijusi ļoti piesātināta mednieka ikdiena - gan pašizglītošanās ziņā, gan biotehnisko pasākumu veikšanā, gan malu mednieku tvarstīšanā, gan, protams, bijuši arī superpūdeļi aļņu medībās.

Tā kādā saulainā rudens medību dienā uz pilnīgi klajas meža pļavas no apmēram 30 soļu attāluma raidīju divas lodes pa riksi skrejošu aļņu bulli, bet viņš, kā saka, pat ausi nepakustināja. Turpmākā meklēšana vai sekošana pēc visiem kanoniem rādīja vienu - svins no maniem stobriem sūtīts "pēc piena". Bet ko vēl visspilgtāk, ja neņem vērā gūtās trofejas, atceras mednieki? Taču ne jau "pūdeļus", nē! Drīzāk atmiņā paliek tie gadījumi, kuri sarindojami zem daudzsološā virsraksta: "Tici vai netici!" Un turpmāk aprakstītais arī ir viens no tiem...

Kārtējās medības mana kolhoza teritorijā. Neliels masts, tādēļ vadītājs norīko mūs, trīs vīrus, aiziet atsevišķi no mednieku galvenās līnijas un papildus nosegt kādu "kutelīgu" pāreju. Palaižu abus pārējos pa priekšu, un tādā strīpā ari izejam meža pļaviņā, kur sastingstam kā stabi, jo tepat, taisni priekšā, apmēram 25 soļu attālumā, pie kārklu krūma stāv aļņu bullis. Pie tam šim tāda pati poza kā mums - arī viņš pārsteigts bolās uz pļavmalā negaidīti parādījušos trijotni. Bet trijotnei tikām tukšas bises plecos. Mans stāvoklis ir vissarežģītākais - plecā piecreizīgs pusautomāts, ko tagad pielādēt nozīmē vienu - skaļi knaukšķināt aizslēgu un zaudēt izšķirošās sekundes. Tātad - lai rīkojas kolēģi... Tā arī notiek- lai arī netiek pārmīts ne vārds, viņu ieročos tiek klusām ieslidināts tas, ko vajag. Šāviens! Rezultāts kā ķinītl - bullis sabrūk uz vietas kā nopļauts! Bet kurš tad šāvis? Izrādās, ka abi, taču tik sinhroni, ka divu šāvienu skaņa saplūdusi vienā. Apskatām rezultātu: jā, trāpīts taisni pierē! Nu ko, viens no šiem vīriem bezmaz atkārtojis Minhauzena varoņdarbu, bet otrs tādā steigā, dabiski, kļūdījies. Labs ir - tā kā dzinēji vēl nav sākuši "strādāt", dodam norunāto veiksmes signālu, un... tālāk - visas izdarības kā pēc šablona.

Kautķermeņa, bet varbūt pareizāk būtu teikt - šaujķermeņa, sadalē parasti aizņemti šīs lietas speci, taču šoreiz jāizšķir arī trofeju lieta, kaut ragi nav nekādi dižie - "trīs uz „trīs". Kas var būt vienkāršāks - medniekiem ir atšķirīga kalib ra ieroči - vienam 16., otram 12. kalibrs, pie tam viens no minhauzeniem šāvis ar "turbīnu", bet otrs - ar "sputņiku". Kolektīva "eksperti" ir vienisprātis, - jāatrod lode vai tās paliekas galvaskausā vai kaula pamatnē. Vīri sāk pamatīgi šķirstīt bagātīgi apmatoto ragu pamatni pieres kaulā. Zili brīnumi! Pierē kādus pāris centimetrus viens no otra ir divi ložu lauzti caurumi!

Kādā sajūsmas šokā bija šāvēji, to uz papīra nevar attēlot, savukārt, video tolaik skaitījās "kapitālistu propagandas ierocis", bet ticiet man, - būtu vērts skatīt iemūžinātus videolentē šos pārsteiguma un patiesa prieka pilnos mirkļus... Beigās, protams, jāizšķir, kam pienākas trofeja.

Nu ko, ņemam talkā veco paņēmienu: vienai "spičkai" nolauzta galviņa, otra - vesela, un tā ragi vēl šobaltdien ir Viktora istabā. Nudien, tajās medībās visi bijām skaidrā, tātad

izpušķot man nav bijis nekāda iemesla...

Kā jau teicu, Krāslavas rajona Konstantinovas meži astoņdesmitajos gados bija vieni no "centrālajiem" aļņu apdzīvotības ziņā, tādēļ medību dienas, kurās tika plānots vienlaikus nodot valstij 2–3 aļņus un vēl pašiem tikt pie aknām, gandrīz katrreiz noslēdzās šajos dižo egļu audžu kvartālos. Savukārt par "pašu centrālāko mastu" šais vietās tika uzskatīts nogabals pie kāda mūsu drauga mājas Konstantinovas pusē. Un tā - kādudien šai mastā viss kā parasti - dzinēji bez maldīšanās dara savu, dzinējsuņi (laikas) arī šodien ir strādāt griboši, tādēļ Vladislavam Gribulim ir kārtējā veiksme - aļņu bullis pie kājām. (Te nu jāteic arī pāris vārdu par šo kungu, kaut droši vien nepratīšu attēlot, ko viņš īsti nozīmē Krāslavas rajona medību saimniecībai un katram tāspuses medniekam. Bet koncentrēti varētu tā: Latvijai Raimonds Pauls ir Maestro mūzikā, Krāslavai Vladislavs Gribulis arī ir Maestro - tikai medībās).