Ādolfs Ločmelis - Tā notiek medībās…

Tostarp dzinēju pusē atskan skaļi kliedzieni, kas drīzāk gan atgādina gaviles. Vēlāk izrādās, ka tā arī ir, jo šie, izdzirduši vienu vienīgu šāvienu, sapratuši, ka tas bijis sekmīgs, jo pretējā gadījumā taču sekotu vēl kāds šāviens. Vīri sasaucoties tuvojas man, bet es tik stāvu un plātu rokas. Sanāk visi, es atkal un atkal stāstu par saviem gājieniem, bet vīri pikti māca: "Jā, šaut vajadzēja, bet uzreiz vajadzēja ari kliegt nelabā balsī - vilks mastā!" (Ko tas būtu mainījis, atklāti sakot, vēl šodien nezinu). Brīdi vēlāk medību vadītāja lēmums ir tāds, ka atkārtoti jādzen šis pats masts, jo pirmajos mana vilka kustības metros pēc šāviena ir atrasti asiņu pilieni. Tātad pelēcis ir ievainots un, iespējams, tālu nav varējis aiziet. Labs ir, izdzenam šo mastu otrreiz, ar sevišķi skaļu baurošanu. Tukšs... Kā šodien redzu vīru drūmos ģīmjus un noskaņojumu - esam taču aļņu kvartālos, bet visas pazīmes liecina par "smagu fušieri" - ir šauts, masts divreiz izbļaustīts, bet viss par velti. Kur lai tagad meklējam aļņus?

Drūmi sēžam uz baļķiem lielā kvartāla stigu krustojumā, līdz no sastinguma mūs izrauj mans tālaika elks, medību vadītājs, kurš burtiski pavēl, lai ņemam blakus kvartālu, kas ikreiz sevi apliecinājis. Vīri pusčukstus gan protestē, jo tepat vien jau klaigājām, trokšņojām, bet, kad jau, tad jau...

Es šoreiz raujos dzinējos, jo esmu satriekts morāli, pirmkārt, tādēļ, ka vilks aizgāja, bet, otrkārt, tādēļ, ka gandrīz pāris stundas tiku kolektīvi mācīts, kā "pareizi" rīkoties šajā nestandarta situācijā. Tomēr vīri - visi kā viens - man pavēl stāvēt atkal, jo šī diena, lūk, esot tā, kad uz mani "ies". Kas jādara, tas jādara - stāvu purva meldros, bet man priekšā retas lielas egles. Pameža nav. Un šai brīdī "filma sāk atkārtoties"... proti, dzinējus tikko sāku saklausīt, kad redzu, ka starp retajām eglēm iešķērsu pret mani lēni rikšo vilks...

"Ak tu, maita, tomēr tiekamies!" Bet stobros atkal lodes jo gaidām tak aļņus! Vilks tikām apstājas un sāk ostīt gaisu - 'sak', tuvumā sāk smakot pēc ienaidnieka! Kas bijis, bijis, kavēties vairs nevaru, tādēļ ļoti pārliecināti spiežu pirmo gaili. Jā, atkal palēciens, atkal kūleņi, vilks iet kā vāvere ritenī, es nospiežu otro gaili, un šis beidzot sastingst kā "Ķenča jērs". Nu gan momentā bauroju: "Nošāvu vilkūū!" Apmierināts, ka šoreiz instrukciju esmu izpildījis pa visiem paragrāfiem un vairs mācīts netikšu. Beidzis šo procedūru, pierimstu un ieklausos - pēc šitāda ļembasta klusums manu kaimiņu "dārziņos" šķiet absolūts. Te pēkšņi redzu, ka mans kaimiņš pa labi paceļ bisi un bliež. Es, kā jau vinnētājs (guvums taču ir), skaļi kliedzu: "Ko tu šauj?" Šis man pretī: "Vilkus!" Te uzreiz arī pa kreisi sākas šāvieni cits pēc cita. Ak, kungs, - vēl vairākas minūtes man visapkārt iet gluži kā karā - šauj pa labi un pa kreisi. Galīgi apstulbis, tomēr pamanos apskatīt savu trofeju - tā ir vilcene, kura, liekas, vēl nav paspējusi būt māte. Bet varbūt kļūdos, jo nav man tādu zināšanu, tobrīd vēl neprotu noteikt vilka vecumu pēc zobiem. Velku savu guvumu uz līnijas, metu skatus apkārt - tavu vellu! - kā gulbenieši saka. Jā, ir ko redzēt - pa labi no mainis vīrs velk kaut ko pa zāli, pa kreisi - arī velk, nudien, kaut kāds ārprāts! Tad nu beidzot esam visi kopā, ar pieciem vilkiem pie mūsu kājām... Konstatējam, ka: tieši šis vilku bars bijis tas, kurš jau vairākas nedēļas kā restorānu apmeklējis Litenes sovhoza cūku fermas vasaras aplokus. Turienes mednieki pāris naktis bija sēdējuši, bet noticis tā, kā jau dzīvē tas nereti notiek: kad gaidi, tad zini - nebūs. Mūsējie, Beļavas vīri, protams, apmierināti, pat lielīgi, toties mani joprojām urda ģenerāljautājums: "Bet kā tad mans šārīta pirmais, kāpēc gāja atsevišķi no bara?" Visi liekam prātus kopā un nospriežam, ka pēc bagātīgās maltītes cūku fermas restorānā viss plēsoņu bars dziļā miegā gulējis eglājā, bet tas, kurš mani tracināja uz stigas no rīta, laikam bijis atpalicis no bara, un, kā jau pieēdies kavētājs, mierīgi meklējis savu ciltsbrāļu pēdas (aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka šo "aizmāršu" atrada pēc nedēļas - beigtu ar lodes cauršautu vēderu tuvējās sādžas nomalē).

