Ādolfs Ločmelis: Tā notiek medībās…

Medību kolektīva vadītājs Berkolds stāda vīrus ierindā un, nudien, tāpat kā šodien, lasa penteri: pirms šaušanas kaimiņš jāredz skaidrāk par alni, stobru griez "pret sievasmāti", ne pret Jāni utt. Stāvam vienā rindā, noskaitām "pirmais - otrais", un Berkolds noskalda: nekādu izņēmumu - visu dienu pirmie dzen, bet otrie stāv uz numuriem, tad mainās utt. Man sākumā iekrīt dzīšanas kārta, par ko esmu itin priecīgs (lampu drudzis kā nekā!), bet "vecais Berkolds" pats taisa izņēmumus:

- Nu, tu, prīkšnīk, nezini šo mežu, - stāvi uz numura.

Man gan tā drusku neērti pret veciem vīriem, bet Berkolda vārds šodien likums - jāklausa. Stāvu, vīkstu savu jauno "gaiļenieci" un lūdzu Dievu, lai neviens makāns uz mani neuznāk, jo ne par kripatiņu neesmu pārliecināts, ka es šo dabūšu beigtu. Dzīvu alni tak vēl redzējis neesmu, un, ja misēsies, tad rītu šo "priekšnieka varoņdarbu" apspriedis visas kartupeļu racējas un kantoristi...

Vīri dzen dūšīgi, un - tavu laimi! - masts tukšs! Beļavā cita kārtīga masta nav, tādēļ laižam uz Liteni. Tur lielā valsts meža masīvā tiek izraudzīts viens kvartāls, kurā pēc mežsarga pārliecības jābūt aļņiem. Dzinēji sāk savu darāmo, paiet vēl apmēram 10 minūtes, līdz beidzot atskan divi šāvieni, diezgan patālu no manis. Atkal klusums, līdz beidzot pa numuru ķēdi ar roku mājieniem tiek raidītas zīmes - jāpulcējas. Pēc dažām minūtēm esam bariņā, centrā, protams, ir medību vadītājs, kurš uztraukts paziņo: pēc paša šāvēja un viņa kaimiņa slēdziena abi šāvieni aizgājuši "pēc piena", - aļņu bullis esot aizkātojis pa labi pārredzamu mežu bez nevienas skrambiņas. Sekot tam pa pēdām neesot prāta darbs, tāpēc vadītāja slēdziens ir šāds: jaunākie vīri (kuru vidū arī es kā pats jaunākais) nekavējoties tiek atlasīti specuzdevumam.

Priekšnieks stingrā, pārliecinātā balsī paziņo: lūk, pa šo kvartāla stigu ar pilnu tvaiku jāskrien līdz stigu krustojumam, tad - tam pāri un tikai nākamajā kvartālā jāsāk pašiem "uz aci" un ar prātu pa stigu palikt uz numuriem, bet vismaz diviem vīriem skrējiens jāturpina līdz nākamajam stigu krustojumam, kura kreisajā pusē būs purviņš. Tad tur šiem abiem finālistiem pēc savas saprašanas jāieņem vietas un "jāsastingst" ar pilniem stroķiem, līdz parādās bullis vai atnāk dzinēji, vai finālisti oficiāli tiek noņemti no numura.

Nekavējoties metamies skrējienā. Sākumā temps kā simts metros stadionā. Taču, tā kā ģērbušies esam rudenīgi (vilnas džemperi, žaketes, lietusmēteļi, gumijas zābaki, vēl, protams, bises), irdenās smiltis uz stigas itin drīz liek sevi manīt... Vēl tikai pirmais stigu krustojums, bet mūsu komanda jau neturas ciešā bariņā - tā ir izstiepusies garā strīpā. Otrajā kvartālā arī es aizvien biežāk sāku atskatīties un manu, ka vīri viens pēc otra paliek stāvēt. Kājas svina smagas, elpu liek ciet, beidzot esmu palicis vienīgais skrējējs. Jāiztur, lai vai kas! Uzskrienu kalniņā, un - tavu laimi! - stigu krustojums! Lejā, pa kreisi, tiešām - brikšņi un purviņš. Apstājos ieraut elpu. Rauju, rauju, līdz pēkšņi pamanu, ka tur, lejā, biezoknī uz zaļo lapu fona bez trokšņa - nu gluži kā rēgs! - parādās aļņu buļļa galva! Pie tam ragaiņa galva, kakls un tātad ari skats vērsts uz mani, bet es, mūlāps, stāvu kā stabs visā augumā plikā vietā! Zibenīgi apjēdzu, ka jāšauj. Pie tam - tikpat zibenīgi, jo "viņš" mani redz, tātad savu gājienu pāri stigai visticamāk neturpinās, bet tūlīt, tūlīt metīsies atpakaļ biezoknī, uzrauju gaiļus, sviežu plinti pie pleca un bliežu zaļajās lapās, cerot, ka aptuveni tur varētu būt buļļa korpuss, - kā nekā attālums ir apmēram 40 soļu, turklāt redzamā galva un kakls man liekas pārāk mazs mērķis, lai trāpītu at Brenneka lodi.

Šāviens!

