ĒRIHS KESTNERS - EMĪLS, DIVAS LOTIŅAS UN CITI

Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīži ,n viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inže­nieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rū­dolfi

Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:

— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?

— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.

Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:

— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?

— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.

— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.

— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie va­kariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.

— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.

Luīza sabožas.

— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu ari jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.

— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un pa­rausta plecus.

Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.

Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.

Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko sa­skatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.

Luīze pasmaida pretī.

Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:

— Vai gribi?

Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka:

— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.

Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:

— Skaisti!

Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vie­nas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:

— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.

Luīze skatās zemē un izgrūž:

— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas iz­bailes!

Lote pamāj.

— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.

— īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?

Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.

— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir masas un brāļi?

— Nav!

— Man ari nav, — saka Lote.

Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas sa- glauzt Luīzes cirtas.

Luīze kliedz «au!» un «aiī».

— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!

— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc… au! … tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.

— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sāk­dama pīt bizes.

— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!

— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri pie­zīmē Lote.

— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.

— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.

Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas mei­tenītes skatās no spoguļa pretī.

— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.

Atskan pusdienu gongs.

— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas iz­skrien no mazgāšanās telpas.

Viņas ir sadevušās rokās.

Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.

Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās ap­sēžas uz Luīzes ķeblīša.

—■ Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atce­ries sāpīgo spērienu!

Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.

Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.

Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmē- jas ap abām Lotēm.

Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes ie­sāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.

Muteziusa kundze sarauc pieri.

— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bi- žainītes, dusmas ; jkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vai­cā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Ker- nere?

— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķi­nādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.

— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?

— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?

Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.

— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!

• Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.

Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:

— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrī­žam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)

Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu no­sūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!

Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus da­žādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gata­vas.

Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:

— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.

Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī vi­ņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stī­vējas.

Bet Luīze enerģiski saka:

— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!

Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un at­bildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!

Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas vieš­ņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.

— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.

— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.

Luīze pamāj.

— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.

Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.