Starp citu, šā bagātā masta dzinēji prata stāstīt - viņi jau pusceļā apjautuši, ka nedzen vis aļņus, bet gan pelēčus, tādēļ stobrus taisījuši pilnus, bet "kā nekrīt, tā nekrīt"...

Pārbraucu mājās ar savu trofeju. Ir vēla nakts, un dzīvokļa logi Stāmerienā tumši. Tomēr degu nepacietībā parādīt manis nošauto vilku sieviņai. Loģiski spriežu, ka viņa plika taču neskries pagalmā, tāpēc stiepju vilka līķi tuvāk durvīm, pavisam piemirsis, ka turpat gaitenī ir guļasvieta manai sešus mēnešus vecajai Latvijas dzinēja kucītei Jutai. Aizmāršības sekas ir itin satraucošas. Tikko pavērās durvju sprauga, Juta zibenīgi izmetās pagalmā, un tikai otrā dienā ap brokastlaiku izdevās šo noķert kaimiņu pagalmā. Lūk, ko nozīmē vilka smaka... Un vēl - nākamajā dienā, dīrājot vilku (tikai āda ir pierādījums prēmijas saņemšanai), konstatējām, ka šim "nakts medniekam" kuņģis burtiski līdz malām piestampāts - cūkgaļa ar visiem kauliem un sariem.

Paliec sveika, Gulbene! Es atkal dodos pie vilkiem, bet šoreiz jau manā Krāslavā!

Kādā jaukā pavasara dienā atbrauc pie manis Jānis Briļs. (Jā, tā atkal ir personība. Man laimējies: es tāds pelēks zvirbulēns, bet pa kreisi un pa labi lieli zirgi, kas kaisa barību manā ceļā... Un, ja tu, zvirbulis, labi šiverējies, tad šajā pozīcijā var izdzīvot...)

Jāņa emocijas ir racionālas, gluži kā viņš pats. Kas un kā - te daudz vārdu nav jātērē, un īsumā situācija ir šāda - Jānim radušās pamatotas aizdomas, ka viņa Andrupenes mežos atrodas vilku midzenis. Mednieku lēmums ir strikts: jau rīt no rīta izmeklēsim aizdomīgos meža kvartālus.

Runāts - darīts. Nākamajā dienā izstaigājam valsts meža ' stigas, kas ir tīras un smilšainas un uz kurām vilku pēdas burtiski mudžēt mudž, tādēļ netiekam gudri, kur vilki aizgājuši un no kurienes atnākuši. Abi ar Jāni esam LLA beiguši, tādēļ sākam prātot zinātniski, proti, kāpsim augšā meža ugunsdzēsēju tornī (kurš ir vareni ļodzīgs) un pētīsim situāciju no augšas, jo abi esam salasījušies grāmatās, ka vilka midzenim jābūt ūdens tuvumā. Uzkāpjam, vērojam - jā, tepat netālu spīd neliels ezeriņš, kas it kā apstiprina mūsu aizdomas. Kāpjam lejā un klīstam tālāk, līdz uzduramies mežstrādniekiem, kuri ar cirvjiem veic meža sanitāros darbus. Tā un šitā, mēs stāstām. Nē, šie savukārt krata galvas, te vilki nevarot mitināties, jo viņu izstrādes kvartālā, kas sakrīt ar mūsu aizdomu objektu, visas pēdējās dienas grozoties aļņu govs ar teļu. Vilku midzeņa tuvumā tā taču nenotiktu. Nu ko, atkal minējumiem strīpa pāri! Laikam nav lemts...

Paiet vēl dažas dienas, bet Jānim joprojām prāts nemierīgs par "vilku tēmu" tuvējā mežā. Atkal bise pār plecu un atkal izlūkgājiens. Un atkal atrodamas svaigas pēdas tai pašā kvartālā, kur esam jau bijuši. Pēkšņi Jāņa "kadrā iekrīt" gulošs vilks uzkalniņā starp eglēm. Jānis ir attapīgs - zābakus, kuri taisa lieku troksni, nost, un vienās zeķēs lavās klāt guļavam. Lūk, jau šāviena attālumā, lūk, arī šāviens, un vilku tēviņš paliek uz vietas... Tuvojoties nošautajam, Jānis pamana, ka eglīšu biezoknī pazūd vairāki mazie vilcēni. Protams, arī tie jādabū rokā, bet vienam to paveikt nav iespējams, tādēļ Jānis dodas pie tuvākā telefona. Sākas palīgu saukšana, bet iet kā jau darbdienā - visi vietējie izklīduši kur nu kurais. Pēdējās cerības - uz Krāslavas mednieku biedrību, kura gan atrodas 48 km tālu. Trauksme tomēr tiek saprasta, un pēc dažām stundām visi krāslavieši, kuri bijuši sazvanāmi, ir klāt.