Vienīgais orientieris - galva 1 - pazūd krūmos; tā ka otru lodi nepaspēju laist brīvībā.

Absolūts klusums...

Nu ir ziepes! Šāvu taču tikai iedomātā mērķī, tas ir, krūšu kurvī, kuru sedza lapas...

Kādu bridi tāds apstulbis arī stāvu, mierinot sevi, ka varbūt vīri man kā iesācējam šo gājienu piedos. Eh, ko tur! Atmetu pārdomām ar roku un eju skatīt vietu. Kārklu krūmi, gara zāle, ahā! - te ir pēdas zālē, vēl te, uz priekšu un... apmēram 30 m no šāviena vietas guļ bullis. Beigts un galīgi pagalam!

Nlgrums nu ir kā ar roku atņemts, lecu klāt pētīt - pirmais un galvenais - kādi ragi?! Žuburi - trīs uz trīs. Pieticīgi, skolā tas varētu būt kāds trijnieks ar mīnusu. Meklēju trāpījuma vietu, bet neatrodu - asiņu nav. Prātā tūlīt pazib jautājums: sak, vai tiešām pirmais šāvējs pirmajā mastā viņam trāpīja, bet alnis "nolika karoti", tikai ieraugot mani, šo zaļoksni - iesācēju, kā laternas stabu uz meža stigas stāvam? Bridi vēlāk noskaidroju, ka trāpījums tomēr ir mans, labajos sānos gandrīz desmitniekā. Nu gan skrienu atpakaļ uz stigas un māju tuvākajiem vīriem, lai dodas šurp. Manuprāt, bezgala lēni viri lasās pie upura, it kā speciāli negribot saprast, ka man gribas izkratīt sirdi, ātrāk un pamatīgāk izstāstīt katram atsevišķi' kā tas bija "natūrā". Un tomēr - bezgala patīkami! - mazpamazām sāk skanēt apsveikumi, vienlaikus arī izbrīns par zaļknābja veiksmi, un, protams, arī par fantastisko apstākļu sakritību ar medību vadītāja aprēķiniem. Starp citu, vēl šodien apbrīnoju šādus meža un dzīvnieku pazinējus. Berkolds pēc pirmā "pūdeļa" momentāni aprēķināja, ka alnis ies tieši tajā virzienā, uz purviņu, un precīzi "nolika" vietu, kur katram trieciengrupas vīram jāstāv. Bet tas taču bija 2 km attālumā, kā man rādījās, šajā viendabīgajā mežā!

Taču tobrīd manā galvā rosās ari citas, vēl spārnotākas domas. Še tev! Pirmā medību diena manā mūžā, un tāda veiksme! Tas ir jāatzīmē! To darām kāda paziņas mājā. Trofeju ragus augstsirdīgi dāvinu sirdij tuvam cilvēkam - Valdim Kazākam. Šai stundā matemātika ir vienkārša - ja katrā izbraucienā man "kritīs" ragi, tad jāsāk jau savlaicīgi no "bālākajiem" atbrīvoties...

Kas ir, tas ir, aknas tiek godam apslacītas. Otrā rītā pamostos paša mājās, skats normāls: aļņa galva pagalmā, gaļas porcija vannas istabā bļodā, guļamistabas kaktā pieslieta bise... Stop! Manējā taču bija īsti jauna! Bet šī... Tavu kaunu, esmu pārvedis mājās svešu, pie tam vecu ieroci! Bet kur manējā?!

Pēc vairāku dienu rūpīgas meklēšanas, kuras virsraksts ir: "tikai starp mums, večiem", tiek noskaidrots: beidzoties buļļa aknu mielastam un savācot savas mantiņas, priekšnama tumsā esmu paņēmis šo veco, tās pašas sistēmas bisi, bet manējo pievācis kaimiņš, arī jauns čalis. Taču tā - tikai pusbēda... Kaimiņam, izrādās, īsākais ceļš uz mājām - laivā pāri ezeram. Nepiebraucot krastam, laiva apgāžas, kaimiņš, "kunga dūšā" būdams, glābjas, kā var, un knapi tiek krastā. Rīta gaismiņā šis cilpo pie ezera, un skats ir šāds: dažus desmitus metru no krasta ūdenī peld mugursoma, kuru, metoties peldus, viņš rokā dabū. Izrādās, mugursomā ir gaļas porcija un buļļa plaušas, kuras arī noturējušas somu virs ūdens... Taču mana jaunā, mana pirmā bise, kura pirmajā reizē nepievīla, vēl šodien dus Augulienas ezera dibenā!

Ko darīt? Tikai vienu! Nedod Dievs, ja sievas to saodis! Tā nu braucam uz Gulbeni un pārrakstām kaimiņa veco "pagali" manā mednieka biļetē. Ta, lūk, iet, kad parskatas! Bet citādi - visnotaļ cienījamas manas pirmās medības...

***

1965. gada medību sezonā uz aļņiem jau eju kopā ar Krāslavas medniekiem. Tolaik tās puses mežo" aļņu skaits bija visai pieticīgs, atšķirībā no septiņdesmito gadu beigārrt un astoņdesmito sākuma, kad katrā pāris hektāru lielā krūmu pudurī vai meža nogabalā bija reāla iespēja sastapt kādu platradzi.